Mūsu Anniņa

2017. gada 30. augusts 21:09

2099

Kaut arī Anna Galzone nu jau gadu skolā vairs nestrādā, viņu tik un tā ir mūsu Anniņa. Smiltenes tehnikumam atdevusi četrdesmit četrus sava mūža skaistākos gadus. Kad Anna 1972. gadā sāka Smiltenes tehnikumā strādāt par kino laboranti, cilvēki viņu bieži jauca ar audzēkņiem. Tā piedzīvota ne viena vien kurioza situācija. Anna daudzus gadus tehnikumā bija arī lietvede. 1995. gadā, kad atvēra skolas viesnīcu “Kalna ligzda”, viņa sāka strādāt tur. Pirmos gadus par administratori, pēc tam – par viesnīcas vadītāju.

“1972. gadā mani pieņēma skolā par kino laboranti. Toreiz mācību stundās bija modē rādīt filmas,” atceras Anna. “Esmu diplomēta kino mehāniķe, beigusi, Rīgas 3. tehnisko skolu (tagad – Rīgas 3. arodskola). Daudzus gadus darbu tehnikumā apvienoju ar pienākumiem Smiltenes kinoteātrī. Tālajos 70. gados braucām ar “bobiku” rādīt kino arī uz Bānūžiem, Mežmuižu, Launkalni, Vidzemīti un Silvu.

Pirmos četrus darba gadus nostrādāju pie agronomijas skolotāja Oskara Tensberga, kurš mācīja augļkopību. Kad tehnikumā sāka strādāt Biruta Kritnere, mani norīkoja par laboranti pie matemātikas skolotājas Annas Siliņas. Kādu laiciņu pastrādāju arī pie ??? (ko pasniedza?) skolotājas I. (??? ) Vilkastes un ķīmijas skolotājas Birutas Apīnes. No pedagogu kolektīva visspilgtāk atmiņā palikusi skolotāja Anna Siliņa, kura vienmēr eleganti izskatījās un ļoti rūpējās par visiem jaunajiem kolēģiem. Viņa, tāpat arī skolotāja Biruta Apīne, mums bija kā mammas.

Ar audzēkņiem problēmu nebija. Lai arī, sākot strādāt, biju ļoti jauna, neliela auguma un izskatījos jaunāka par saviem gadiem. Skolēni toreiz pret pieaugušajiem izturējās ar lielāku cieņu. Kādā rudenī, kad kopā ar audzēkņiem kārtējo reizi ieradāmies kartupeļu talkā, brigadieris nāca man klāt un prasīja: “Ko tad jūs – vieni paši? Kur tad skolotāja?” “Mēs paši tiksim galā,” bērni smejoties atbildēja. Skolotāja ??? (vārds) Kalere divas reizes mani dzina laukā no ēdnīcas, jo audzēkņiem jānākot skolēniem, nevis darbiniekiem paredzētajā laikā (smejas).

Toreiz laborantiem un saimniecības daļā strādājošajiem regulāri bija dežūras tehnikuma virtuvē. Tāpat katram iedalīja savas biešu vagas. Kad sāku šeit strādāt, skola saucās Smiltenes sovhoztehnikums un šeit vadošās bija ar lauksaimniecību saistītās mācību programmas. Jaunieši nāca uz šejieni, lai izmācītos par veterinārfeldšeriem, zootehniķiem vai agronomiem. Vēl tehnikumā mācīja arī pavārus. Māsa beidza “pavārus”. Arī mana meita Anžela Mālkalne pirmo profesiju ieguva Smiltenes tehnikumā – viņa beidza mājturības specialitāti, pēc tam aizgāja uz Latvijas Universitāti. Tagad strādā Smiltenes vidusskolā par pirmsskolas skolotāju. Beidzot tehnikumu, viņas diploms bija – izstrādāt Smiltenes novada tautas tērpu. Tagad meitai tehnikumā gūtās zināšanas noder, gan gatavojoties mācību nodarbībām, gan noformējot pirmsskolas klasītes telpas. Viņai tas padodas un arī ļoti patīk. Lai beigtu mājturības specialitāti, vajadzēja iemācīties aust, adīt, tamborēt, šūt un arī mezglot. Skaisti!”

Lietvede

Vistuvākais Annai Galzonei Smiltenes tehnikumā bijis lietvedes darbs. “Man ļoti patīk kārtot dokumentus un komunicēt ar cilvēkiem. Laikam jau pēc dabas esmu optimiste. Cenšos uz visu skatīties no gaišās puses. Tāpēc saskarsmē ar kolēģiem un audzēkņiem gāja ļoti labi. Neatceros, kad kādreiz būtu bijuši kādi konflikti.

Toreiz visus dokumentus, pavēles un izziņas rakstījām uz rakstāmmašīnas. Ai, kā visa telpa skanēja! Pēdējo rakstāmmašīnīti, ar ko strādāju, man atdāvināja. Tā vēl tagad stāv mājās kā relikvija.

Ja būtu iespēja otrreiz atgriezties jaunībā, tad noteikti atkal nāktu strādāt uz Smiltenes tehnikumu. Man šeit ļoti patika.

Agrāk audzēkņi sekretārei nesa arī visus savus iesniegumus. No tiem visspilgtāk atmiņā palicis viens, kurā kādam jaunietim vajadzēja paskaidrot, kāpēc kāvies. Sākums kā sākums, bet pēdējie teikumi bija apmēram tādi: “.. un tad viņš man teica: “Kad es tev maukšu, tad no tevis paliks pāri tikai divas brūnas acis un lupatu kaudze!” Ko man atlika darīt? Es situ pirmais!”

Tagad vairākums jauniešu braucienu uz Rīgu uzskata par neizdevušos, ja nav būts “Alfā” vai citā tirdzniecības centrā. Uz to skatoties, nāk prātā kāds puisis, kurš tehnikumā mācījās 70. gadu beigās un, atgriezies no mācību ekskursijas, nāca man bēdīgs stāstīt, ka viss jau būtu labi, vienīgi nepatikusi tā staigāšana pa veikaliem… Būtu labāk aizgājuši uz kādu muzeju! Toreiz skolā mācījās daudz puišu, kas bija tikko atnākuši no armijas. Tas deva labu rūdījumu. Viņi bija kā pieauguši cilvēki, nevis - bezatbildīgi pusaudži.

Kad skolu atdalīja no kolhoza, sovhoztehnikuma kādreizējais direktors Jānis Sokolovs mani paņēma līdzi par kolhoza lietvedi. Biroja telpas atradās tagadējā viesnīcā “Kalna ligzda”. Kolhoza kantorī arī uzrakstīju pirmos vārdus ar datoru. Par kolhoza sēdes kopsapulci. Vajadzēja arī ievadīt datus par zootehniku. Pirmoreiz izgāzos, pēc tam viss bija kārtībā. Uzrakstīto aizmirsu saglabāt, uz brīdi pazuda elektrība un viss rakstītais vējā... Piecas minūtes pasēdēju un paraudāju. Tad sāku visu no jauna.”

“Kalna ligzdā”

Kad kolhozu likvidēja, Annai Galzonei piedāvāja darbu tehnikuma viesnīcā “Kalna ligzda”. “Strādāju tajā no viesnīcas pastāvēšanas pirmās dienas. Sākumā biju administratore, pēc tam – vadītāja. Pirmajos gados jutos nedrošāk saskarsmē ar ārzemniekiem, jo skolā mācījos vācu valodu. Taču beigās jau viss sakārtojās un ar lielu prieku strādāju arī viesnīcā. Mums bija ļoti jauks kolektīvs. Mainījās tikai pavāri. Vairākums aizbrauca celt profesionālo kvalifikāciju uz ārzemēm.”

Ejot gar Smiltenes tehnikuma viesnīcu, Anna atceras komiskos atgadījumus, kādi šeit nekad nav trūkuši. “Piemēram, viena no administratorēm no rīta viesim pajautā: “Kā jūs gulējāt?” – Viņš kādu brīdi domā un tad atbild: “Klusējot!” Viena cita administratorīte viesim saka: “Ja jums kaut ko vajag, droši nāciet un jautājiet!” Viņš atbild: “Kāpēc jūs domājat, ka es no jums baidos?” Meitenēm tā bija laba skola. Nākamajam viesiem viņas jau prata pajautāt: “Vai labi atpūtāties?” Taču ne vienmēr gājis tikai gludi vien. Ir bijušas arī reizes, kad vajadzējis atrisināt ļoti smagas problēmas. Par tām pat negribas runāt. Man liels prieks, kā viesnīca attīstās šodien! Manam darbam ir turpinājums.”

Mājās, Kalnamuižā

Kalnamuiža ir arī Annas Galzones mājas. “Kad nodeva ekspluatācijā sovhoztehnikuma daudzdzīvokļu mājas, vienā no tām piešķīra dzīvokli arī man. Šeit dzīvoju joprojām. Tepat, pretī logiem mazs dārziņš. Katru dienu ar meitas mopsi Kūperu staigājam pa Kalnamuižu un priecājos, cik ļoti šeit viss mainījies! Atceros, cik briesmīgi šeit izskatījās, kad apkārt vecajai strūklakai bija milzīga bedre, kurās samestas visādas drazas. Pat televizori. Milzīgs paldies nu jau pensionētajam skolotājam Alfonam Virzam, kurš pagājušā gadsimta 60. gados viens no pirmajiem pašaizliedzīgi sāka nopietni rūpēties, lai Kalnamuižā izskatītos skaisti un sakārtoti. Toreiz nebija līdzekļu, lai šeit veiktu tik vērienīgas pārmaiņas kā tagad. Bet, ja saimnieks pats kopj savu teritoriju, tad arī cilvēki to sāk cienīt. Tagad daudzi smiltenieši ar lielu prieku nāk uz šejieni pastaigāties un ņem līdzi arī ciemiņus.

Mums abiem ar Kūperu izstrādāts savs maršruts. Vispirms izstaigājam veco ābeļdārzu, tad dodamies uz bruģi, pastaigājamies pa muižas teritoriju, apejam riņķī skolai un pa kopmītņu celiņu nākam mājās. Suns uztur mani formā.

Staigājot, reizēm atceros, kā šeit izskatījās agrāk. Piemēram, veterinārmedicīnas mācību korpusā vienu brīdi bija bērnudārzs. Tagadējā pagasta mājā, firsta ledus pagrabā kādreiz atradās tehnikuma bibliotēka. “Kalna ligzdas” ēkā, pirms tajā iekārtoja kolhoza kantori, kādreiz bija puišu kopmītnes.

Sovhoztehnikumam piederēja ļoti laba dārzniecība, kuru vadītāja Elga Baumane. Audzēja gurķus, tomātus un ziedus. Bija atsevišķa siltumnīca rozēm. Ļoti labi atceros arī, kā cēla tehnikuma jauno mācību korpusu, cik visi bija priecīgi par iespēju strādāt un mācīties jaunajās telpās! Tehnikuma veterinārās klīnikas vietā agrāk bija agroķīmijas laboratorija, pēc tam pārtikas veikaliņš, ko diezgan ātri likvidēja. Laikam jau nebija rentabls.

Satiekot bijušos kolēģus, kopīgi pakavējamies atmiņās par skaistajiem tehnikuma pasākumiem, no kuriem visi ar vislabākajiem vārdiem piemin “Sniegpārsliņas”. Ir ļoti svarīgi jauniešos atraisīt vēlmi darboties un neslēpt savus talantus. Tādi ir katram. Vēl jo vairāk mūsdienās, kad jaunajiem ir tik daudz iespēju! Protams, būtiski arī, lai viņiem ģimenē būtu kāds cilvēks, pozitīvs piemērs, kuram līdzināties. Es laikam šajā dzīvē visvairāk esmu mācījusies no vecmāmiņas. Lai nokļūtu skolā, vajadzēja katru dienu iet 6 km turp un atpakaļ. Vecmāmiņa bija tā, kas mani vienmēr sagaidīja un pavadīja. Viņa pazina katru zālīti un putniņu. Pie vecāmammas aizvadīju visas savas bērnības vasaras. Ne tāpēc, ka mājās nebūtu labi, bet man vienkārši tur ļoti patika.”

Anna ar smaidu atceras, kā agrāk ik pēc noteikta laika tehnikuma darbiniekiem pasniegti darba veterānu medāļi. “Šie pasākumi parasti notika Jāņkalna ēkā, kas nodega.”

Tagad Anna Galzone sava laika lielāko daļu velta ģimenei un mājai. “Man ir trīs mazbērni. Jānis Mālkalns strādā Smiltenes tehnikumā. Elīzai drīz būs 16 gadi un viņai ļoti patīk zirgi, sāk ar tiem jau piedalīties arī sacensībās. Tikko dabūja trešo vietu. Jaunākais mazdēliņš Emīls ir divpadsmit gadus vecs un viņš intensīvi nodarbojas ar pludmales volejbolu.

Vasarā kopā ar meitas ģimeni paceļojām pa Latviju, aizbraucām mazliet atpūsties arī uz Ziemeļigauniju. Šobrīd dzīvē iestājies salīdzinoši mierīgs periods. Galvenais, ka savējiem viss kārtībā. Kas tad ir svarīgākais, uz kā balstās šī pasaule? – Cilvēki un attiecības.”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mūsu Anniņa

Kategorijas