Es pateicos liktenim, ka dzīvoju

2017. gada 22. decembris 00:00

964

Ziemassvētki ir ne tikai gaidīšanas, bet arī cerību laiks. Vijciemietei trīs bērnu mammai Ligitai Šaicānei gada nogale ir arī pārdomu un pateicības laiks, jo viņai izdevies uzveikt smagu slimību – vēzi. Piekritīsiet, ka, uzzinot mediķu uzstādīto diagnozi par vēzi, turklāt jau 4. stadijā, ikviens cilvēks jūtas šokēts un visa dzīve sagriežas kājām gaisā. Tā bija arī tobrīd 43 gadus vecajai Ligitai – viņai un ģimenei negaidītā slimība bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ligitai bija vajadzīgs gads, lai to uzveiktu un pamazām atgrieztos ierastajā dzīves ritmā. Tikai tagad Ligita sāk apzināties, kā viņai ir paveicies, jo diemžēl daudzi, ar kuriem vijciemiete ārstējās vienā palātā, neuzvarēja šajā grūtajā un sarežģītajā cīņā. Tolaik lasot visu pieejamo informāciju, Ligita uzzinājusi, ka viņas gadījumā dzīvildze ir septiņi mēneši. Viņai paveicās.

Aicinot Ligitu uz sarunu, viņa, daudz nedomājot, piekrita, jo uzskata, ka par šo tēmu ir jārunā atklāti, lai sniegtu cerību citiem cilvēkiem, kuriem liktenis ir uzlicis tik smagu pārbaudījumu. Viņa neslēpjot stāsta, ko nācies pārdzīvot. Bet ir daļa cilvēku, kuri noslēdzas sevī, baidās runāt par šīm lietām un, kā jau latviešu mentalitātei piedienas, vieni pši sevī izdzīvo smago dzīves periodu.

Tik tiešām, zinot, cik tas ir smagi ne tikai pašam slimniekam, bet arī tuviniekiem, Ligitas stāsts vieš cerību, ka ar visiem spēkiem, pat tad, ja tā vairs nav atlicis it nemaz, ir jācīnās ar slimību un tad to ir iespējams pievārēt. Ligita tam ir pierādījums.

Paveicās ar ārstiem

Sarunā atklājas, ka Ligitai atmiņas failos lieliski saglabājušies dzīves svarīgākie notikumi. Pēc slimošanas Ligita darbā atgriezās 2016. gada novembrī, bet ļaunais murgs sākās 2015. gada 11. septembrī. Pirms tam nekas nav liecinājis par gaidāmajiem notikumiem un slimību. Vienīgi 2015. gada augusta beigās, kad Ligita kopā ar deju kolektīvu bija devusies izbraukumā uz Ungāriju, ceļojuma laikā jutusies slikti, sāpējis vēders un bijusi nepatīkama sajūta, it kā visu laiku slikta dūša – neko nevarējusi ieēst. Sliktā pašsajūta tika norakstīta uz nogurumu, klimata un ēdienkartes maiņu. Atgriežoties mājās, kādu laiku viss it kā bija kārtībā, un te pēkšņi 11. septembrī Ligita, pošoties uz darbu, sapratusi, ka nav spēka nekur aiziet, jo neciešami sāp vēders. Tas licies vairāk kā savādi, jo pirms tam nekad nekas jaunajai sievietei nebija sāpējis. Turklāt viņa katru gadu apzinīgi bija devusies pie sava ģimenes ārsta un nodevusi visas analīzes. Tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Mediķi iešpricējuši pretsāpju zāles un pateikuši, ka uz slimnīcu nevedīs, jo pēc kāda laika sāpēm tāpat vajagot pāriet. Ligita gulējusi un gaidījusi, kad beigs sāpēt, bet diemžēl mediķu teiktais nepiepildījās. Vīrs Valdis aizskrējis uz darbu, ātri padarījis steidzamāko un pats vedis sievu uz slimnīcu Valmierā.

Ligita atceras, ka, ierodoties uzņemšanas nodaļā, tur nācās gaidīt piecas stundas. Ligita atzīst, ka tagad par piedzīvoto jau var mierīgi runāt, bet toreizējās sajūtas viņa nenovēl izjust nevienam. Toreiz šķitis, ka uzņemšanas nodaļā varētu arī nomirt un nevienam par to nebūtu nekādas darīšanas. Vienīgi vīrs ir cēlis traci, tāpēc viņu dzinuši laukā no nodaļas, lai netraucējot strādāt. Ligita uzskata, ka tā rīkotos jebkurš piederīgais, kurš redzētu, ka mīļajam cilvēkam ir tik nepanesami slikti. Pēc vairāku analīžu nodošanas vēlā pēcpusdienā Ligita beidzot tikusi ginekoloģijas nodaļas palātā. Pēc pirmajiem izmeklējumiem mediķiem šķitis, ka tā ir ginekoloģiska saslimšana, bet, veicot tālākus izmeklējumus, Valmieras ārsti ieteikuši doties uz Onkoloģijas centru Rīgā uz pārbaudēm. Vizīte Rīgā tika nolikta septembra beigās. Diemžēl vai par laimi līdz septembra beigām Ligitai nebija jāgaida, jo viņa Onkoloģijas centrā nokļuva jau 18. septembrī. Ligita saka paldies dakterim Kristapam Šneideram, kurš zvanījis un lūdzis Rīgas kolēģus rast iespēju uzņemt pacienti Onkoloģijas centrā bez rindas. Ligita uzskata, ka slimošanas laikā viņai ļoti paveicās ar ārstiem. Vijciemiete Onkoloģijas centrā nokļuva pie daktera Andronika Mitiļdžana, kurš pēc atkārtotu izmeklējumu rezultātu saņemšanas sākumā atteicies operēt, jo baidījies par bēdīgu iznākumu. Ligita tagad saprot, ka daktera bailes bija pamatotas, jo analīzes uzrādīja, ka viņai ir vēzis 4. stadijā – pa visu organismu jau bija izpletušās metastāzes un ūdens. Tas bija jau pat pie plaušām. Lai būtu saprotamāk, Ligita skaidro, ka principā viņai visi iekšējie orgāni peldējuši ūdenī. Ligita savam ārstam tik spējusi pajautāt: “Un ko nu tagad darīt? Un kas tagad būs?” Dakteris A. Mitiļdžans optimistiski solījis, ka mēģinās ūdeni dabūt laukā. Ligita atceras: “Man tas draņķis bija ieperinājies vietā, kur nevienam normālam cilvēkam tas principā nevarot ieperināties – divpadsmitpirkstu zarnā. Medicīnā šādu gadījumu ir ārkārtīgi reti. Slimošanas laikā Latvijā biju vienīgā ar tādu diagnozi. Kā smējos – hei, zinātnieki, nāciet un skatieties,” skumji ironizē Ligita. Atceroties slimošanas laiku, vijciemiete uzskata, ka 23. septembris ir viņas otrā dzimšanas diena. No rīta Ligitu atkal mocījušas neciešamas sāpes, un dakteris Mitiļdžans pēc apskates izlēmis nekavējoties operēt. Operācija ilgusi septiņas stundas. Pēc tam, pamostoties intensīvās terapijas nodaļā, vesels pulks māsiņu stāvējušas ap gultu, modinājušas pacienti un mēģinājušas stāstīt operācijas gaitu.

“Tad es sapratu, ka ar vienu kāju jau biju pāri tai līnijai, no kurienes neatgriežas,” atzīstas bijusī onkoloģijas slimniece. Turklāt mediķi atzinuši, ka jau operējot sapratuši, ka audzējs ir ļaundabīgs. Ārstēšanās laikā Ligita nokritās svarā līdz 55 kilogramiem. Viņa atceras, ka tas esot bijis šausmīgi, ēd, cik gribi, bet nepieņemies svarā. Gada laikā Ligita pārcieta četras operācijas un septiņus ķīmijterapijas kursus. Ārsti bija nozīmējuši 12 kursus, bet organisms sācis pretoties – aknu analīzes bijušas katastrofālas.

Runājot par savu slimību, ik pēc dažiem teikumiem Ligita velta siltus pateicības vārdus savam dakterim Mitiļdžanam. Viņš pie pacientes gultas pienācis vairākas reizes dienā, arī brīvdienās ieradies nodaļā un uzreiz devies pie Ligitas. Viņa uzskata, ka tādi mediķi ir zelta vērtē, kuri, neskatoties ne uz ko, ar lielu atbildību izturas pret smagi slimiem cilvēkiem. Ligita atklāj, ka viņa ārstējās par valsts līdzekļiem, nevis privāti maksājot tūkstošus.

Kopā ar savu kailo dzīvību

Atceroties savas dzīves melnāko periodu, Ligita atzīstas, ka viņa, līdzīgi kā citi onkoloģijas slimnieki, dusmojusies uz visu pasauli, jo nav sapratusi, kāpēc viņai uzlikts tāds pārbaudījums. Pāris reižu Ligita raudājusi, saprotot, ka ir “mazā, dziļā bezizeja un tajā visā esi viens pats ar to, ko zini, jūti, kopā ar savu kailo dzīvību”. Bijuši arī periodi, kad nīgrums ņēmis virsroku un ik pa laikam kā vairumam sieviešu gribējies kliegt: “Mani neviens nemīl!” Tā Ligita mēģina izskaidrot tā brīža sajūtas. Ir bijuši brīži, kad Ligita mājās sēdējusi kopā ar jaunāko meitu Martu un abas raudājušas, jo bērns sapratis, ka mamma ir ļoti, ļoti slima. Ligita pirms patiesības atklāšanas jautājusi ārstam, vai stāstīt bērniem, kas viņai ir, un neko neslēpt. Marta kā pieaudzis cilvēks gribējusi zināt visu, un tad atkal abas slaucījušas asaras. Jāteic, Ligita pēc dabas ir racionāls cilvēks. Visu savu slimošanas laiku viņa paļāvusies tikai uz sevi, ārstiem un, protams, ģimeni. Viņa saprot, ka arī bērniem, vīram un vecākiem šis laiks bija smags pārbaudījums. Lielie bērni – Baiba un Māris – mammu regulāri apciemojuši slimnīcā un rūpējušies par viņas labsajūtu. Turklāt, atgriežoties mājās pēc mēneša, kas pavadīts slimnīcā, Ligita praktiski neko nevarēja darīt. Viņa centusies apdarīt vieglākos mājas darbus, kaut izslaucīt grīdu, bet mājinieki protestējuši. Arī tagad Ligita daudzas lietas nevar, bet tāpat lēnā garā viņa cenšas kaut ko padarīt.

Ļoti smags periods pārdzīvots pēc katra ķīmijterapijas kursa. Ligita atceras, ka tās sajūtas ir briesmīgas – ir tāda sajūta, ka ir liela temperatūra, tek sviedri, ir fiziski smagi kustēties, ir piedzīvota pat noģībšana uz līdzenas vietas. Katram cilvēkam izpausmes pēc ķīmijterapijas ir individuālas. Viņa jutusies, kā pati ironizē, kā ķīselis. Abas pasmejamies, kad Ligita atceras, ka, iznākot aukstumā pēc kārtējās ķīmijterapijas devas, pēkšņi aizkritušas acis un neko nevarējusi saskatīt. Ir bijis arī tā. Tomēr tas viss bija varonīgi jāizcieš, lai varētu atgriezties ģimenē un turpināt dzīvot. Ligita sarunā piemin nu jau aizsaulē aizgājušo kaimiņtanti Birutu Zariņu, kura viņu burtiski aiz matiem vilkusi katru dienu doties pastaigās – kaut uz 15 minūtēm. Kādreiz ir bijis tik slikti, ka Ligitai nav bijis spēka pat runāt, un tā abas klusēdamas, viena otru stutēdamas, lēnā solī staigājušas pa Vijciemu.

“Pietrūkst man Birutiņas,” skumji secina kaimiņiene.

Ligita atzīstas, ka viņas lielākā motivācija izveseļoties bija bērni. Tolaik Martai bija tikai desmit gadi. Ligita joprojām daudz domā, kāpēc viņai ir tā paveicies, un atradusi tam izskaidrojumu – acīmredzot viņa, dzīvojot šajā pasaulē, vēl visu nav izdarījusi, kā arī liktenis viņai ir bijis labvēlīgs. Ik pēc pusgada braucot uz regulārajām pārbaudēm, joprojām sirds dreb par analīžu rezultātiem, jo viņa nedaudz tomēr joprojām baidās. Taču bailēm pāri stāv vēlme dzīvot, būt kopā ar ģimeni un darīt lietas, kas sirdij tuvas. Viena no tām ir muzicēšana. Ligita zina, ka viņu atpakaļ savā kolektīvā gaida Valkas pilsētas kultūras nama dziesmu draugu kopa “Nāburgi”, kurā viņa ilgus gadus dziedājusi un spēlējusi akordeonu. To darījusi stāvus. Ligita atzīstas, ka vairs instrumentu stāvus nevar spēlēt, jo dakteri aizlieguši celt un nēsāt smagumu, turklāt pēc ķīmijterapijas Ligita nejūt pirkstu galus. Viņa cer, ka ar laiku pāries šīs ķīmijterapijas sekas, jo pirkstu nejūtība nav vienīgais, ar ko šobrīd jāsadzīvo. Taču ik pa laikam Ligita kopā ar saviem domubiedriem, kas sevi nodēvējuši par grupu “Četrstūris”, uzspēlē kādā pasākumā vai ballītē. Tāpat viņa palīdz vīram Valdim, kas vada Vijciema dramatisko kolektīvu “Čiekurs”. Viena no baudām Ligitai ir rosīšanās savā mazdārziņā. Viņa to cenšas darīt arī pēc slimošanas.

“Es esmu vesela. Es tam ticu, bet visādi var būt. Slimība var atkārtoties, bet nemēģinu iztēloties to ļaunāko. Es pateicos liktenim, ka dzīvoju,” sarunas nobeigumā saka Ligita.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Es pateicos liktenim, ka dzīvoju

Kategorijas