Nemainīgi seko senču tradīcijām

2017. gada 19. decembris 00:00

582

Noteikti esat pamanījuši, ka palaikam laikrakstos tiek publicēti raksti par to, kāds laiks varētu būt sagaidāms rudenī, ziemā, pavasarī, vasarā. Par to vienmēr atsaucīgi pastāsta laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs no Viļakas, kura vārds aizvien vairāk parādās dažādos masu saziņas līdzekļos.

Kad es klausos viņa stāstījumos par gaidāmo laiku, to vienmēr caurvij Viļa prieks un aizrautība. Savus laika zīmju vērojumus viņš mēdz pierakstīt kladēs. Šobrīd tās ir divdesmit astoņas, bet divdesmit devītā iesākta un palikusi pusceļā. Pēdējā pusotra gada laikā vērojumu kladēs viņš ieraksta maz, jo novēroto īsi pieraksta datorā un ļoti daudz fotografē. Katru dienu vismaz desmit vērojumi tiek iemūžināti caur fotoobjektīva aci. Bet dienās, it īpaši, kad dodas pārgājienos, fotomirkļos sastingst simts un vairāk interesantu dabasskatu un neparastu radībiņu. Mājās pārnācis, fotomateriālu laika zīmju vērotājs analizē, sašķiro un saliek pa uzkrāto vērojumu plauktiem. Laikraksta lasītājiem Vilis Bukšs vēl baltu ziemu.

- Kā raugāties uz to, ka uz jūsu pusi raida pārmetumus, sakot - redz, tomēr nekas no prognozētā laika nepiepildījās!

- Tas, ka cilvēki izsaka pārmetumus un pasmīkņā, ir viņu dabā. Mūsdienu cilvēkam nav laika apstāties, ieklausīties, pavērot. Viņš grib visu saņemt gatavā veidā un iesaiņojumā. Arī laika prognozes. Es cenšos sekot senču tradīcijām. Ticējumi un vērojumi dabā nepieder pie precīzajām zinātnēm. Meteoroloģijas, klimatoloģijas un daudzu citu zinātņu pamatā, kas nodarbojas ar laika apstākļu un klimata pētīšanu, ir matemātika. Tā ir precizitātes mēraukla. Dinamiskajā pasaulē ar mūsdienīgām tehnoloģijām ir nepieciešamas precīzas zināšanas, bet mani novērojumi un paredzējumi ir vienas un tās pašas lietas cits skatījums. Ticējumi un vērojumi dabā pieļauj brīvu improvizāciju, bet meteoroloģija - konkrētību. Tas, kas ir konkrēts, baidās kļūdīties un ir nebrīvs, bet tautas gudrības raisa iztēli un ļauj būt brīvam. Pieņemt to vai nepieņemt, tas ir katra indivīda ziņā.

- Vai pats sekojat līdzi savām prognozēm? Piemēram, kā ir ar šo gadu?

- Sekoju un caurskatu. Cenšos salīdzināt redzēto dabā ar laika zīmēm nozīmīgās dienās. Vairākas nozīmīgas dienas ziemā un agrā pavasarī liecināja, ka pavasaris būs garš, vasara - mērena, bet rudens - agrs un nākamā ziema - bez barga sala. Piemēram, 14. februārī jāvēro laiks. Ja snieg - pavasaris lietains. Ja zvaigžņota nakts - pavasaris vēls. Ja bezvējš - pavasaris silts. Ja stiprs un auksts vējš - pavasaris vēss un vasara lietaina. Patiesais stāvoklis bija tāds, ka nakts otrajā pusē parādījās zvaigznes. Vējš - mērens, no rietumiem, ziemeļrietumiem. Diena bija saulaina, skaidra. Atliek secināt, ka, sekojot 14. februāra vērojumam, kas ir tikai viena no septiņām dienām, kas paredz pavasari un vasaru, pavasarim bija jābūt vēlam, vairāk vēsam nekā siltam un vasarai mitrai. To jau katrs pats var noteikt, ja uzmanīgi seko laika zīmēm un notikumiem dabā. Tas, ka prognozes nepiepildās, liecina par to, ka es esmu ceļā… Mazpazīstams ceļš vienmēr piespēlē kādu pārsteigumu, un tas savukārt vēl sparīgāk velk uz apvārsni…

- Vai klimatiskās pārmaiņas mūsdienās nav izjaukušas dabas ritmus un senču zīmēm vairs nevar ticēt?

- Laika apstākļi, tāpat kā viss dabā, vienmēr ir nepārtrauktā kustībā. Tas neizjauc dabas ritumu, bet piedāvā jaunas iespējas sekot norisēm dabā. Tā bija arī tad, kad mūsu senči dzīvoja dabas tēlu pasaulē un tiem ticēja. Mans redzējums balstās uz šiem tautas ticējumiem, vērojumiem dabā un uz laika zīmēm nozīmīgās dienās. Ticējumi pēc savas būtības jau ietver nākotnes pārmaiņu vīziju. Sekojot ticējumam, savā iztēlē neapzināti veidojas mainīgas rītdienas ainiņas. Tur jau tā ticējumu burvība, ka tajos paslēpta iespējamā nākotne. Atsaucoties uz tautas ticējumiem un vērojumiem dabā, paredzējumi sāk pukstēt, tas ir, atdzīvojas, jo sausajās datoru izskaitļotajās prognozēs pietrūkst dzīvības.

- Varbūt dabas iepazīšanas procesam nav noilguma? Viss šajā dzīvē ir tik mainīgs, arī daba...

- Tieši tā! Mana vecmāmuļa teica, ka Dievs gan senāk, gan tagad pa zemi staigā Dabas rotā. To redzēt nav lemts nevienam, bet tā domāt var ikviens.

- Pavisam nesen sociālajos tīklos bija ievietots foto ar rožu krūmu, kas zied decembrī. Cilvēki to uztver kā kaut ko ārkārtēju. Bet varbūt šādi dabas brīnumi ir bijuši arī pirms vairākiem gadu desmitiem!

- Pirms diviem gadiem Ziemassvētku vakarā Viļakas apkārtnes mežiņā atradu ziedošas zilās vizbulītes. Veselu nedēļu, līdz Vecgada vakaram, ziediņi turpināja priecēt ar ziemas vidum un gada tumšākajam laikam neraksturīgo pavasara elpu. Vēlāk, Jaungada naktī, sāka salt, snigt, un līdz pavasara Mārai zilo vizbulīšu krūmiņu piesedza ziema. Savukārt šoruden, 20. novembrī austrumu pierobežas mežiņā bija uzziedējušas baltās vizbulītes. Šobrīd ziediņi ietīti decembra sniegā un, ļoti iespējams, augšāmcelsies tikai Lieldienu laikā. No malas raugoties, šie ziedi ir dabas brīnumi, bet šādi neparasti dabas fakti atkārtojas gandrīz katru rudeni un ziemu, tikai mēs to nepamanām. Pasaka par meitenīti kas sniegā meklē zemenītes, var izrādīties tīrā īstenība…

- Jūs pats ticat visiem ticējumiem?

- Cilvēkam ir jātic un pirmkārt jātic pašam sev. Ticība ir kā mugurkauls, kas savieno debesis ar zemi. Visiem tautas ticējumiem ticēt būtu smieklīgi. Piemēram, ir ticējums, ka Ziemassvētkos nedrīkst ne istabas slaucīt, ne matus sukāt, lai vistas dārzus neizkašņā. Un ir cits ticējums, ka Ziemassvētkos vajag istabas slaucīt un tāpat arī matus sukāt, bet saslaucītos mēslus vajag nest uz lauka, lai vasarā tur vistām būtu ko kašāt. Vai arī: ja Ziemassvētkos vēji gaudo, tad nevajag tiem līdzi gaudot, jo tad vilki saskries. Tomēr, ja tā dziļāk pagudro, tad arī šajos ticējumos ir savs likums. Tā ir attieksme pret dzīvi jeb cilvēka apzināta esība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nemainīgi seko senču tradīcijām

Kategorijas