Ingrīda Paegle: “Tikai inteliģenta sabiedrība izdzīvos!”

2017. gada 10. novembris 13:14

9855

Ingrīda Paegle: “Tikai inteliģenta sabiedrība izdzīvos!”

Smiltenes novada domes apbalvojumu “Par sasniegumiem izglītības iestādes vadīšanā” šoruden saņēma Smiltenes tehnikuma direktora vietniece mācību darbā Ingrīda Paegle. Šī skola ir viņas pirmā un vienīgā darba vieta. Skolotāja katru – arī vissarežģītāko situāciju cenšas atrisināt ar labestību. Saskaņā ar viņas dziļāko pārliecību – ļoti daudz šajā pasaulē var panākt ar labu. “Tas ir garāks ceļš, bet labāks. Princips “Skaldi un valdi!” nav man!”

“Tehnikumā sāku strādāt 1989. gadā,” stāsta skolotāja. Pirmajos darba gados viņa mācīja vēsturi, bet no 1998. gadā Ingrīdas Paegles pārziņā ir arī viss, kas saistīts ar audzināšanas darbu. Ja skolotājai būtu jāglezno pašportrets, kurā atspoguļota viņas šā brīža emociju gamma, tad, visticamāk, mēs šajā darbā redzētu skaistu un saulainu rudens dienu. “Rudens man asociējas ar briedumu un stabilitāti. Kā raksta Imants Ziedonis: pavasarī viss urdz un mutuļo, un satricina dvēseli… Reizēm jau vajag arī to, bet ikdienā man tomēr svarīgāks miers un pāri visam - labestība. Nesen kaut kur lasīju – lai viss būtu labi, vairāk jālieto vārdiņš “labi”.”

Visi skolēni kā bērni

Skolotājai Paeglei nav bijis daudz audzināmo kursu. Taču viņa par savējo uzskata ikvienu tehnikuma audzēkni. Arī tad, ja kāds pelnījis dzirdēt stingrāku vārdu, skolotāja – pirms ko saka, iedomājas, ko līdzīgā situācijā teiktu tad, ja pretī sēdētu viņas bērns vai mazbērns… “Visvairāk mani apbēdina, ja kādreiz kādam kaut ko esmu pateikusi ne tā. Katrs bērns uz skolu atnāk ar savu bagāžu un problēmām, ar kurām mums viņam jāpalīdz tikt galā. Manuprāt, galvenā, kas jāiemācās, strādājot skolā, ir - pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība. Visi cilvēki nekad nebūs vienādi!

Ne velti - stresa situācijās viens raud, otrs ieraujas sevī, cits mēģina dusmoties, cits – tā kā smīn…” Viens no pirmajiem un galvenajiem principiem, pēc kuriem skolotāja Paegle cenšas savā darbā vadīties – sarunā ar audzēkņiem uzsvērt – ne jau viņi ir slikti, bet viņu negatīvā rīcība. Tāpēc arī vislielākie palaidņi no direktora vietnieces kabineta neiziet salauzti un sagrauti, bet tur labprāt atgriežas. Lai vienkārši tāpat vien parunātos. Daži, ejot garām, draudzīgi pamāj vai paver skolotājas kabineta durvis tikai, lai pateiktu: “Labdien, skolotāj!” Citi uzaicina, lai atnāku ciemos uz kopmītnēm, uz pankūkām!”

Šādos brīžos pār Ingrīdas muguru noskrien patīkamas skudriņas un viņa jūtas laimīga un vajadzīga. “Man tā patīk, ka tagad manam kabinetam ir stikla durvis, caur kurām varu viņus visus redzēt!”

Skolotājai arī nekad nav problēmu pateikt: “Piedod!” “Visbiežāk gan pēc tam, ja bijusi kāda domstarpība, jaunieši paši pēc stundas pienāk klāt un atzīst: “Paši vien jau bijām vainīgi! Bāriens bija pelnīts!” Jūtos laimīga, ja ar visiem izdevies salīgt mieru. Ne velti arī Bībelē rakstīts: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties!”

Ingrīda Paegle nekautrējas kādreiz uz skolēnu jautājumiem arī atbildēt: “Es nezinu vai - par šo lietu varu pateikt tikai savu viedokli.””

Svarīgākais - godīgums

“Uzskatu, ka ikvienās attiecībās pats svarīgākais ir godīgums, līdzjūtība, spēja otru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Necensties kādu pārveidot. Visu minēto jau arī var rakstīt zem lielā vārda “Mīlestība”. Tikai mīlot, varam padarīt šo pasauli labāku. Un vēl – skolotājam ir jābūt taisnīgam pret visiem. Arī tad, ja jūt, ka jaunietim viņa izvēlētā specialitāte nav īstā… “

Ingrīda Paegle no sirds priecājas par audzēkņiem, kurus interesē viņas mācību priekšmets - vēsture, taču viņa ļoti labi saprot arī to, ka skolēnu galvenā motivācija, kāpēc viņi atnākuši uz Smiltenes tehnikumu, nav – studēt vēsturi. “Tāpēc mana pamatnostāja ir tāda – pats svarīgākais - iedot viņiem tās pamata zināšanas, kas nepieciešamas, lai pabeigtu tehnikumu. Mūsdienās bērnu un jauniešu slodze skolā ir tik liela, ka cenšos viņiem uzdot maz mājas darbu. Arī kontroldarbiem un ieskaitēm pārsvarā sagatavojamies klasē. Ja nepieciešams, visu atkārtojam vienu, otru un trešo reizi. Jo mēs, pieaugušie, taču, arī mēdzam šo to aizmirst un nedzirdēt…Tas ir tik cilvēcīgi! Tāpat kā tas, ka arī bērns kādreiz var atnākt uz skolu ar sliktu noskaņojumu. Daudzus gadus strādājot skolā, esmu sapratusi, ka bērni, kas raksta ar kreiso rociņu, strādā lēnāk un domā savādāk. Un tādu skolēnu ir daudz. Visas šīs atziņas jau nāk ar gadiem...”

Direktora vietniece audzināšanas darbā par vienu no mūsdienu sabiedrības lielākajām problēmām uzskata to, ka cilvēku savstarpējās attiecībās pietrūkst inteliģences. Viņa ir pārliecināta: “Tikai inteliģenta sabiedrība izdzīvos! Inteliģence ir arī atbildīga par to, kas notiek mūsu valstī.”

Saskaņā ar Ingrīdas Paegles dziļāko pārliecību - inteliģence iet roku rokā ar cilvēcību.

“Mēs - pedagogi reizēm, ieejot ikdienas rutīnā, pat nepiedomājam, cik ārkārtīgi daudz no mums ir atkarīgs. Mums ir dota ļoti liela vara, kas jāizmanto pēc labākās sirdsapziņas.” Ingrīda Paegle uzskata: skolotāja atbildība par savu darbu, rīcību un pilsonisko stāju ir lielāka nekā citu profesiju pārstāvjiem. "Būt skolotājam – tā ir misija. Šīs profesijas pārstāvji pilnīgi atslābināties var tikai mājās, jo visur ir modras acis, kas viņus vēro.

Tajā pašā laikā skola – tā ir vide dzīvībai. Ja skolu slēdz, tad tajā vietā apstājas visa dzīve. Attiecībā uz skolotāja darba prestižu mans viedoklis ir – viss atkarīgs no cilvēka paša attieksmes. Ja kāds saka, ka viņš jūtas nevienam nevajadzīgs, tad tā ir viņa problēma. Viena cilvēka spēkos nekad nebūs pārveidot visu. Es jūtos audzēkņiem vajadzīga. Zinu arī to: ja klasē iešu ar negatīvismu un čīkstēšanu, tad nekas labs nebūs. Bērni pretī būs tādi paši…

Kas ir motivējošākais pedagoga darbā? – Jaunietis, kurš pēc mācību stundas pasaka: ”Paldies, skolotāj!” Arī apziņa, ka skolēni manās stundās tīri cilvēciski jūtas labi un uz nodarbībām nāk ar prieku. Ja tā nav, tas ir pats skumjākais, kas vien skolotāja darbā var būt.”

Skolotāja Paegle tā īsti pat nespēj iedomāties sevi strādājam citā vietā un profesijā. “Vēl mans darbs varētu būt saistīts ar psiholoģiju. Jo īstenībā jau arī skolotāja darbs ir visīstākais psihologa darbs.

Kādam varbūt šķiet - esmu ļoti vecmodīga, jo viss mūžs nostrādāts vienā darba vietā. Taču es to nenožēloju. Man ļoti patīk Smiltene. Te ir tā labā sajūta, ka esmu mājās. Vidē, kas mani ļoti uzrunā.

Šobrīd jau laikam vairs nespētu izdzīvot bez tām īpašajām sajūtām, kas pārņem divas

reizes mācību gadā – pirmajā septembrī ar tam raksturīgo rudens smaržu un izlaidumā ar meiju smaržu. Neslēpšu – ir bijuši brīži, kad samilzis tik daudz problēmu, ka gribējies visu mest pie malas… Bet parasti šīs sajūtas nav ilgstošas.”

Skolas vidē – jau kopš bērnības

“Pirmajā darba gadā biju bailīga,” atceras Ingrīda Paegle. “Pat lāga neizgāju laukā no kabineta. Un vēl - tehnikumā tomēr ir pavisam cita sistēma nekā vispārizglītojošajās skolās… Praksē biju Ropažu vidusskolā. Gāja ļoti labi, direktors pēc skolas beigšanas aicināja darbā. Bet tad viss izkārtojās tā, ka kursabiedrenei, kura bija domājusi nākt uz Smiltenes tehnikumu, pēkšņi mainījās plāni un viņa piedāvāja šo vietu man.”

Skolotājai Paeglei skolas dzīve nav sveša jau kopš bērnības. “Arī mammīte un tētis abi bija pedagogi. Kaut - visu cieņu maniem vecākiem – viņi darbu uz mājām nenesa un šajā ziņā mani ļoti sargāja. Tētis un mamma nekad mūžā neteica: “Tu esi skolotāju bērns, tev jāstaigā kā pa drāti, ne pa labi, ne pa kreisi!” Nekas tāds nekad nav bijis. Man ļāva būt tādai, kāda esmu. Taču savus vecākus ļoti mīlēju un vairāk par visu nevēlējos viņiem nodarīt viņiem pāri, pievilt. Centos labi mācīties un nedarīt muļķības.

Vecāki bērnībā mani visur ņēma līdzi. Arī uz pedagoģiskās padomes sēdēm. Lielā mērā izaugu skolā. Toreiz skolās rīkoja ļoti jaukas ballītes. Ar dziedāšanu, dažādām atrakcijām. Jauki, ka arī tagad skolā pamazām atkal veidojas tādas pašas tradīcijas.

Bērnības smaržas man asociējas arī ar vecvecākiem. Tēta vecāki dzīvoja Latgalē, mammītes mamma un tētis – Nītaurē. Viņi visi bija vienkārši, bet tajā pašā laikā – ļoti sirdsgudri cilvēki, kuri saprata, ka izglītībai ir ļoti liela nozīme un ļāva saviem bērniem mācīties.

Interesanti, ka pašu pirmo reizi uz Smiltenes tehnikumu biju atbraukusi bērnībā, kopā ar tēti. Viņu aicināja darbā par tehnikuma direktoru. Bija ļoti saulaina rudens diena, pie skolas auga pīlādzis – pilns ar ogām. Tētim vajadzēja izvēlēties: Smiltenes tehnikums vai Raunas vidusskola. Viņš visu mūžu bija nostrādājis vispārizglītojošās skolās, tāpēc beigās tomēr nolēma par labu Raunai. Re, kā liktenis mani atveda atpakaļ!”

Daudz Dieva pieskārienu

Skolotāja uzskata, ka viņas dzīvē bijis daudz Dieva pieskārienu.

“Pēc horoskopa esmu tipiska zivs. Daudzas lietas uztveru nevis ar prātu, bet ar sajūtām un emocijām. Ja citi kādu lietu sakritību sauc par likteni, es esmu pārliecināta, ka manu dzīvi vada Dievs, kāds augstāks spēks. Bērni man kādreiz ir prasījuši – kas, jūsuprāt, skolotāj, ir Dievs?” - Manuprāt, tā ir mīlestība!”

Cilvēki, kuru domas Ingrīdas Paegles pasaules uzskatu veidojušas visvairāk? – “Tie noteikti ir mani vecāki! Tētis, kuru ļoti cienīju un apbrīnoju gan bērnībā, gan vēl jo vairāk tagad. Viņš patiešām bija unikāls cilvēks! Mums abiem bija īpaša saikne.

Tētis nomira 50 gadu vecumā. Direktors, īpaši jau lauku skolā, atbild par visu… Tā arī viņš izdega darbā. Pēc rakstura tētis bija ļoti mierīgs, ieturēts, ar stingru mugurkaulu. Viņš nekad nepacēla balsi. Un ne mājās, ne skolā nevienam neuzspieda savu viedokli. Ziemassvētkos arī visbargākajos padomju gados mūsu mājās vienmēr bija eglīte. Vienīgi toreiz nesapratu, kāpēc tētis tad, kad iededzām svecītes, aizvilka aizkarus…

Vecāki mājās nekad nerunāja par lietām, kas man tajā brīdī nebija jāzina. Lai pati sev nesagādāju problēmas.”

Skolotāja ar smaidu atceras vienīgo reizi, kad ar tēti iznākušas nelielas domstarpības. “Man ļoti gribējās leļļu ratus. Tad jau neko veikalā nevarēja dabūt. Mamma bija uzzinājusi, ka rati veikalā ir un iedevusi man naudiņu. Viņi jau nemaksāja ļoti dārgi, tētis arī neko nepārmeta, tikai pajautāja: “Vai tiešām tas ir tas, ko vajadzētu pirkt?” Ar to arī viss beidzās, bet es pēc tam ļoti pārdzīvoju.

Savā būtībā tētis bija ļoti emocionāls cilvēks, kurš nekautrējās nobirdināt arī kādu asaru. Kad dzirdu E. Rozenštrauha dziesmu “Drauga vārdi” vai arī Tirzmalietes “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,” tad uzreiz atceros tēti. Tās bija viņa mīļākās dziesmas.

Ļoti lielu pateicību par visu esmu parādā arī mammai. Kad tētis nomira, man bija 16 gadi. Es viņai paliku vienīgā un mammīte ļoti līdzpārdzīvoja par katru manu bēdu. Brīžiem man bija sajūta, ka viņa dzīvo tikai man un manai ģimenei. Piekrītu: bērni ir ļoti svarīgi, bet jādzīvo arī sev! Mamma bija nemiera gars. Arī viņa nomira agri – 61 gada vecumā. Tajā īsajā, viņai atvēlētajā brītiņā, viņa gribēja paspēt visu. Viņas pieredze man iemācījusi, ka labāk necensties paspēt visu.”

Lielo pārmaiņu laiks

“Vecāki bija ļoti toleranti arī attiecībā uz manu profesijas izvēli,” stāsta skolotāja Paegle. “Vidusskolā man daudzos mācību priekšmetos gāja labi, tādēļ ilgu laiku nevarēju saprast, ko studēt. Varbūt tas bija spīts, kas lika izvēties Latvijas universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Gribēju savai Jaunpiebalgas vidusskolas vēstures skolotājai pierādīt, ka arī meitenēm ir smadzenes. Lai gan atklāti viņa to nepauda, visa viņas izturēšanās nepārprotami rosināja domāt, ka loģiski domājoši var būt tikai puiši. Jaunpiebalgas, tāpat kā Raunas vidusskolas pedagogi, man daudzos mācību priekšmetos iedeva ļoti brīnišķīgus pamatus. Vēstures un filozofijas fakultātē bija liels konkurss uz vienu mācību vietu. Taču, kad kārtoju eksāmenu latviešu valodā, man jautāja: “Kāpēc negāju uz filologiem?” Kārtojot angļu valodas eksāmenu, man prasīja: “Kāpēc neizvēlējāties angļu valodu?”

Uzskatu – man ļoti laimējās arī ar augstskolas gadiem. Tieši tajā laikā (1984. līdz 1989. gadam) Latvijā viss mainījās. Mums bija fantastiski pasniedzēji, kuri nevairījās arī no jūtīgajiem jautājumiem. Savus augstskolas pierakstus esmu saglabājusi līdz pat šim brīdim. Tie noderēja, arī sākot strādāt skolā, jo jauno vēstures mācību grāmatu vēl nebija.”

Skolotājai arī pašai laimējies būt daudzu vēsturisko notikumu aculiecinieci, jo Vēstures un filozofijas fakultāte atrodas pie Brīvības pieminekļa… “Jūtīgajos datumos tam visapkārt dežurēja milicija. Lai pierādītu, ka eju uz lekcijām, nevis – nolikt pie Brīvības pieminekļa ziedus, vajadzēja parādīt studenta apliecību un tikai tad varēju doties uz augstskolu. Daudz ko no tā, par ko tagad lasām vēstures grāmatās, redzēju pa universitātes logiem... Piedalījos arī tautas manifestācijā Mežaparkā, biju klāt rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrādē.”

Mājās

Skolotājai Paeglei, lai atpūstos, nevajag speciālas izklaides. Viņa patīk būt mājās un kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem atpūsties pie dabas. Izjust visas šīs pasaules skaistās smaržas un krāsas. “Kādreiz labprāt paskatos arī televīzijas pārraides, paklausos labu mūziku vai apmeklēju kādu izstādi vai izrādi. Dažreiz labs sabiedrotais ir grāmata. Man patīk lasīt dzeju. Reizēm atveru kādu lappusi un pārņem tāda sajūta it kā tas būtu rakstīts man. Pēdējā laikā vairs nelasu biezus romānus. Man, tāpat kā bērniem, patīk īsas un konkrētas lietas. Dažreiz tās ir intervijas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Taču gadās arī tā, ka lasot presi pārņem sajūta, ka tajā ir kaut kas neīsts. Cilvēki vienkārši vēlējušies publiski izskatīties labāki, nekā ir patiesībā. Piederu pie tiem, kas vairāk skatās uz darbiem.

Mani vairāk uzrunā cilvēki, kas daudz pārcietuši, bet tajā pašā laikā nav zaudējuši neatkarīgu skatījumu uz lietām un parādībām. Tāpat - cilvēki, kas šajā dzīvē kaut ko ir sasnieguši, ir harmoniski un brīvi. Viņiem nav nekas jātēlo.

Ingrīda Paegle ir pārliecināta - ikviens šajā pasaulē ienāk ar kādu misiju. “Mums ir jāsasniedz līmenis, kad jūtamies droši un par sevi pārliecināti. Un visi to nekad nevar piedzīvot vienā laikā.

Attiecībā uz mākslu esmu tradicionālo vērtību piekritēja. Eksperimenti mani pārāk neuzrunā. Neesmu arī īpaša seriālu piekritēja. Tajā pašā laikā nesaku, ka tie ir slikti. Kādam tie varbūt palīdz “izvēdināt galvu”.”

Skolotāja uzskata - mākslai nav jārūpējas tikai par patikšanu, izvairoties runāt par nekomfortablajiem esības nostūriem. “Ja runāsim tikai par labo un skaisto, izliekoties, ka tā, kas izraisa smagākas pārdomas, nemaz nav, tad liegsim cilvēkiem izdarīt viņiem nozīmīgus secinājumus.”

Skolotāja Paegle ir bijusi arī viena no tehnikuma skolotāju teātra “Trīnis” aktrisēm. “Šo pieredzi uzskatu par ļoti vērtīgu tajā ziņā, ka tagad labi zinu, kā, izgājuši uz skatuves, īpaši – pirmās reizes – jūtas jaunieši. Tāpēc nevienu nekritizēju arī tad, ja kaut kas nav izdevies saskaņā ar režisora scenāriju. Tehnikumā bijis patiešām daudz skaistu kultūras pasākumu!”

Lielākā dāvana

Skolotāja par lielāko dāvanu šajā dzīvē uzskata meitu Ligiju. “Lasu Ojāra Vācieša dzejoli “Kaut ko klusiņām” un jūtos tā, it kā tas būtu rakstīts par mani un Ligiju. Jo arī mēs esam tik tuvas, ka viena otru sajūtam no ļoti liela attāluma.

Ligija ar ģimeni tagad dzīvo Rīgā. Iestājās Stradiņa universitātē žurnālistos, bet tad pieteicās mazdēliņš. Tagad viņa ir mamma Robītim. Ligijas karjeras ceļš vēl tikai priekšā. Viņā ir ļoti liels potenciāls un viņa to noteikti izmantos.

Esmu laimīga, ka mana meita un mazbērns ir Latvijā un to laiku, cik Dievs mums lēmis, mēs varam būt kopā. Ārzemes – tas ir brīnišķīgi un bērniem jādod arī šāda iespēja, bet nav tā, ka Latvijā viss ir slikti! Uzskatu: ja cilvēks vēlas, viņš arī šeit var atrast darbu un iztikas iespējas. Jautājums: cik augsti kuram ir tie griesti. Uzskatu: ja varu nomaksāt īri un nodrošināt ikdienā nepieciešamāko, tad viss ir kārtībā! Man nav vēlēšanās kaut kur braukt projām. Es vienkārši nespētu izdzīvot bez saviem tuvajiem cilvēkiem.

Manuprāt, šajā vēsturiskajā situācijā mums kā tautai pašapzināties traucē tas, ka bieži jaucam divus jēdzienus – dzimtene un valsts. Dzimtene katram var būt tikai viena vienīgā un tā ir vislabākā, visbrīnišķīgākā. Bet valsti veido cilvēki. Diemžēl, mums ne vienmēr palaimējas valsts priekšgalā un politikā redzēt cilvēkus, kuriem tur pienāktos būt. Taču varbūt, ka ir labi, ka ir kādi, kas saduļķo to ūdeni!

Tas, vai Latvijā viss būs labi, atkarīgs arī no mums. Tāpēc cenšos dzīvot pēc principa: ja nevaru mainīt situāciju, tad varu mainīt attieksmi pret to. Latvijā daudz kas mainītos uz labo pusi arī tad, ja katrs sev uzticēto darbu paveiktu godīgi un pēc labākās sirdsapziņas.”

Skolotāja Paegle uzskata, ka Raiņa vārdi: “Nebūs gara, nebūs maizes!” ir viens no izskaidrojumiem Latvijas garīgajai un ekonomiskajai krīzei. Viņas garīgajā cellē svarīgākā ir saruna ar savu sirdsapziņu.

Ingrīda nekautrējas saviem mīļajiem teikt: “Es tevi mīlu!” “Kad to saku mazdēliņam, tad viņš parasti atbild: “Babuk, es tevi ļoti, ļoti mīlu! Visļotāk!” Meita vienmēr brīdina: “Tikai nesaki Robītim, ka brauksim ciemos! Citādi viņš tūlīt sāks ģērbties…” Zinu: kad Robītis būs liels, viņš nopirks motociklu un mēs abi brauksim uz operu. Ar mazdēliņu mums ir īpaša saikne. Viņa dēļ būtu gatava atdot dzīvību.

Ļoti lielu gandarījumu man sniedz arī kolēģi. Ja darbā gadījusies kāda problēma, tad nevaru nekur atrast mieru. Skolā, taču, pavadām ļoti lielu sava laika daļu… Tomēr esmu sapratusi arī to, ka lielās bēdās un arī priecīgos notikumos mūsu kolektīvs spēj būt saliedēts. Īpaši šo pleca sajūtu izjutu, kad nomira mammīte.”

Vairāk draugu, mazāk ienaidnieku!

Ingrīda Paegle Latvijai dzimšanas dienā novēl vairāk draugu un mazāk ienaidnieku. “Veci cilvēki saka: “Nekas nevar būt sliktāks par karu! Arī es tam pilnībā pievienojos un dziļi ticu, ka pasaule būs tik saprātīga un mums šādu problēmu nebūs. Cenšos norobežoties no negatīvās informācijas, ko izplata mediji. Uzskatu - alternatīva ir tikai izglītota un inteliģenta sabiedrība.

Ienaidniekus mēs iegūstam tad, ja nepadomājam, kā reaģējam, ko darām. Pie naida visbiežāk noved neizrunātās lietas. Arī mums kā tautai jāmācās būt komunikablākiem, gataviem vairāk uzklausīt citu viedokli. Domāju ka latvieši joprojām nav tikuši galā ar savu pagātni. Īpaši tā paaudze, kura piedzīvojusi padomju laiku. Jaunie visu uztver filozofiskāk. Lai cik sāpīga arī būtu mūsu kā tautas pagātnes pieredze, mēs nedrīkstam visu laiku dzīvot tikai pagātnē. Tā nav jāaizmirst, pagātne ir mūsu pamats. Taču nav arī nemitīgi jāgaužas. Bērni to ļoti labi pieņem. Kopā atceramies un atzīmējam Latvijai svarīgākos notikumus, taču – ja visu laiku tikai žēlosimies par savu smago pagātni, tad mūsu attīstība apstāsies. Vērojot sabiedrībā notiekošo, brīžiem pārņem sajūta, ka vārdu “brīvība” jaucam ar žēlošanās brīvību. Latviešiem kā maize un ūdens nepieciešama brīvība šā vārda sākotnējā nozīmē. Tā ir demokrātijas pamatu pamats.”

Skolotāja Paegle uzskata: mūsu sabiedrība vēl pastāv tikai tāpēc, ka nav sabrukuši cilvēku kā personību ētiskie griesti. “Pasaulē ir daudz ļaunuma, negatīvā informācija bieži iesēžas atmiņā spēcīgāk, jo tā ir spilgtāka, košāka. Taču tam iepretī ir arī ļoti daudz labā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas trīs un durs cits citam mugurā duncīšus. Manuprāt, tas ir nožēlojami. Ja meklē tikai šādas lietas, dzīve ir ļoti skumīga. Man tas nav aktuāli. Dzīvoju ar citu skatu uz dzīvi. Mēs kā tauta par savu morālo veselību varam rūpēties tikai pašizglītojoties. Neviens no malas nepateiks – jādara tā vai šā, kuras vērtības ir svarīgākās, kuras nē. Katram cilvēkam tās ir citas. Arī ģimenē kādreiz var būt ļoti inteliģenti vecāki un vecvecāki, bet ar bērniem ir tā, kā ir. Vecāki saka: “Mēs, taču, viņam gribējām tikai to labāko, bet nekas nesanāca…” Taču ikviens bērns ir personība. Bērni nav savu vecāku īpašums. Ir jāprot atrast to smalko noti, “caur” kuru bērnam pieskarties, lai viņu uzrunātu un iedrošinātu, atraisot labākās īpašības. Mums vajag cilvēkus ar stingru mugurkaulu.”

Par jēgu, labumiem un latvisko pašapziņu

“Mēdz teikt, ka katrai paaudzei jānokārto savi rēķini. Es būtu laimīga, ja spētu savas dzīves laikā pati “samaksāt” par visām lietām, ko esmu izdarījusi nepareizi. Negribu, lai par to būtu jācieš maniem bērniem. Mēs neviens nevaram izmainīt savus tēvu un tēvu tēvus grēkus! Taču ikviens var kādā brīdī apstāties un sev pateikt: no šī brīža centīšos dzīvot tā, lai turpmāk man vairs nevajadzētu neko nožēlot. Dievs mums piedod tikai tad, ja savu rīcību nožēlojam no visas sirds. Ir cilvēki, kas šajā dzīvē meklē jēgu. Un ir arī tādi – kas labumus. Jautājums – kādām metodēm to darām? Mums nav tiesību atsperties pret kādu, lai kaut ko sasniegtu!

Kas, manuprāt, mūsdienās stiprina latvisko pašapziņu?

Tīra, skaidra un nepiesārņota latviešu valoda. Svētku reizēs atdots gods tiem cilvēkiem, pateicoties kuriem esam tikuši tik tālu, cik esam. Arī savas mājas un vides sakārtošana, rūpes par saviem mīļajiem un latvisko tradīciju saglabāšanu.

Mēs visi emocionāli esam saistīti ar Latvijas vēsturi. Taču tā mums māca ne vien to, ka bijuši daudzi kari un pārestības, bet arī to, ka pat vissarežģītākajos laikos dzīve turpinājusies – cilvēki precējušies, viņiem dzimuši bērni. Manuprāt, visobjektīvākais skats uz lietām veidosies un īstās atbildes arī uz sarežģītājiem jautājumiem atnāks tad, ja katrs vairāk pievērsīsimies savai garīgajai izaugsmei, pabīdīsim malā sakāpinātās emocijas un neizrausim notikumus no to vēsturiskā konteksta .”

Vērojot savus audzēkņus, skolotāja Paegle redz perspektīvu, ka latvieši kļūs savas kultūras patrioti un leposies ar piederību šai nācijai. “Arī es lepojos ar to, ka esmu latviete!”

“Ir gandarījums, “ skolotāja atzīst, saņemot Smiltenes novada domes apbalvojumu. “Līdz šim neko tādu nebiju saņēmusi. Uzskatu, ka jebkurš kolēģis par savu darbu ir pelnījis saņemt paldies.

Šajos gados, kamēr strādāju tehnikumā, skola ir ļoti mainījusies. Bet tās vairāk ir vizuālas pārmaiņas. Gars jau nemainās. Ir paaudžu pēctecība un tradīcijas, kas tiek nodotas tālāk. Bet galvenais – lai mums visiem kopā izdodas skolas jauniešus labi sagatavot darba tirgum. Audzēkņu uzņemšanas rezultāti apliecina, ka tehnikuma izraudzītais virziens ir pareizs.”

Foto: Marita Mūze, Guntis Viļums, Baiba Vahere, no Ingrīdas Paegles personiskā arhīva

+ 12

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ingrīda Paegle: “Tikai inteliģenta sabiedrība izdzīvos!”

Kategorijas