Laimīgu dara brīvības sajūta, ko izjust var tikai laukos

Maldīgs un novecojis ir priekšstats, ka visi jaunie cilvēki alkst dzīvot Rīgā vai vismaz kādā no Latvijas lielajām pilsētām. Tikpat maldīgi domāt, ka laukos darbu atrast ir teju vai neiespējami. Sporta pedagogs un džudo treneris Edgars Matuks (27 gadi) no Vijciema ir spilgts apliecinājums tam, ka ir jādara tas, kas no sirds patīk, tad dzīve pati piespēlēs iespējas, par kurām iepriekš vien sapņot varēja. Nevajag baidīties pieļaut kļūdas, maldīties izvēlēs, jo galu galā tās palīdzēs saprast īstās vērtības.
Šobrīd Edgaram ir četras darbavietas, viņa ikdiena paiet Smiltenē, Vijciemā un Valkā, savukārt brīvdienās kopā ar draudzeni Kristīni dodas uz Brantu pagastu – vietu, ko drīzumā sauks par savām mājām. Jā, Edgars ir viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kas, padzīvojot Rīgā, saprata, ka vēlas saimniekot laukos. Šobrīd viņam tas izdodas labi un tas dara laimīgu. Vienīgais priekšnosacījums – pašam ir jāuzņemas iniciatīva, jāiet un jādara.
- Sporta akadēmija ir jau trešā izglītības iestāde, kurā iestājies pēc vidusskolas absolvēšanas, kāpēc tā?
- Nāku no Vijciema, bērnībā vienu brīdi mācījos arī Valkā. Vidusskolu absolvēju Smiltenē, tad kā jau vairums klasesbiedru iestājos augstskolā. Gadu Vidzemes Augstskolā studēju tūrismu, līdz sapratu, ka tas nav priekš manis. Pēc tam nepilnu gadu strādāju Norvēģijā, atgriezos Latvijā un iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai kļūtu par būvinženieri. Nepatika studijas, jo maz bija sasaistītas ar reālo dzīvi. Paņēmu gadu brīvu, līdz nokļuvu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tur uzreiz jutu sasaisti un nākotnes iespējas. Joprojām tur studēju, tikai tagad neklātienē. Iegūšu divas kvalifikācijas – sporta pedagogs un treneris. Ja kāds man agrāk teiktu, ka es būšu treneris, diez vai tam noticētu, vēl jo vairāk neticētu, ka skolotājs. Apgalvotu – nekad! Tagad šī joma patiešām ir sirdij tuvākā, ko varu saukt par savējo.
Uzsākot studijas, vēl dzīvoju Rīgā, taču katru nedēļas nogali gribējās braukt uz laukiem. Nepatīk sēdēt vienistabas dzīvoklī, esmu audzis laukos un pieradis pie plašuma. Rīgā tā pietrūka visvairāk. Tāpēc gandrīz pirms diviem gadiem kopā ar draudzeni pārcēlos uz Vijciemu.
- Gan Smiltenē, gan Valkā bērni tevi iepazinuši kā džudo treneri, Vijciemā esi vieglatlētikas treneris, bet Valkā sporta stundas vadi ģimnāzijā. Pastāsti, kā nonāci līdz cīņas mākslai?
- Ja atskatos uz saviem skolas gadiem, tad vienmēr esmu centies iesaistīties kādā no cīņas mākslām. Vijciemā, protams, šādas iespējas nebija. Laikā, kad mācījos Valkā, trenējos brīvajā cīņā, bet vidusskolas gados Smiltenē apmeklēju kikboksa nodarbības. Līdz džudo nokļuvu nejaušības dēļ, iepazinos ar vienu olimpieti, kas caur paziņām mani ieteica džudo klubam “Dinamo LAT”. Pats šajā klubā trenējos Rīgā un sāku trenēt arī pirmo grupu. Reizēm tā dzīvē notiek, kad nespēj iedomāties, ka kādreiz tas varētu notikt ar tevi. Bet notiek!
Kad pārcēlos atpakaļ uz Vijciemu, zināju, ka Smiltenes pagasta Kalnamuižā ir laba cīņu zāle. Sameklēju kontaktus, gāju un runāju par iespējām vadīt treniņus. Smiltenē treniņi džudo notiek jau otro sezonu, bet Valkā pirmo.
Smiltenē atsaucība bija ārkārtīgi liela. Sākumā domāju ‒ būs kādi divdesmit bērni, kas pēc Rīgas šķistu tikai normāli. Mērķis bija nokomplektēt divas grupas, vienu pirmsskolas, otru sākumskolas. Taču jau pašās pirmajās dienās pirmsskolas vecuma grupā (bērni vecumā no četriem gadiem – red), atsaucība bija tik liela, ka vismaz divdesmit bērni gaidīja rindā, kad atbrīvosies brīva vieta. Pašlaik Smiltenē ir ap sešdesmit audzēkņu trīs grupās. Tie nav tikai smiltenieši, uz treniņiem vecāki ved bērnus arī no apkārtējiem pagastiem. Valkā arī ir atsaucība, bet nedaudz mazāka.
Protams, bērni nerodas paši no sevis. Pirms tam veltīju laiku, lai pagastos izlīmētu afišas, apbraukāju skolas un bērnudārzus. Informāciju ievietoju arī sociālajos tīklos, ko izplatīt tālāk palīdzēja draugi un paziņas.
- Tavs piemērs liek domāt, ka arī reģionos var strādāt darbu, kas patīk un ar kuru var nopelnīt, lai dzīvotu, ne izdzīvotu?
- Jā, darba iespējas ir. Galvenais apzināties pašam, ko vēlies darīt. Es savējiem vidusskolēniem Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā saku, kad iesiet uz augstskolu, izvēlētajā studiju programmā nedomājiet, kā pelnīsiet naudu, mācieties to, kas patiešām patīk, jo tad darbs būs kā hobijs. Nenoliegšu, ka man tuvāks ir trenera darbs džudo klubā, bet apmierināts esmu arī strādājot par skolotāju Valkā, vadot sporta pulciņu un vieglatlētikas grupu Vijciemā. Darbs ar bērniem ir atbildīgs un vienlaikus aizraujošs, jo īpaši ar mazākajiem. Viņiem sportošana sagādā patiesu prieku.
Pagājušajā pusgadā sporta stundas pasniedzu arī Ērģemes pamatskolā.
- Kā tu pagūsti visu apvienot, darbdienu vakaros nejūties iztukšots?
- Uz vietas nevaru nosēdēt, man patīk būt kustībā. Piemēram, pirmdienās jāpagūst gan Smiltenē, gan Valkā. Smiltenē džudo treniņi ir pirmdienās, trešdienās, piektdienās, Valkā ‒ otrdienās un piektdienās. Dažkārt sestdienās ir jābrauc uz sacensībām. Tas viss patīkami nogurdina, jo mazie bērni sagādā lielas emocijas. Smiltenē pirmsskolas vecuma bērniem treniņi sākas pussešos, bet dažs atnāk jau uzreiz pēc pieciem un nepacietīgi gaida. Cits ķeras ap kāju un saka, ka esmu labs treneris. Savukārt Vijciemā jaunie vieglatlēti reiz paši izteica vēlmi izveidot skriešanas taciņu vietējā kalnā. Kopā to arī paveicām. Ja bērni paši ir ieinteresēti, pārņem vēl lielāks gandarījums. Tajā pašā laikā ir jājūt robežas. Man nav nekas iebilstams, ka audzēkņi saka ‒ čau, trener! ‒ un iedod pieci, jo zinu, ka viņiem ir respekts pret mani.
Patiesas emocijas sagādā arī došanās kopā ar bērniem uz džudo sacensībām Rīgā. Pats brauciens mazajiem ir kā piedzīvojums, jo neiztiekam arī bez “Alfas” apmeklējuma.
- Esmu dzirdējusi, ka džudo nodarbībās iesaisti arī vecākus, pastāsti ko vairāk par to?
- Lai nebūtu tā, ka vecākus redzu tikai e-pastā vai dzirdu pa telefonu, jo treniņi notiek aiz aizvērtām durvīm, vasarā rīkoju kopīgu pārgājienu. Sezona mums sākas septembrī un ilgst līdz Jāņiem, kad bērni kārto kvalifikācijas eksāmenu, lai iegūtu jostu. Sezonas noslēgumā aicināju gan Valkas audzēkņus un viņu vecākus, gan smilteniešus no Smiltenes doties pārgājienā līdz Niedrājam. Šādi pasākumi saliedē.
Ikdienā drošības apsvērumu dēļ (lai nenovērstu mazu censoņu uzmanību – red.) treniņos vecāki nepiedalās. Taču katru gadu un arī šogad janvārī notiks vecāku nedēļa. Īpaši populāra tā ir jaunākajā vecuma grupā. Vecāki aicināti ne tikai nākt un vērot nodarbību, bet arī līdzdarboties tajā. Bērniem tas daudz nozīmē, jo var ne tikai parādīt paņēmienus mammām un tētiem, kurus apguvuši treniņos, bet arī izpildīt kopā ar viņiem. Tas viss pozitīvi uzlādē! Protams, visu laiku ir jādomā, kā dažādot un padarīt interesantāku mācību procesu. Tas neļauj atslābt.
- Šobrīd tu strādā Smiltenes novadā, bet drīz vien šo vietu sauksi par savām mājām. Kāpēc tieši Smiltene?
- Tā kā draudzene strādā Valmierā un katru dienu uz to braukā, meklējām māju ģeogrāfiski izdevīgākā vietā – Vijciemā un Smiltenes pusē. Smiltene ir pietiekami forša pilsēta, kur viss notiek un attīstās. Dzīves kvalitāte te ir diezgan augstā līmenī, ko parāda arī nekustamo īpašumu cena. Pagājušajā vasarā iegādājāmies lauku māju meža vidū netālu no Smiltenes, Brantu pagastā. Vēl daudz darba tajā jāieliek, bet ceru, ka šogad varēsim sākt dzīvot savā mājā. Tagad gandrīz katras brīvdienas braucam uz māju strādāt.
Vēlamies saimniekot tā, lai varam paši sevi nodrošināt, cik nu tas ir iespējams. Mums noteikti būs dārziņš, varbūt turēsim trušus. Privātmājā nekad darba netrūks, to nevar salīdzināt ar dzīvokli. Tas ir plašums un brīvība. Ja, piemēram, būšu ko iesācis pagalmā darīt, bet apniks, tad kaimiņš nelūrēs pār sētu un neteiks, tu jau nedēļu neko neesi darījis. Grūti iedomāties, ka varētu dzīvot citādāk.
- Vai tev ir jaungada apņemšanās?
- Mans hobijs ir skriešana, agrāk ar to nodarbojos biežāk. Esmu noskrējis divus maratonus – 42 kilometru distanci. Tagad aizņemtības dēļ skriet sanāk ļoti maz, bet centīšos atsākt. Vēlme un apņēmība ir, atliek tikai rīkoties. To novēlu ikvienam – rīkoties.
VIEDOKLIS
Toms Markss, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs, Edgara Matuka klasesbiedrs Smiltenes Centra vidusskolā:
- Edgaru kā klasesbiedru atceros kā jautru, erudītu un asprātīgu cilvēku. Vijciema pamatskolā iegūtais sporta rūdījums viņam ļāva būt starp sportiskākajiem klases puišiem. Laika gaitā Edgars kļuvis vēl mērķtiecīgāks un tas acīm redzami dod rezultātu. Latvijā nav daudz līdzīgu piemēru Edgaram, kas salīdzinoši īsā laikā spēj aizraut desmitiem bērnus ar sporta veidu, kas Smiltenē iepriekš nav bijis starp populārākajiem. Novēlu tikpat mērķtiecīgi virzīties uz priekšu. Zinu, ka starp trenera lielākajiem gandarījumiem ir audzēkņu panākumi treniņos un sacensībās. Mazsvarīga nav arī audzēkņu attieksme pret treniņiem, kas Edgara gadījumā ir augstākajā līmenī.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19