Pirmās Latvijas brīvvalsts jaunsaimniecība mūsdienās pārtop par senlietu privātkolekcijas glabātavu

2018. gada 12. janvāris 00:00

2017

Pirmās Latvijas brīvvalsts jaunsaimniecība mūsdienās pārtop par senlietu privātkolekcijas glabātavu

Laiks rādīs, vai iecerētais izdosies un vai Strenču novadā, “Vadžu” viensētā, būs jauns tūrisma objekts - senu lietu privātkolekcijas ekspozīcija.

Vismaz viensētas saimnieks Guntis Ķigulis kopā ar savu meitu Montu ir apņēmies to panākt. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā būvētās “Vadžu” jaunsaimniecības klētiņā, kūtī un citās saimniecības ēkās seniors jau uzkrājis gana daudz senu darbarīku un saimniecības priekšmetu, kas savulaik kalpojuši gan zemnieku mājās, gan greznākos pilsētnieku mājokļos, gan muižās.

Tagad tikai jāturpina papildināt kolekciju un jāuzceļ kārtīga ēka, kurā visus savāktos krājumus izvietot, un pēc tam jāgaida ierodamies ekskursantus.

Kolekcijas veidošanā Guntis palīgā aicina visus, kuriem mājās vēl saglabājušies seni darbarīki un saimniecības priekšmeti (arī no padomju gadiem). Ja tādi esot, bet saimnieki tos plāno izmest atkritumos vai nodot lūžņos, tad labāk lai tā nedarot, bet lai meklējot Gunti rokā. “Vadžu” saimnieks par tādu kolekcijas papildinājumu tikai priecāšoties.

Taču senlietu privātkolekcijas veidošanu un apsaimniekošanu viņš uzticēs savai meitai Montai Ķigulei, kura šobrīd strādā Rīgā, ieguvusi augstāko izglītību Latvijas Universitātē un biznesa augstskolā “Turība” un kuru šādas lietas interesē. Pats palīdzēšot meitai ar padomu.

Vienu darbu novērtēja Šķēle; tagad kārta nākamajam

“Vadži” atrodas tūristu uzņemšanai potenciāli izdevīgā vietā netālu no Plāņu pagasta Jaunklidža ciema. Tikai aptuveni kilometru tālāk no viensētas, aiz pļavām un meža plūst Gauja, pa kuru vadzēnieši šad un tad “kuģo” ar plostu. Viensētas pagalma centrālais elements ir glīti renovētā vecā dzīvojamā māja, kuras priekštelpā saglabāts oriģinālais griestu apšuvums un jaunsaimnieku lustra pie griestiem. Neko daudz nav mainīts telpu plānojums, - lielā saimes istaba ir tikpat liela, kā tad, kad māju uzcēla.

Ēkas vienā pusē ir bišu saimes, otrā pusē cits aiz cita sarindoti seni darbarīki, kas savulaik izmantoti lauksaimniecībā un kūdras ieguvē. Vēl tie jāatjauno, taču pagaidām pietrūkstot laika, kaut gan ķēriens uz tādiem darbiem Guntim ir. Lūk, tā abra un bērnu šūpulītis, kas nolikti saimniecības ēkā, esot viņa roku darbs.

“Esmu no klūgām pinis, no ādas visu ko taisījis. Esmu dzintaru slīpējis un no metāla rotaslietas un sprādzes darinājis. Ar mani ir tā, ka varu uztaisīt vienu vai divas lietas, bet tālāk tas vairs diži neinteresē,” atzīst “Vadžu” saimnieks, pēc profesijas agronoms, bet lielākos darba gadus nostrādājis par kolhozu priekšsēdētāju un vēlāk kļuvis par pamatīgu lopkopības speciālistu.

Jaunklidzis ir Gunta Ķiguļa dzimtā puse. Tuvu “Vadžiem”, ceļa otrā pusē, ir viņa vecāku mājas “Vecķiguļi”, kurās tagad saimnieko Gunta brāļa mazdēls Jānis Kaucis.

Guntis pasaulē nāca 1947. gadā. Bērnībā sapņojis, ka tad, kad būs liels, ars zemi. “Kad gāju Trikātas skolā, tie bija laiki, kad visiem lauciniekiem bija piemājas saimniecības. Gāju haltūrās, ar zirga arklu tantēm aru pushektārus,” bērnības atmiņās pakavējas Guntis.

Pēc Trikātas skolas absolvēšanas viņš turpināja mācīties Smiltenes tehnikumā par agronomu, pēc tam ieguva augstāko izglītību agronomijā, studējot Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, taču dzīve izvērsās tā, ka savā specialitātē nostrādāja salīdzinoši maz.

No 1975. gada Guntis Ķigulis bija kolhozu priekšsēdētājs - sākumā kolhozam “Imants Sudmalis” toreizējā Valmieras rajonā, tad “Kopdarbam” Ogres rajonā, kā arī bija padomju saimniecības “Laubere” direktors turpat, Ogres pusē.

Latvijas valstij atgūstot neatkarību, Guntis toreizējā Ogres rajonā izveidoja zemnieku saimniecību “Ogre”, kas specializējās piena lopkopībā un ko 2011. gadā iegādājās ekspremjera Andra Šķēles ģimene.

Toreiz intervijā Ogres televīzijai Guntis nu jau kā bijušais fermas īpašnieks atzina, ka šajā fermā bija radīti visi apstākļi, lai no govs slauktu 15 tūkstošus litru piena gadā (tobrīd vidējais izslaukums no govs Latvijā bija aptuveni seši tūkstoši kilogramu) un lai govis atbrīvotu no stresa.

Zemnieku saimniecībā (ZS) “Ogre” pirms pārdošanas bija vairāk nekā 200 govju liels ganāmpulks, saimniecība apsaimniekoja gandrīz 1000 hektāru zemes, no kuriem pašai piederēja 230 hektāri.

Tobrīd ZS “Ogre” bija viena no labākajām un modernākajām piena lopkopības fermām Latvijā, un tajā bija augstākais izslaukums no Latvijas brūno govju ganāmpulkiem (fermās).

Erudīts, jo pats to pieredzējis

Tagad Guntis bauda pelnīto atpūtu un smej, ka var darīt, ko sirds vēlas, arī palīdzēt ar padomu meitai Montai izveidot senlietu privātkolekciju “Vadžos”.

Viņš šo meitas ieceri atzīst par labu. “Senos darbarīkus vajag saglabāt un parādīt nākamajām paaudzēm aiz cieņas pret mūsu tēviem un vectēviem. Cepuri nost, kā viņi ir strādājuši, tikai ar pašu rokām un zirdziņu! Mūsdienās pat iedomāties to nevaram,” uzsver Guntis.

Viņš lasījis un pētījis statistiku par Eiropas valstīm un to attīstību, pārliecinoties, ka Latvijā aizvadītā gadsimta 30. gados bija sācies ekonomikas uzplaukums un rezultātā pirms Otrā pasaules kara Latvija bijusi bagāta valsts pat Eiropas mērogā. Taču tas panākts ar tādiem darbarīkiem un tādām tehnoloģijām, kādas nu toreiz bija, un tieši tas ir apbrīnas vērts.

“Vadžos” jau ir savākti daudzi senie darbarīki un agregāti un par katru Guntis zina stāstīt, kam tas ir paredzēts. “Es taču esmu veco laiku cilvēks, pats esmu redzējis, kā cilvēki strādāja tad, kad traktoru vēl nebija. Visus lauku darbus apdarīja ar zirgiem. Lielu daļu toreizējo lauku darbu arī pats esmu darījis,” savu erudīciju seno darbarīku pielietojuma pārzināšanā skaidro “Vadžu” saimnieks.

“Vadžos” veidotās senlietu privātkolekcijas pagaidām vecākais eksponāts ir bezmēns (svari), kas izgatavots 1872. gadā.

Taču par interesantāko no savāktajiem eksponātiem Guntis atzīst vecu kuļmašīnu - pašu pirmo modeli ar zirga piedziņu, kāds nāca tūlīt aiz spriguļa. Atvedis šo kuļmašīnu no Latgales. No kurienes nācis bezmēns, viņš nezina pateikt, jo seno priekšmetu “Vadžos” jau esot tik daudz, ka to izcelsme diemžēl paliek noslēpums.

Taču to gan varot pateikt, ka daudz vecu lietu nākušas tepat, no bijušā Valkas rajona teritorijas, arī Otrā pasaules kara laika atradumi - karavīru ķiveres, patronu un lādiņu čaulas, Vācijas armijas gāzmaska un tamlīdzīgi. “Re, ar tādiem šāviņiem no ložmetēja uz lidmašīnām šāva,” rāda un stāsta Guntis.

Mūsdienu paaudzes “X-faili”

Jau savāktajā “Vadžu” kolekcijā priekšmeti ir cits par citu interesantāki. Pat var sarīkot konkursu un uzdot jautājumu, kam katrs darbarīks vai sadzīves priekšmets ir paredzēts, un, iespējams, reti kurš no mūsdienu jaunās paaudzes zinātu pateikt pareizo atbildi. Tas tāpēc, ka mūsdienu amatnieki ar tādiem darbarīkiem vairs nestrādā, un arī vairāki amati izzuduši, jo pēc tiem vairs nav nepieciešamības. Piemēram, darināt zirglietas vairs nav ikdienas arods, taču, ar kādiem rīkiem tas kādreiz noticis, Guntis parāda, jo kolekcijā ir arī tādi. Tāpat var redzēt, ar kādiem darbarīkiem kādreiz apstrādāti lini, kults sviests, rakta kūdra un tā tālāk un tamlīdzīgi.

“Bet šie plaukti ir par medību tēmu. Lūk, zivju duramais žebērklis. Man tēvs stāstīja, kā viņi ar laivu braukuši, ar lāpu gaismojuši un ūdenī zem katra celma līdakai acis spīdējušas,” Guntim ir ko teikt par kādreiz noķertiem brangiem lomiem.

Savākto priekšmetu krājumos ir arī dažādas sadzīves mantas: radioaparāti, lampas, trauki, grāmatas (arī trimdas latviešu izdevumi par Padomju Savienību), mēbeles, virtuves piederumi un tamlīdzīgi.

“Šobrīd ir tā, ka cilvēkus tādi padomju laiki neinteresē, taču paies vēl 10 līdz 20 gadi, un viņi brīnīsies par padomju laiku un tā laika lietām,” uzskata Guntis un piemēram izstāsta, kāds brīnums kolhoza ļaudīm aizvadītā gadsimta 70. gados bijis Guntim no Kanādas radiem atsūtītais kalkulators.

“Aiznesu uz kantori grāmatvedēm un stāstu, - re, pietiek nospiest taustiņus, un rezultāts uzreiz redzams. Viņas saka, ka nevar būt. Es uzspiežu 3 x 4. Jā, kalkulators parāda, ka rezultāts ir 12. Nu jā, tik vienkāršus aprēķinus jau varot. Uzspiežu kaut ko sarežģītāku. Tolaik grāmatveži strādāja ar tādu skaitļojamo “mašīnu”, sauktu par “fēliksu”, - nu tad grieza, zvanīja, pārbaudīja, tiešām sanāk tāds rezultāts. Kā tā varot būt?!” atceroties smaida Guntis.

Neiznīciniet veco!

Guntis cer, ka izdosies “Vadžu” kolekciju papildināt, pateicoties cilvēku atsaucībai, jo pieļauj, ka vēl joprojām vecajās mājās saglabājušies seni priekšmeti.

“Ja cilvēkiem kaut kas jāmet ārā, jānodod lūžņos vai jādedzina, labāk, lai sazinās ar mani pa tālruni 29263766, un mēs ar meitu atsauksimies. Veco nevajadzētu iznīcināt.

Labāk lai tas paliek nākamajām paaudzēm. Tas attiecas uz jebko, kas izmantots saimniecībā, mājās, pie plīts, darbnīcā, vai tā bijusi galdniekam vai drēbniekam, vai citam amatniekam. Jauni cilvēki varbūt domā, - “ai, šitās ir vecās grabažas, tās ārā un jaunu pērkam vietā!” spriež Guntis.

Viņš priecāsies, ja meitai Montai izdosies “Vadžos” izveidot labu privāto muzeju, tādējādi saglabājot nākamajām paaudzēm vēstures liecības.

Savukārt Guntis pats plāno pievērsties citiem saviem hobijiem, kuru viņam ir daudz.

“Esmu apmierināts, ka tagad pensijā varu baudīt dzīvi un darīt to, kas man patīk. Visvairāk priecājos par saviem bērniem - trijām meitām un vienu dēlu. Visi ir beiguši augstskolas, visiem ir savas mājas, ģimenes, neviens nav ārzemēs, visi dzīvo un strādā Latvijā. Ar bērniem ir tā, ka viņiem jāiedod izglītība. Tas ir pats galvenais. Pārējais jādod pa druskai. Ja iedosi par daudz, tad var slikti iznākt. Labāk lai paši pacīnās,” uzskata Guntis.

Guntis un viņa dzīvesbiedre Tāle joprojām dzīvo Ikšķilē, taču nu jau dzīve pavērsusies tā, ka lielāko laika daļu seniors pavada “Vadžos”, par kuriem viņa prombūtnes laikā rūpējas īrnieki.

+ 5

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pirmās Latvijas brīvvalsts jaunsaimniecība mūsdienās pārtop par senlietu privātkolekcijas glabātavu

Kategorijas