Kad saprāts pakļaujas emocijām

2009. gada 11. oktobris 09:39

602

Rudeņos, kad raža, tā teikt, klētīs, cilvēkiem pienāktos būt nosvērtākiem un apcerīgākiem. Šis ir laiks, kad mūsu senči rīkoja kāzas vai devās sirojumos.

Seno sirotāju gēns nekur nav izgaisis, mūsdienās tas izpaužas gan daudzajos laupīšanas gadījumos, gan cilvēku aizdomīgumā citam pret citu. Visvairāk aizdomās tiek turēti politiķi, baņķieri un biznesa pārstāvji. Sak, kā tas var būt, ka man nav, bet viņiem ir...

Aizdomās par ļauniem nolūkiem daļa sabiedrības tur bijušo premjeru Kalvīti, kurš braucis uz Maskavu, lai tur tiktos ar Krievijas vareno vīru Putinu. Spriests tiek apmēram tā: Kalvītis piezvana Putina palīgam, klau, bratelo, es aizbraukšu parunāties ar tavu bosu, sarīko mums vakariņas.

Derētu gan saprast, ka Putins pats izvēlas, ar ko vakariņot pie viena galda. Un der atcerēties, ka jau toreiz, kad Kalvītis tikko sāka pildīt premjera amatu, kādas apspriedes laikā Sanktpēterburgā toreizējais prezidents Putins uz nelielu sarunu uzaicināja tieši Kalvīti.Patiesība ir tāda, ka arī lielvarām reizēm no svara mazo spēlētāju vieta starptautiskajā golfa laukumā.

Nenoliegsim, ka Latvijas uzņēmējiem, tostarp zemniekiem, ļoti no svara jebkādas eksporta iespējas. Savukārt Krievija bijušās PSRS republikas uzskata par savu interešu laukumu, kuru nelietīgā veidā savā paspārnē paņēmuši Rietumi.

Nebūtu iebildumu, ja Latvijā savas investīcijas ieguldītu krievu privātais bizness, bet nelaime tā, ka Krievijā biznesu kontrolē valsts vai mafija, kam tendence saplūst vienotā "korporācijā", turklāt jāsaprot, ka Kremļa politika nav uzticama - nekādi starpvalstu līgumi netiek pildīti.

Kalvītis Maskavā pārstāvēja Latvijas uzņēmēju intereses. Putinam Latvijā savas intereses - kontrolēt tranzītceļus un ostas, pie viena jaucot gaisu Latvijas politiskajā virtuvē. Mums nevajadzētu uzbudināties par procesiem, kuri notiek nepārtraukti, neatkarīgi no tā, kurš ar kuru vakariņo.

Kultūrisms Kremļa izpildījumāKultūristi pūlas gadu desmitiem, lai spētu demonstrēt muskuļu kalnus. Krievijai kā valstij nav citu bicepsu kā vienīgi tanki un raķetes, un katrs lielās ar to, kas viņam ir.Mazliet dīvaini sanācis, ka Kalvīša vizīte pie Putina notika plašu militāro manevru pavadījumā pie Latvijas robežām.

Tēmēts gan laikam nedaudz augstāk, jo tās taču ir NATO austrumu robežas. Zinot mūsdienu Krievijas tehnoloģisko atpalicību, pasaulē šādu militāro spēku demonstrēšanu uztver vairāk pēc Kremļa saimnieku vēlmes demonstrēt "kuzkinu maķ".

Man no savas puses gribas ironizēt, ka militāristu mācībām Krievija izvēlējās reģionu, kurā tikpat kā nav palicis civiliedzīvotāju, jo krūmos un pamestībā pat apdzērušies virsnieki nespēj nodarīt lielu kaitējumu.

Par militārās muskulatūras demonstrēšanu pie Latvijas robežām visīstāko kaifu izjūt krievvalodīgie šovinisti un viņu ieročnesēji, kuri notiekošo uztver kā spēcīgu atbalstu Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem. Rīgas galva Ušakovs šeit tikai simbols, īstie kaifotāji ir tie, kuri aizvien vairāk sāk izjust labsajūtu par savās kabatās ilgi sildītajām pigām.

Skumji redzēt tos letiņu politiķus, kuri sašutuši par Kalvīša tikšanos ar Putinu un kuri izliekas nemanām lietiņas, ko Latvijā groza visādi stepanovi un meroni, kuri darbojas ģenerālprokuratūras piesegumā.

Tautai skaidrs: vainīga valdībaNav mums bijusi neviena valdība bez grēka. Tomēr Parex bankas novešanā līdz sabrukumam valdības nebūtu jāvaino.

Latvieši vispār nekad nav stāvējuši pie šīs bankas likteņa lemšanas. No sākta gala tas bijis starptautisks uzņēmums ar lielu Krievijas ēnu ekonomikā nopelnītas naudas klātbūtni, un latviešiem bija tikai tas labums, ka viens otrs tur varēja paņemt kredītu. Kargins un Krasovickis nav centušies apzināti novest līdz bankrotam savu lolojumu, viņi lielo panākumu reibonī nespēja noticēt, ka pasauli var skart finanšu krīze.

Viņi nav vienīgie, kas domāja, ka treknie gadi ilgs mūžīgi, tāpēc ņēma īstermiņa sindicētos kredītus un izsniedza ilgtermiņa kredītus saviem klientiem. Tā kā baumu un nedrošības apstākļos Krievijas (un ne tikai) noguldītāji savus miljonus steidza pārvest uz Šveici, tad bankai ātri aptrūka līdzekļu sindicēto kredītu atmaksai.

Nezinu teikt, cik tur patiesības, bet kāds Maskavas komentētājs izmeta frāzi, ka arī Šveices bankas kļuvušas nedrošas, tāpēc viens otrs Krievijas noguldītājs savus depozītus pārvedis uz Pekinu, kur naudiņa pazudusi bez pēdām. Latvijas Bankai var pārmest, ka tā situāciju nav kontrolējusi jau savlaicīgi. Bet līdzīgu kļūdu (pieredzes trūkuma dēļ) savulaik pielaida Repše, ļaujot Laventam iztīrīt Bankas Baltija kontus.

Pareksu, protams, vajag pārdot, tikai pašlaik grūti būtu saņemt atpakaļ ieguldīto budžeta naudu. Kas attiecas uz Kargina miljoniem, tad īsti neticu, ka pasaulē atrastos kāda tiesa, kura spētu kaut ko pietiesāt.

Saka, vajadzētu apķīlāt īpašumus. Bet vai Karginam un Krasovickim vispār kaut kas pieder? Nujā, tagad latviešus gatavi pamācīt ne tikai pašu tautieši, kā redzam, bez SVF Latviju pūlas komandēt arī kaimiņu zviedru politiķi. Bet tā jau sena vikingu tradīcija.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kad saprāts pakļaujas emocijām

Kategorijas