Četri piemiņas apliecinājumi Baumaņu Kārlim

2017. gada 22. novembris 00:00

241

Četri piemiņas apliecinājumi Baumaņu Kārlim

Latvijas valsts himnas autors Baumaņu Kārlis laikam būs viens no retajiem mūsu zemītes ievērojamajiem cilvēkiem, kuram tagad ir vairākas atceres vietas: divi pieminekļi Limbažos, viens viņa dzimtajā pusē Viļķenē un vēl bareljefs Viestura dārzā Rīgā. Pelnīti! Īpaši, ja zinām, cik ilgu laiku viņa nopelni bija nodoti aizmirstībā. Bet ir kāda interesanta sakritība – visu šo pieminekļu tapšanas ceļš bijis sarežģīts un ilgs.

Pirmoreiz ideja, ka nepieciešams mākslinieciski augstvērtīgs piemineklis Baumaņu Kārļa atdusas vietā, dzima Limbažu Saviesīgajā biedrībā gadu pēc viņa nāves. Valdes loceklis O. Rīmanis ierosināja vākt šim nolūkam līdzekļus un no biedrības kases ziedot 100 rubļu. Vispirms izveidoja pieminekļa komiteju, tajā tika iekļauts arī vēlākais zinātnieks un padomju valstsvīrs Augusts Kirhenšteins. Tika nolemts arī aicināt tautu ar savu artavu piedalīties pieminekļa celtniecībā. 1907. gada 5. decembra sēdē savukārt nospriests, ka konkrēti rīkoties varēs, kad būs savākts 1500 rubļu. Līdz tam bija iegūti aptuveni 556 rubļi. Kad 1913. gada 4. martā komitejas ziedojumu kasē bija 1415,94 rubļi, nolēma darbus sākt. Veidot pieminekli bija atsaucies tikai tēlnieks Gustavs Šķilters, iesūtīdams divas skices. Komitejai iepatikās skice, kurā latvju tauta – tautietes figūrā – pasniedz Baumaņu Kārlim, kura fotogrāfiju viņa tur, laurus – rozes, un tā 5. jūnijā nolēma, ka piemineklis jāceļ pēc tās. Decembrī no Somijas ar kuģi pienāca pieminekļa granītā izkaltās daļas. Pa ziemu tās atgādāja Limbažos, un G. Šķilters tika aicināts atsūtīt arī bareljefu, jo pieminekli atklāt gribēja 1915. gada 24. maijā.

Diemžēl to nācās atlikt, jo mākslinieks nebija paspējis pieminekļa plāksnes vara lējumu pagatavot. Kamēr šo darbu paveica, pienāca Pirmais pasaules karš. Pieminekļa plāksni ieraka biedrības nama pagrabā, lai pasargātu no iespējamās rekvizīcijas, bet granīta daļas, iesaiņotas kastēs, palika ēkas pagalmā. Darbi atjaunojās tikai 1920. gadā, kad komiteja uzdeva būvuzņēmējam P. Bindem pieminekļa uzstādīšanu. Tā atklāšanas programmu lūdza sagatavot A. Šīdam un J. Epermanim. A. Šīds pēc profesora J. Vītola padoma vērsās Izglītības ministrijas Mūzikas nodaļā ar lūgumu ņemt Baumaņu Kārļa pieminekļa uzstādīšanu un atklāšanu savās rokās un samaksāt Limbažu Saviesīgajai biedrībai par līdz šim paveikto. Arī nodrukāt atklāšanas svinībās dziedamo J. Vītola aranžēto un komponēto dziesmu notis, tāpat izdot krājumu ar Baumaņu Kārļa kompozīcijām. Mūzikas nodaļa no pieminekļa uzstādīšanas un atklāšanas pārņemšanas atteicās, bet svinībām domātās notis nodrukāja.

Baumaņu Kārļa kapa pieminekļa atklāšanai veltītās svinības notika 1920. gada 10. oktobrī. Tās ievadīja dievkalpojums baznīcā, pēc kura limbažnieki un goda viesi kopīgā gājienā devās uz kapiem. Pieminekli atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste, bet iesvētīja mācītāji L. Bērziņš un Opss. Skanēja valsts himna un kori nodziedāja Baumaņu Kārļa dziesmas “Tēvijai” un “Nevis slinkojot un pūstot”. Pēc svētku mielasta baznīcā notika garīgās mūzikas, bet Saviesīgajā biedrībā – laicīgās mūzikas koncerts. Apsveikuma telegrammu bija atsūtījis Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

20. oktobrī pieminekļa komitejas locekļi kopā ar revidentiem sanāca savā pēdējā sēdē, kurā caurskatīja ieņēmumus un izdevumus. Atlikumu – 1303,85 rubļus – nolēma izlietot pieminekļa un kapa kopšanai. No 1934. gada to uzņēmās Saviesīgā biedrība, apsolot ap kapu iestādīt dzīvžogu.

1935. gadā, atceroties ievērojamo novadnieku 100. dzimšanas un 30. miršanas gadskārtā, Limbažu pilsētas valde nolēma veco tirgus laukumu pārdēvēt Baumaņu Kārļa vārdā. Drīz pēc tam radās doma, ka šai laukumā, kā rakstīts “Limbažu Vēstnesī” 1938. gada 23. jūnijā, iederētos komponista Baumaņu Kārļa biste, izgatavota bronzas lējumā. Piebilstot, ka tā nav tikai Limbažu, bet visas tautas lieta. Šī laikraksta 1939. gada 31. marta numurā jau lasāms, ka (..) nodibināta sevišķa rīcības komiteja, kas rūpēsies par vajadzīgo līdzekļu sagādāšanu, lai dižajam latvietības cīnītājam varētu uzcelt piemērotu un paliekošu pieminekli. Protams, cerot, ka palīdzēs arī valsts. 20. maijā avīzē ziņots, ka Vienības dienā šim mērķim saziedots 1300 latu, pirmo ziedotāju skaitā ir pilsētas valde un pilsētas galva Dr. R. Eglītis, Saviesīgā biedrība, Limbažu teātris, Piensaimnieku un Mednieku biedrība u.c. Diemžēl Latvijas okupācija un Otrais pasaules karš iecerētajam uz vairāk nekā pusgadsimtu pārvilka melnu svītru.

Pirmie Trešās atmodas rītausmā attapās viļķenieši. Jau 1986. gada 21. februārī toreizējais padomju saimniecības direktors Jānis Saktiņš, tiekoties ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Limbažu nodaļas vadītāju Ilzi Musti un tēlnieku Vilni Titānu, vienojās, ka mākslinieks savam novadniekam Baumaņu Kārlim izgatavos pieminekli. Vieta tika izraudzīta pie “Indriķiem” – komponista dzimtajām mājām. Par to, ka šo nodomu izdevās īstenot un pat ātri, noteikti jāpateicas J. Saktiņa rajonā pelnīti iegūtajai autoritātei un tam, ka bija paredzēts pieminekli sarūpēt arī revolucionāram Kārlim Baumanim, kas bojā gāja Staļina represiju laikā.

Jāteic – gan V. Titānam, gan J. Saktiņam izveidot Baumaņu Kārlim piemiņas vietu bija sirdsdarbs, kas vainagojās 1988. gada 17. septembrī. Tā bija skaista un neaizmirstama diena. Skanot vecmeistara Haralda Medņa diriģētā vīru kora “Tēvzeme” dziedātajai “Tēvijas” dziesmai, pieminekli atsedza rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Biruta Plūmane, J. Saktiņš, Komponistu savienības valdes sekretārs Arnolds Klotiņš un ciema padomes priekšsēdētājs Ilmārs Dzenis. Kopā ar viļķeniešiem un limbažniekiem šai dienā bija daudz ļaužu no visiem Latvijas novadiem, viņu vidū arī dzejnieki Jānis Peters un no Zviedrijas atbraukušais Juris Kronbergs.

Daudz grūtāk tapa piemineklis Limbažos, tam vajadzēja deviņus gadus. 1989. gada 16. maijā nodibināja Baumaņu Kārļa pieminekļa komiteju, tās vadību uzticot pilsētas mēram Uldim Paškēvicam. Komitejas darbā iesaistījās Latvijas Tautas frontes, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Vides aizsardzības kluba pārstāvji. Jūlijā izsludināja pieminekļa metu konkursu. Tā pirmā kārta noslēdzās 1990. gada martā, taču iesniegtie 11 darbi īsti neapmierināja ne sabiedrību, ne žūriju, tāpēc tika organizēts jauns konkurss. Rezultātā 1992. gada 12. martā noslēdza līgumu ar tēlniekiem Zigrīdu un Juri Rapām, arhitektiem Ēvaldu Fogeli un Jāni Taureni par pieminekļa metu un darba modeļa izstrādi. Jūlijā tas bija gatavs, un autori saņēma 50 000 Latvijas rubļu (Ls 250). Par tautas saziedotajiem līdzekļiem kombinātā “Māksla” iegādājās divas tonnas bronzas. Mākslinieks Jānis Strupulis izgatavoja arī Baumaņu Kārļa piemiņas medaļas.

Neparedzēti sarežģījumi radās, kad reforma saziedoto naudu pārvērta latos. 1995. gadā U. Paškēvicu pieminekļa komitejas priekšsēdētāja vietā nomainīja tagadējais Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis, un radās doma, ka piemineklis jāatklāj 1996. gada 18. novembrī. Tēlnieki stāsta, ka 1995. gadā viņi darbu sākuši pilnībā no jauna, jo sapratuši, ka jāatmet viss liekais, jāstrādā lakoniskāk, bet tā, lai Baumaņu Kārļa tēlu atvērtu. Konfliktsituācija radās, kad nācās vienoties par pieminekļa atrašanās vietu un tā postamentu. No četrām piedāvātajām vietām Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par pieņemamāko atzina pieminekļa novietošanu toreizējās grāmatnīcas durvju ailē, jo tas saistījās ar kādreizējo Saviesīgo biedrību, taču mākslinieki pret to kategoriski iebilda. Beidzot nolēma pieminekli novietot skvērā Cēsu un Dailes ielas stūrī, bet pirms tam bija nepieciešams rekonstruēt Baznīcas laukumu. Tā viss ievilkās vēl teju par pāris gadiem, līdz 1998. gada 16. maijā pienāca ilgi gaidītā diena. Pieminekli atklāja Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Pilsētā ieradās ļoti daudz viesu, notika Baumaņu Kārļa piemiņai veltīts aizlūguma dievkalpojums un koncerts, vēlāk – pateicības vakars visiem, kas ziedojuši savus spēkus un līdzekļus, lai šī diena varētu pienākt. Protams, vispirms Z. un J. Rapām un arhitektam Aināram Āboliņam.

Baumaņu Kārļa piemineklis slēpj arī kādu jociņu. To atradīsiet, ja uzmanīgi papētīsiet granīta ozollapu vainagu postamenta pakājē. Nebīstieties! Šī žurciņa tur iemājojusi atgādinājumam, cik daudz nervu mākslinieki patērējuši, lai šis darbs taptu.

Nu Baumaņu Kārlim ir vēl ceturtā piemiņas vieta. 2003. gadā Rīgā Dziesmu svētku laikā Viestura dārzā dižgariem A. Kalniņam, E. Melngailim, J. Vītolam, J. Cimzem, A. Jurjānam, E. Dārziņam, P. Barisonam veltīto memoriālo sienu papildināja vēl divi ciļņi: Baumaņu Kārļa portrets un Valsts himnas teksta un nošu atveidojums.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Četri piemiņas apliecinājumi Baumaņu Kārlim

Kategorijas