Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Svētkos nepiemin krīzi un brauc ekskursijā

Inga Karpova

2009. gada 2. oktobris 12:14

1618
Svētkos nepiemin krīzi un brauc ekskursijā

Šodien rudens saule apmīļoja visus Latvijas skolotājus, kuri priecīgi devās uz savām skolām, lai vēlreiz pārliecinātos - skolēni viņus mīl un ciena. To apliecināja krāšņie rudens ziedu pušķi un bērnu sagatavotie pārsteigumi.

 

Svētku brīdī 43 Valkas pamatskolas skolotāji ne vien paslepus norausa aizkustinājuma asaras, bet arī atbildēja uz āķīgiem jautājumiem un spēlēja teātri. Valdīja jautrība un omulība. Kā katru gadu,arī šogad pēc stundām skolotāji devās ekskursijā - šoreiz uz Tartu - apskatīt Botānisko dārzu un kā jau svētku reizei pienākas - pavakariņot krodziņā.

 

Skolotājiem grūta profesijaKamēr skolotāji atpūtās, skolas vadību bija pārņēmuši un stundas pasniedza devītie. Jaunā administrācija - Edgars Saulgriezis, Valters Daniels un Jānis Jansons - atzina, ka skolotājiem ikdiena ir grūta un stresaina, jo jātiek galā ar nepaklausīgiem bērniem un jāraugās, lai skolā būtu kārtība. Puiši savu dzīvi neizvēlēšoties saistīt ar pedagoģiju, jo tā esot pārāk grūta profesija.

 

"Atbildība mums diezgan liela - jāatbild par citiem jaunajiem skolotājiem, jāzina klases, kur jāvada stundas, kā arī pieskatām bērnus. Diezgan lielas šausmas," secina Edgars.Jaunā skolas vadība skolotājiem novēl garīgo izturību un to, lai skolēni būtu paklausīgi.

 

Jaunā matemātikas skolotāja Alise Ozola ir priecīga, ka mācās tik labā skolā, kāda ir Valkas pamatskola. Viņai būs žēl aiziet mācīties uz citu skolu. Meitene slavē savus skolotājus - Baibu Magoni, Ingrīdu Sebri un Inetu Šmiti.

 

Visu mūžu mācāsLai gan skolā valdīja prieks, tomēr skolas saime pelnītā atpūtā pavadīja četrus skolotājus - Eleonoru Soročenko, Gaļinu Villu, Ļubovu Želonkinu un Ligitu Veršbicku. Tas daudziem kolēģiem lika slaucīt aizkustinājuma un pateicības asaras.

 

Pensionētā skolotāja E. Soročenko Valkas pamatskolas durvis vēra tālajā 1954. gadā kā 4. klases skolniece. Pabeidza vidusskolu un atgriezās skolā jau kā skolotāja.

 

"Kad sāku strādāt par direktori, E. Soročenko apmeklēja ļoti daudz kursu. Tas vēsturniekiem ir tik saprotami - visu mūžu mācīties," atceras pamatskolas direktore Nadežda Možarova. Sirmo skolotāju skolēni atceras vienmēr skaisti smaidām un pamatīgi ieliekot vēstures pamatus ikviena bērna galvā.

 

"Sev biju nosolījusies - neraudāt, bet, domājot par savu pirmo un vienīgo darba vietu mūžā, nākas slaucīt asaras. No skolas neaizeju ar rūgtumu, jo te esmu piedzīvojusi milzum daudz jauku brīžu un pozitīvu emociju," atklāj E. Soročenko. Arī G. Villa saviem kolēģiem sola neraudāt, tomēr arī viņai ir žēl aiziet no savas skolas. Skolotāja sev izvirzījusi jaunus mērķus, un lai tos sasniegtu, neatliks laika bēdāties par aizgājušajiem laikiem.

 

"Ikvienam cilvēka dzīvē ir jāsatiekas ar svarīgiem un nepieciešamiem cilvēkiem - vecākiem un skolotājiem. Mēs darām vajadzīgu darbu un esam nepieciešami šai zemei," uzskata N. Možarova.