Dzīve nolika uz ceļiem... lai varētu piecelties

2017. gada 29. decembris 00:00

1056

Dzīve nolika uz ceļiem... lai varētu piecelties

Gada nogale izsenis ir laiks, kad vērtējam paveikto, atceramies gaišos un skumjos brīžus, kā arī līdz ar gadu miju cenšamies sev, tuviniekiem un draugiem sūtīt gaišas domas un laba vēlējumus. Šis ir arī sarunu laiks. Šoreiz saruna ar trikātieti, kura pieredzētais liek padomāt par dzīves prioritātēm un vērtībām...

Neilgi pirms Ziemassvētkiem, pārskatot interneta jaunumus, varēja pamanīt Trikātas evaņģēliski luteriskās draudzes pateicību par aizvadītajā laikā paveikto, kā arī aicinājumu iesaistīties turpmākajās aktivitātēs. Tāpat bija teikts, ka Ziemassvētku dievkalpojumā jaunu skanējumu klātesošajiem sniegs restaurētās un atjaunotās baznīcas ērģeles. Vēstījumu draudzei un ikvienam labas gribas cilvēkam bija parakstījis draudzes priekšnieks Aivars Fūrmanis. Viņa pārdomas un atziņas Ziemassvētku laikā uzklausīja “Ziemeļlatvija”.

Uzreiz jāatzīstas, ka, dodoties uz Trikātu, lai Ziemassvētku laikā satiktos ar draudzes priekšnieku, sarunai bija ieskicētas gluži citas tēmas un jautājumi. Bet iepazīšanās jautājumi un atbildes sarunu “aizveda” gluži pa citu ceļu, kas gan ļoti tieši sasaucas ar atziņu, kas Aivaru pavada jau no bērnības. “Cik sevi atceros, vienmēr ir bijusi tā sajūta, ka ir kaut kas augstāks, kas redz, ko tu dari. Tā sajūta, ka nevar darīt tādas lietas, kas kādam ir par sliktu vai nodara pāri.”

Viņš ir dzimis un uzaudzis Trikātā kuplā septiņu bērnu ģimenē laikā kad bērnība bija skaista, jo to netraucēja mūsdienu modernās tehnoloģijas. Vecāki bija vienkārši strādnieki, kas savus bērnus jau no mazotnes radināja pie darba. “Kad nācām no skolas, bija sarakstiņš, kurš un ko darīs. Nekāda spirināšanās nebija. Bija jāizdara, un viss,” atceras trikātietis. Viņš arī secina, ka ģimenē nav piekopta kristīgā ticība, vecāki savus bērnus nav veduši uz baznīcu, taču tas nav liedzis Aivaram šo ceļu atrast pašam. ”Piespiedu kārtā nevienu uz dievnamu nevar atvest, katram jāatrod pašam savs ceļš,” savā pieredzē balstoties, viņš secina, “nereti dzīve cilvēku nospiež pie zemes, un, kad viņš pieceļas, tad katrs atrod to taciņu, kas viņam ir nepieciešama.”

Var tikai apbrīnot viņa apņemšanos un spēju uz lietām, cilvēkiem un notikumiem skatīties no gaišās puses. Tā reizē ir ticība apvienojumā ar cilvēka raksturu. 2000. gadu sākumā Aivars bija rīdzinieks – ģimenes cilvēks, kurš sagaidījis lielāko brīnumu, ko dzīve var dot, – meitiņu Evelīnu. Tas bija laiks, kad vēl nekas neliecināja par notikumu virpuli, kas iznīcinās teju visu. Divarpus gadu vecumā meitiņa saslima ar ļaundabīgo audzēju. “Tas ir garš stāsts un grūti izstāstāms. 6,5 gadus ģimenei bērnu slimnīca bija kā otrās vai pat pirmās mājas. Diemžēl beidzās viss letāli, audzējs atkārtojās un atkārtojās gadu griezumā. 2014. gadā tieši manā vārdadienā, 29. janvārī, meitiņa pameta mūs,” atceras Aivars. “Tas bija manas dzīves posms, kad nācās pārdomāt dzīves vērtības, kas mēs esam un ko mēs šeit darām. Meklēju dažādas palīdzības pie psihoterapeitiem un daudziem citiem šāda veida speciālistiem. Protams, arī pie baznīcu mācītājiem. Arī baznīcas ceļš tajā laikā bija dažāds. Iepazinu vairākus mācītājus. Viss bija sasaistīts kopā. Ļoti grūts pāriem ir šāds pārbaudījumu laiks. Ar pirmo sievu mūsu ceļi šķīrās, un tolaik arī skaidri sapratu, ka pilsētas dzīve mani nesaista, tā kā vairāk esmu dabas un lauku bērns, atgriezos Trikātā.”

Aivaram daudzi cilvēki, tostarp no tuvu radu loka, ir jautājuši, kā tu vari ticēt Dievam, ja Viņš tev atņēma pašu dārgāko, kas tev bija? Arī viņš pats sevi ir šaustījis ar šo KĀPĒC? Un atbildes uz šo jautājumu tiek meklētas nemitīgi.

Padsmit gadu griezumā viņam nācies ne vien atvadīties no meitiņas, bet arī traģiskā autoavārijā zaudēt gadu vecāko brāli, pēc neilga laika – brāļa meitu – pusaudzi, tad vienu no labākajiem draugiem, kā arī vēl kādu radinieku.

“Esmu sapratis, ka ir kaut kas augstāks, ka Dievs ir. Visā ir likumsakarības. Tāpēc jau parasti dzimtās nav tā, ka nepārtraukti ir labie laiki un viss ir tikai skaisti, nav nekādu zaudējumu. Dzīvē viss ir tādā balansā. Nākas kādam aiziet. Kāds dzimst. Cilvēkam ir dotas iespējas – vai nu salūsti, vai arī celies un esi norūdījies. Manā gadījumā tā ir uzaudzēta biezāka čaula un tāda dzīves skola un skatījums, ka tagad varu arī kādam palīdzēt ar savu pieredzi,” secina trikātietis.

Vēl joprojām viņš uzskata, ka līdzīgā situācijā otram cilvēkam iedot gatavu recepti, kā rīkoties, nevar. “No malas reti kāds var palīdzēt. Pašam ir jāizcīnās ar sevi. Es tajā brīdī salūzu, tieši tā – salūzu, bet cēlos. Es teiktu tiešāk – toreiz dzīvs nomiru un sāku jaunu dzīvi. Pēc tam ieraudzīju to pavisam citādu. Cilvēkus, kas ir man apkārt, ieraudzīju citādākās krāsās. Draugi? Tāpat kā mīlestībā nevienu ar varu nevar noturēt. Es tā arī saku – nav jānotur. Tie, kas ir gājēji, tāpat aizies, bet tie, kas ir tuvākie un kuriem tu kaut nozīmē, paliks, būs un atradīs, kad ir bēdas, un uzjautās, vai nevajag palīdzēt. Kā Rainis teicis: “Izdzīvos, kas pārmainīsies.”

Aivars arī atzīst, ka šo pārbaudījumu rezultātā ir ļoti izmainījušās dzīves vērtības. Šobrīd viņam ir otrā laulība un divgadīga meitiņa Rūta. “Mana galvenā vērtība ir ģimene,” nešaubās trikātietis un uzsver, ka būtiski ir, uz kādiem pamatiem mēs balstām ģimeni. Līdzīgi kā celtniecībā. Ja pamats ir stabils, tad tā turēsies. Vēl viņu balsta ticība tam, ka visam jābūt labi, jo Aivars pilnībā piekrīt teicienam, ka Dievs uzliek cilvēkam tik lielu nastu, cik tas spēj panest. “Ja es nebūtu izgājis šo savu krusta ceļu, es nebūtu tāds, kāds esmu šobrīd.”

Vaicāts, vai tiešām viņu nekas nevar izsist no līdzsvara, vīrietis atbild: “Mani kaitina liekulība un meli.” Par draudzes priekšnieka amatu stāstot, ne bez paškritikas devas viņš piebilst, ka pašam būtu vairāk jāmācās uzticēties un nodot veicamos darbus komandai. “Tas ir diezgan grūti. Pats esmu pedants. Visu laiku sevi jāpārvar, ja redzu, ka otram nesanāk tik labi. Jāsavaldās, ja redzu, ka varu izdarīt labāk. Tad nervozēju. Vispār domāju, ka neesmu sistēmas cilvēks, esmu vientuļais vilks. Jaunībā patika vērot cilvēku grupas. Kaut kur apsēsties un skatīties, kā viņi uzvedas. Dumpinieks esmu – ar savu spītību.”

Iespējams, ka tieši šī “vientuļā vilka” filosofija izveidojusi arī Aivara Fūrmaņa aroda izvēli. Viņš ir pašnodarbinātā persona jeb amatnieks, kas izpilda dažādus amatniecības pasūtījumus – gan no privātpersonām, gan no pašvaldības saņemtus. Tā šovasar kopā ar kolēģi viņš atjaunojis Trikātas pilskalna estrādes deju grīdu un skatītāju solus. Protams, savu amata prasmi viņš izmanto arī Trikātas baznīcas labiekārtošanai. Tā dievnams ieguvis jaunus informatīvos stendus, pastkastīti un citus uzlabojumus, kur nepieciešams namdara padoms.

Dzīvojot Rīgā, nedēļas nogalēs Aivars braucis uz Trikātu, kādu brīdi bijis iesaistījies medību kolektīvā un tā tapa viņa pirmā meža dzīvnieku barotava savām vajadzībām. Tad radusies ideja šo medniekiem nepieciešamo būvi piedāvāt arī citiem, un tā astoņus gadus ar šo prasmi varējis nodrošināt ģimenei iztikšanu. Pēdējos gados savas korekcijas ienesis cūku mēris, bet darba pietiekot arī citus pasūtījumus gatavojot. “Pasūtījumu darbi mani atrod paši. Labākā reklāma ir, kad “runā” darbi, pašam nav skaļi jābļaustās,” pasmaida amatnieks un piebilst, ka visas prasmes apgūtas pašmācības ceļā. Viņam patīkot krāt restaurētās senās lietas, bet tomēr amatnieka prasmju primārais uzdevums ir dot pienesumu ģimenes budžetam.

Kad pārrunātas biznesa lietas, atgriežamies pie garīgajām vērtībām. Jautāju, kad meitiņa paaugsies un rakstīs savu pirmo vēstuli Ziemassvētku vecītim, ko tētis tur gribētu izlasīt? “Lai visi būtu veseli,” atbilde skan nekavējoši. Aivaram Ziemassvētku sajūta ir ģimene, būt ar tuvajiem. “Nepatīk man tā veikalu burzma un dāvanu pirkšana. Mana dāvana ir ģimene, kad visi ir veseli, kopā būšana. Forši, ka varam aiziet visi uz mežu pēc eglītes, kopā ar meitiņu cept piparkūkas. Saviem draugiem pašrocīgi izgatavot dāvanas, šogad tam vairāk pievērsās sieva Dace. Starp vecāka gadagājuma cilvēkiem ir tik daudz vientuļu, kuriem galvenais ir, lai viņus uzklausa, nevis nes dārgas dāvanas. Laime ir tā, ja visi ir veseli. Tā ir liela vērtība!”

Atvadoties vaicāju, kāda būtu viņa izvēle, ja Dievs dotu iespēju vēlreiz sākt dzīves ceļu un attiekties no pārbaudījumiem. “Pārbaudījumi ir vajadzīgi, tie mums māca dzīvi un ieraudzīt būtiskāko, veido mūs. Pārbaudījumi dzīvē tāpat būs, no tā neesam pasargāti. Sabiedrībai nav vajadzīgi čīkstētāji un vaidētāji. Manā gadījumā dzīve nolika uz ceļiem. Ja nenokritīsi, tev nebūs vajadzības celties. Ja nokritīsi, būs jāsaņemas un jāceļas, un arī tas nav slikti, jo bez pārbaudījumiem es nebūtu tāds. Šis manas dzīves pārbaudījums ir mainījis manas vērtības un skatījumu uz lietām, dzīvi, notikumiem. Gandarījums, ka varu palīdzēt arī citiem,” secina Aivars Fūrmanis.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīve nolika uz ceļiem... lai varētu piecelties

Kategorijas