Pieci bērni ģimenē – liela atbildība un apzināts lēmums

2018. gada 19. janvāris 00:00

3052

Pieci bērni ģimenē – liela atbildība un apzināts lēmums

Ja man būtu iespēja nominēt Valkas novada lepnumu, es šo titulu piešķirtu Valentīnai un Jurim Daņiloviem. Maniem sarunas biedriem ir jaukta ģimene, jo Valentīna pēc tautības ir krieviete, bet Juris – latvietis. Ģimenē visi runā latviešu valodā.

Abi vecāki audzina 11 gadus veco Viktoriju, astoņus gadus veco Aleksandru, piecgadīgo Margaritu un trīsgadīgo pastarīti Vitāliju. Martā ģimenē gaidāms piektais mazulis. Mamma un tētis zina, ka tā būs meitiņa peciņa, un pamazām jau gatavojas lielajam notikumam. Juris ir bijis blakus savai Valentīnai ik brīžos, kad pasaulē ienācis bērniņš. Tā būs arī šoreiz. Un tas ir pilnīgi saprotams, ka Valentīnai ir vajadzīgs vīra atbalsts, jo, kā pati saka, Juris ir viņas stiprais balsts un miera osta. Un arī liels jokotājs. Savukārt Valentīna ir spilgta, atraktīva un mīloša sieviete, kura savos 35 gados droši pa bangojošiem dzīves viļņiem vada savas kuplās ģimenes kuģi.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” abi atzīst – viegli nav, bet uzsver, ka pieci bērni ģimenē – tas ir apzināts solis un lēmums. Vai piektais bērniņš būs pēdējais mazais Daņilovs, laiks rādīs, bet Juris apdomīgi rēķina – viņam jau 41 gads, kamēr līdz bērnudārza vecumam izaudzinās mazo, tikmēr jau viņš vairs nebūšot jauns. Tētis ir pārliecināts, ka bērniem patīk jauni vecāki. Lai arī Juris ir prātīgs un apdomīgs, rosoties divos darbos, ģimenē arī galvenais naudas pelnītājs, nevienā brīdi neparādās kāda nodevīga vecuma pazīme. Gluži pretēji – mūsu sarunā bieži skan smiekli, jo Daņiloviem ir apskaužama humora izjūta un savstarpējā saprašanās. Galvenā runātāja ir Valentīna, Juris tikai smaida, māj ar galvu un pasaka kādu teikumu, kas ir, kā tautā saka, kā ar āmuru pa pieri.

- Kā jūs iepazināties?

- Iepazināmies 2000. gadā Valkas kultūras namā disenē. Tolaik es mācījos Valkas 2. vidusskolā, bet Juris jau strādāja. Man bija 17 gadi, Jurim – 23. Jura kompānijā bija mana klasesbiedrene, un es draudzenei atzinos, ka man viņš patīk. Pirmo reizi nepazīstamo latviešu puisi ieraugot, es uzreiz sapratu – viss, ir klikšķis. Draudzene mūs arī iepazīstināja. Vai es uzreiz iepatikos Jurim, nezināšu teikt. Man šķiet, ka viņam bija vienalga. Atklāti sakot, es viņam pirmā sāku zvanīt uz mājām. Tolaik jau mobilo telefonu visiem vēl nebija. Atceros, zvanīju Jurim uz mājām, atbildēja mamma un teica, ka viņš ir darbā. Savos 17 gados domāju, kāds darbs? Sākām draudzēties. Pabeidzu vidusskolu, neiestājos augstskolā, kurā gribēju. Aizbraucu uz Somiju strādāt par auklīti. Viss bija labi, bet es nevarēju svešumā izturēt. Raudāju katru dienu. Atbraucu mājās, sāku strādāt un tad arī sākām dzīvot kopā. Man bija 18 gadi.

Sešus gadus gaidīju Jura bildinājumu. Juris uzskatīja, ka nav kur steigties. Mēs abi paralēli arī studējām – es pabeidzu Policijas akadēmiju, Juris – Baltijas Starptautiskajā akadēmijā izmācījās par juristu. Viņš teica, ka ātrāk par 30 gadiem neprecēšoties. Juris tolaik smējās – mums ir kopīgs budžets, un viss! Viņš vienmēr mēdz jokot. Joprojām uzskatu, ka vīrietim pašam ir jāgrib un jāizsaka bildinājums mīļotajai sievietei. To var darīt arī bez gredzena dāvināšanas, bet Juris gredzenu uzdāvināja. Kas attiecas uz precēšanos, esmu stagnāte (smejas). Man nepatīk vīrieši, kuri neuzņemas atbildību par savu ģimeni. Tas ir svarīgi ne tikai sievietei. Juris uzskatīja, ja ģimenē ienāk bērni, tad noteikti ir jāprecas. Dusmojos, kad kāds saka, ka neapprecoties var izšķirties bez problēmām. Tātad, sākot attiecības, jau tiek domāts par iespēju šķirties. Arī apprecēšanās nav garantija kopdzīvei uz mūžu, bet es uzskatu, ka ir jāprecas. Tā ir pieņemts. Es pat nepieļāvu domu, ka mani var neapprecēt.

- Jūs atceraties savu kāzu dienu?

- Jā, protams. Mums kāzas bija 2006. gada 21. jūlijā. Bijām pirmais jaunais pāris, kurš laulājās jaunuzceltajā Valkas pareizticīgajā baznīcā. Lai varētu laulāties baznīcā, Juris pieņēma pareizticību. Tas likās pats par sevi saprotams, citu variantu nemaz neapspriedām. Kāzās bija ap 70 viesu – gan latvieši, gan krievu tautības radi no Daugavpils puses, bija jautri un interesanti. Bijām parūpējušies arī par vakara vadītājiem, kas runā abās valodās, bet nemaz to nevajadzēja. Tāpat visi labi sapratās.

Kāzas svinējām viesu namā pie Salaiņa ezera. Citi grib aizbraukt kāzu ceļojumā, es ļoti gribēju lielas kāzas ar radiniekiem, ar visām iešanām pāri tiltiem un citām izdarībām. Kāzas bija jautras un sirsnīgas. Smējāmies kā kutināti par teātri, ko izrādīja mani un Jura draugi. Joprojām atceros mičošanu, kurā atskaņoja “Prāta Vētras” dziesmu “Spogulīt, spogulīt” un uz lielā ekrāna rādīja mūsu kopējās fotogrāfijas.

- Kurš ģimenē ir galvenais?

- (Abi smejas.) Nav viena galvenā. Nepārtraukti viens otram pielāgojamies. Ja viens ņems virsroku, būs grūti. Protams, arī strīdamies. Pārsvarā par sīkumiem. Ja svarīgās lietās jāpieņem lēmums, ir pavisam cita pieeja. Mums abiem dusmas ātri pāriet. Man svarīgi ir pateikt, ko domāju, bet es paskaidroju, kāpēc tā domāju. To mācu arī saviem bērniem. Man viņi visi ir lieli klusētāji – gan bērni, gan vīrs. Es nemāku lasīt ne savas ģimenes, ne kādu citu cilvēku domas. Apmēram jau nojaušu, ko viņi domā, bet man tas ir jādzird, lai pati nepiedomāju ko citu klāt. Man ir svarīgi dzirdēt patiesību.

- Par tiem bērniem. Nu labi – divi, labi – trīs, bet martā jau veseli pieci un vēl tagadējos laikos?

- Viena draudzene man stāsta, ka par mūsu ģimeni kāds interesējies, vai tik neesam baptisti. Es ieteicu visam piekrist, arī tam, ja saka, ka dzemdējam bērnus dēļ pabalstiem. Uzskatu, ka nav vērts skaidrot cilvēkiem to, ko esam savā ģimenē izdomājuši. Kāda starpība, pat ja mēs būtu baptisti. Es pazīstu ļoti daudz labu ģimeņu, kurās aug viens, divi vai trīs bērni. Tas nav tas svarīgākais. Es nesaku – mums tā sanāca, jo pieci bērni ir apzināts solis. Man nav apnicis dzīvot mājās, un es nemaz nedzīvoju. Es strādāju Valkas policijas iecirknī par Kriminālpolicijas nodaļas inspektori. Savukārt Juris ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Valkas daļas vada komandieris un vēl pagūst brīvdienās strādāt SIA “PEPI RER”. Mums ir svarīgas stabilas darbavietas.

Ir arī sava privātmāja, kurā visus remontdarbus Juris paveica pats savām rokām. 2010. gada 1. aprīlī bija pirmā nakts, kuru pavadījām savās mājās. Juris pats ierīkoja katlumāju, no pamatiem uzcēla pirti, malkas šķūni. Visu pats. Darot arī mācījās. Bija arī tā, ka nācās pārtaisīt, bet tas viss piederas pie lietas. Tolaik algot meistarus bija dārgi, jo viņu darbs maksāja tikpat, cik celtniecības materiāli. Paņēmām kredītu, un Juris visu līdz pēdējai kapeikai izpirka celtniecības materiālos. Pieveda pilnu pagalmu un tad domājām – kad no visa šitā lēruma tiksim vaļā. Vīrs piecus gadus intensīvi remontēja māju un vēl paralēli studēja. Jurim jāraksta diplomdarbs, viņš dusmojas, jo es nepalīdzu, bet man uz rokām dažus mēnešus veca meita Viktorija. Mums ir paveicies ar draugiem, īpaši sirdsdraudzeni Natāliju, kas vienmēr izpalīdz un atbalsta. Tas ir ļoti svarīgi, ka ir cilvēki, kas mūs atbalsta.

Nemaz jau neiet tik viegli ar bērnu audzināšanu. Tagad pēdējā laikā viņi sadalījušies pa pāriem. Abas vecākās meitas ir kopā, un abi jaunākie ir kopā. Tāpat reizēm sanāk uzbļaut mazajiem. Uzprasiet kaimiņiem, kā mēs bļaujam (abi smejas). Nevar teikt, ka es esmu stigra vai Juris. Abi esam stingri. Vienīgi peļuks, kā ģimenē saucam mazo Vitāliju, reizēm ar savu mīļumu un bučošanos izsprūk pa vieglo. Juris jau dusmojas, ka dēlu lutinu, bet viņš vēl ir maziņš. Puika vēl paspēs kirzas zābakos un ar šauteni plecā sevi pierādīt, skrienot desmit kilometrus, bet tagad viņš ir jāmīļo.

Es saprotu lielākās meitas, ka reizēm negribas mācīties. Abām ir arī nodarbības mākslas skolā un mūzikas skolā. Ir slodze, ko turēt, bet abi uzskatām – jo bērnam mazāk brīvā laika, jo viņš vairāk iegūst un nedomā par muļķībām. Cenšamies iekļauties noteiktajā režīmā, ka līdz desmitiem vakarā visiem jābūt gultās. Ja esam nokusuši, varam arī deviņos aiziet gulēt. Bērni mūs vēl klausa. Mazais atnāk no bērnudārza un prasa, vai drīz jāiet gulēt? Mēs klusībā smejamies. Nevar jau bērniem atklāti rādīt, ka smejamies par viņiem.

- Vai jums ir savi brīvdienu rituāli?

- Nav akmenī cirsts, bet bieži sestdienu vai svētdienu rītos cepam pankūkas. Parasti ir jautājums: “Kurš ceps pankūkas?” Visi uzreiz skatās uz tēti. Juris cenšas cept tā, lai nākamreiz neviens neprasa (abi smejas). Juris sāk cept, un es parasti pabeidzu. Jurim garšo plānās pankūkas, bet viņam sanāk biezas.

- Kā jums izdodas izdzīvot un nomaksāt rēķinus? Mūsdienās tas interesē daudzas ģimenes.

- Mums ir stabils darbs. Tas nav mazsvarīgi. Nomaksāju visus svarīgos rēķinus, bet tāpat reizēm vīrs bļauj, kur visa nauda palikusi. Tad es viņu sūtu uz veikalu, lai paskatās, cik maksā pārtika. Par naudu viņš interesējas tad, kad nolēmis iegādāties kādu lielāku pirkumu. Ne velti viņš reizēm raujas trijos darbos, bet vēl nav sūdzējies. Saka mums, ka ir iegājis ritmā. Reizēm vīru kāds mēģina pārvilināt uz citu darbavietu, bet viņš uzskata, ka labāk saņemt nedaudz mazāku algu, bet lai būtu stabilitāte.

Zinu ģimenes, kur visus ienākumus un izdevumus pieraksta. Es nerakstu. Es glabāju pirkumu čekus un tad sadedzinu. Juris nesaprot, kāpēc to daru, bet man tā vajag. Savukārt Juris mēdz teikt, ka nauda ir tikai nauda, galvenais, lai pietiek līdz mēneša beigām. Es cenšos un arī mācos dzīvot. Juris reizēm saka, ja viņš pieķertos šai lietai, viņš varētu kaut ko ietaupīt. Visticamāk, ka tā arī būtu.

Es kā mamma atbalstu Jura centienus iemācīt lielākās meitas krāt uzdāvināto naudu, citādi viņas visu savu naudiņu iztērē saldumos un limonādēs.

Kas attiecas uz lielā zupas katla vārīšanu, esmu sapratusi, ka tas nav izdevīgi. Bērni vienu reizi paēd zupu un vairāk neēd, bet esmu pavadījusi laiku pie plīts un, kā izrādās, par velti tik daudz savārīts. Ikdienā daudz negatavojam, aizbraucam uz bistro, nopērkam, cik vajag vienai ēdienreizei, un visi apēd gardu muti. Mazie vakaros vispār gandrīz neko neēd. Gaļu pat nevar piedāvāt, drīzāk vienus pašus makaronus. Reizēm nesaprotu, ko viņi ēd, bet vismaz skolā un bērnudārzā ēd visu, ko ceļ priekšā, un saka, ka garšīgi. Brīvdienās gan gatavojam visi kopā kaut ko garšīgu. Juris, strādājot ugunsdzēsējos, jau iemanījies gatavot visai maiņai. Viņam vieglāk gatavot lielos katlos. Es arī ļauju. Bērni negrib asus ēdienus, negrib arī sīpolus un ķiplokus.

- Klausoties jūsu stāstījumu, šķiet, daudzbērnu ģimenei problēmu nav. Bet kā ir ar apģērba sagādāšanu un drēbju kalnu mazgāšanu?

- (Sarunā aktīvi iesaistās Juris.)Man mājās otrajā stāvā pilni plaukti ar drēbēm. Kas tās novalkās?

- Es nevienu labu meiteņu apģērbu neesmu izmetusi laukā, viss ir noderējis, - piebilst Valentīna.

- Esmu dzirdējusi jums veltītus komplimentus, ka jūs visi uz svētkiem esat saskanīgi sapucējušies.

- Atzīšos, tā ir mana aizraušanās. Juris jau domā, ka tur tā lielā nauda arī tiek iztērēta. Viņš man saka, ka nemaz negrib zināt, lai pēc tam nesāpētu galva. Mēs ģimenē svinam bērnu jubilejas ar pucēšanos, ar svētku mielastu un īpašu torti, ar ciemiņu aicināšanu. Aprīlī Margaritai būs pieci gadi, organizēsim dzimšanas dienas ballīti. Visiem bērniem ar kārtīgi ballīti esam svinējuši gada, piecu un desmit gadu dzimšanas dienas. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija. Pa vidu arī svinam, bet tas nav tik vērienīgi.

Ja visi kopā aizbraucam kaut vai uz akvaparku, tad arī tiek iztērēta ievērojama naudas summa degvielai, ieejas biļetēm un ēdienam. Esam jau iemanījušies, ka Juris sev neko nesūta, jo bērni vispirms visu apēd ar acīm un tad, kad jāēd, lielākā daļa paliek uz šķīvja. Tas tad jāapēd Jurim.

- Vai ir bijis tā, ka bērniem kaut kas jāatsaka dēļ naudas trūkuma?

- Viņi nemaz neko daudz neprasa. Reizēm šķiet, ka man vairāk vajag izbraukt no mājas nekā lielajām meitām. Ziemas brīvlaikā ierosināju meitenēm doties uz kino Valmierā, un man pēc tam bija sajūta, ka es bērnus piespiežu. Vairāk jau bērni prasa man, jo Juris parasti saka, ka nav naudas (smejas). Tētim uznāk dusmas, ka prasa mantas, tās nopērkam, viņi piecas minūtes paspēlējas un pēc tam tās mētājas stūrī.

- Tomēr ģimenē sieviete atbild par daudzām lietām. Valentīna, tev kādreiz neuznāk brīži, kad vairs nav ne spēka, ne enerģijas. Kā tiec galā ar vājuma brīžiem?

- Viss ir bijis – raudāšana un nerunāšana, bet prom gan nekad neesmu skrējusi. Atceros, piedzima Vitālijs, Margarita vēl maziņa un visu laiku prasās klēpī. Tas bija traks periods. Tāpat, kad piedzima pirmā meita Viktorija. Man šķiet, mēs abi divus gadus normāli nebijām gulējuši. Juris atnāca no darba, es viņam bērnu uz rokām. Viņš saprot, cik grūti ir dzīvot mājās ar bērniem. Juris to ir izbaudījis uz savas ādas. Vīrs ir atzinies, ka darbā ir pat vieglāk. Tā arī ir. Kad piedzimst bērniņš, Juris izmanto valsts atmaksāto tēva atvaļinājumu desmit dienas. To var izmantot gada laikā, bet man tiešām ir vajadzīga viņa palīdzība pirmajās dienās. To vīrs respektē.

- Vai kā daudzbērnu ģimene jūtat Valkas novada domes un valsts atbalstu bērnu audzināšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā valstsvīri ik uz soļa sludina atbalstu demogrāfijas situācijas uzlabošanai?

- Ja nebūtu pašvaldības atbalsta, nezinu, vai atļautos ceturto un piekto bērnu. Mums nav jāmaksā par bērnudārzu. Arī mūzikas un mākslas skolas apmeklējums ir bez maksas. Līdz ceturtajai klasei meitām skolā ir brīvpusdienas, bet pēc tam arī būs. Piedzimstot bērniņam, dome izmaksā vienreizējo pabalstu 300 eiro apmērā. Kas attiecas uz valsts atbalstu, to tā nejūtu. Zinu, ka no marta būs lielāks ģimenes valsts pabalsts, bet tad jau redzēs. Es nekad nerunāju par to, kas vēl nav bijis. Mums ir arī daudzbērnu ģimenes karte “3+”. To izmantoju Jāņa Rozes grāmatnīcā un arī bērnu preču veikalā. Izmantojot atlaides, saku Jurim: “Tās ir manas kapeiciņas.”

- Vai jūs esat laimīgi?

- (Atkal abi smejas). Un kā izskatās? Protams, ka esam laimīgi!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pieci bērni ģimenē – liela atbildība un apzināts lēmums

Kategorijas