Pensionārs bez brīvdienām

2018. gada 19. janvāris 00:00

604

Orientēšanās kluba “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš (66 gadi) joprojām neslēpj to prieku un emocijas, ko piedzīvoja pirms nedēļas Smiltenes novada Gada balvas sportā svinīgajā ceremonijā saņemot balvu par mūža ieguldījumu Smiltenes novada sportā. Īpaši aizkustinoši bijis piedzīvot mirkli, kad visi klātesošie cēlās kājās un aplaudēja. Todien viņš ziedus un laba vēlējumus saņēmis krietni vairāk kā savulaik paša kāzās ar sieviņu Gaidu. Tie joprojām stāv vāzēs Alda privātmājā Smiltenē.

Līdzīgi kā citus sporta entuziastus, arī Aldi biežāk var sastapt mežā kā mājās jau kopš pagājušā gada septiņdesmito gadu beigām. Aldi pirms aptuveni astoņiem gadiem iepazinu orientēšanās sacensību seriāla “Azimuts” laikā. Atsaucīgs, bet vienmēr skrejošs – vai nu mežā jāsaliek kontrolpunkti, jāuzzīmē jauna karte, jāsagaida sacensību dalībnieki, vai arī pats devies distancē. Vienā mirklī viņš ir šeit, bet nākamajā jau prom. Reiz aizdomājos, ar ko gan Aldis nodarbojas ikdienā, jo orientējoties var stiprināt veselību un uzlabot fizisko kondīciju, bet ne uzturēt ģimeni. Ne prātā neienāca, ka bijušais treneris, aktīvais un žirgtais kungs jau vairākus gadus ir pensionārs. Tas saistās ar mierīgu dzīves ritmu, mīļāko televīzijas pārraižu noskatīšanos, nesteidzīgu atpūtu un grāmatu lasīšanu. Tas viss Aldim izpaliek, jo ir pensionārs, kuram brīvdienas ir ļoti reti. “Pareizi Aigars Dudelis, pasniedzot man balvu, pateica, ‒ paldies ģimenei, kura mani pacieš! Es patiešām esmu bezgala pateicīgs sievai Gaidai, meitām Renātei un Ilzei un dēlam Jānim, kuri mani atbalsta. Ģimene man ir ļoti svarīga, bet orientēšanās – tā ir visa mana dzīve!” ievadā teic OK “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš.

- Pastāsti, kad un kā tu nokļuvi orientēšanās sportā, jo, cik nopratu, tavi vecāki ar to nebija saistīti.

- Esmu dzimis un audzis Smiltenē, mācījos otrajā astoņgadīgajā skolā. Atceros, tā bija 7. klases, kad gājām uz lauciņiem strādāt. Pienāca klāt skolas direktors Elmārs Rūts un teica, ka gatavojas rajona tūrisma salidojumam, bet viens no dalībniekiem ir saslimis. Noteica, ka būs arī orientēšanās sacensības, nodomāju, kas tās tādas, jo neko par tādām nebiju dzirdējis. Iedeva man kompasu un prom uz Vijciema mežiem orientēties. Ieguvu trešo vietu, un šis panākums mani ievilka tajā visā iekšā. Neilgi pēc tam Pēteris Tilčiks rīkoja orientēšanās sacensības Cērtenes pilskalnā, kurās arī labi noskrēju. Atpakaļceļa vairs nebija, kopš tā laika neesmu orientējies vienīgi armijā, jo tur vienkārši nebija tādas iespējas.

Kad atgriezos no armijas, Smiltenē bija izveidojusies tāda kā “Azimuta” kustība, kuras “tēvs” ir Pēteris Tilčiks. Tā iesākās 1975. gadā, bet 1991. gadā nodibinājām klubu. No tiem visiem, kas toreiz sanācām kopā domes zālītē un lēmām par kluba dibināšanu, orientēšanās sportā esmu palicis vienīgais, taču ir daudz jaunu palīgu.

- Cik orientēšanās sports bija populārs laikā, kad daudzi manas paaudzes cilvēki vēl nebija dzimuši?

- Populārs tas ir bijis visos laikos, visvairāk astoņdesmito gadu vidū, kad vienā no “Azimuta” kārtām startēja 350 dalībnieku, tas ir tikpat daudz kā tagad lielos mačos Latvijā. Regulāri vienā kārtā bija ap 250 sportistu. Atceros, ka uz sacensībām dalībniekus no Strenčiem, Sedas, Blomes veda ar lielajiem autobusiem. Tolaik nebija jāmaksā ne par transportu, ne dalības maksa. Finansiālas grūtības sākās pēc deviņdesmitajiem, vienu brīdi bija liels kritums, bet pēc 2000. gada situācija uzlabojās. Tagad nevaram sūdzēties, notiek paaudžu maiņas un Smiltenes novadā ir arī daudz jauno censoņu. Bet šim gadsimtam ir cita iezīme – modernās tehnoloģijas atņem bērniem īstu bērnību. Paskatieties, kas notiek uz ielas – austiņas ausīs, cilvēki ieurbušies telefonos tik tālu, ka ieskrien stabā.

Joprojām orientēšanās man šķiet ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem. Katrs cilvēks var darīt tik, cik ir viņa spēkos, neviens uz tevi mežā neskatās, vai tu traucies tam cauri vai soļo. Ar orientēšanās sportu sāk nodarboties bērni no piecu sešu gadu vecuma līdz pat 95 vecuma grupai pasaules čempionātos, kur sirmi večuki ar kūjām rokā lēnā gaitā soļo.

- Kādas ir attiecības tavai ģimenei ar orientēšanās sportu, kas patiesībā ir visa tava dzīve?

- Divdesmit sešus gadus strādāju par orientēšanās treneri, mani audzēkņi mērāmi vairākos simtos un daudzus no viņiem joprojām satieku sacensībās. Vecāko meitu Ilzi jau kopš pirmās klases visur ņēmu līdzi, līdz viņa izauga līdz Latvijas izlasei, piedalījās pasaules skolēnu un Eiropas jauniešu čempionātos. Puikam Jānim tik labi neveicās, pamēģināja piedalīties tepat dažos vietējos mačos, bet saprata, ka nav priekš viņa. Jaunākajai meitai Renātei padevās orientēšanās. Manās trenera gaitās īpašs bija 2001. gads, kad vienā dienā abas meitas divos dažādos mačos guva uzvaras savās vecuma grupās. Lielāku brīnumu es kā treneris un tētis nevarētu vēlēties. Ilze Madonas pusē novinnēja Latvijas studentu sporta spēlēs, bet Renāte Kandavas pusē ‒ Latvijas skolēnu spartakiādē. Sieva Gaida sacensībās nepiedalās, bet ļoti bieži ir līdzās, palīdz un atbalsta. Kopš seniem laikiem orientējas arī mans brālis Māris Lapiņš, kurš spējis aizraut arī vecāko dēlu Andri un viņa sieviņu. Savukārt viņa ‒ savas kolēģes.

- Sacensību rīkošana aizņem lielāko laika daļu no tavas ikdienas. Kā pavadi tās retās brīvdienas, kas tev ir?

- Tajās cenšos pabūt kopā ar ģimeni, ar sievu braucam uz gadatirgu Apē, Smiltenē, Jaunpiebalgā, Valmierā – vienkārši, lai būtu sabiedrībā un apskatītos, ko noderīgu var iegādāties. Kopā apmeklējam arī koncertus un izstādes. Sieva agrāk strādāja skolā par skolotāju un daudz braukāja ekskursijās ar skolēniem, reizēm braucu līdzi. Vairākas reizes Gaida man brauca līdzi uz starptautiskajiem mačiem ārzemēs.

Man svarīgi ir arī paveikt mājas darbus, taču, kopš ir “Azimuta ziema”, laiks tiem atliek pavisam maz. Sieva ar to nebija rēķinājusies un tagad man saka: “Aldi, varbūt pietiek, bet, kā es atteikšu Mārtiņam Mārcim Leimanim, kurš uzņēmies ziemas kārtu rīkošanu?!” Malku gan es vienmēr sanesu, lai visi būtu siltumā. Sacensību sezonā ir trakāk, tad pie mājas rosos vēlu vakarā pēc mačiem, vai agri no rīta. Sevi jau pie veselības un formā arī ir jāuztur, tāpēc pats joprojām piedalos sacensībās. Ja to nedarītu, visādas kaites jau sen būtu piemetušās. Cilvēkam ir jākustas jebkurā vecumā. Distancēs dodos pat tad, ja sāp kāja. Interesantākais, ka skrienot sāpes pazūd, vai arī ieejot sacensību gaisotnē par tām aizmirstu.

- Tavs sapnis ir kādreiz orientēties Portugālē un Grieķijā, bet kāds ir tavs lielākais sportiskais sasniegums?

- Maskavas Olimpisko spēļu gadā, 1980., notika Latvijas Grand Prix sacensības. Tolaik dalībniekus dalīja sporta meistaru un sporta meistaru kandidātos. Es biju kandidātos, jo vienmēr mazliet pietrūka līdz sporta meistaram. Toreiz mūs salika kopā un grupā bija 254 dalībnieki. Tad neticēju un joprojām nespēju ticēt, kā es to spēju – uzvarēt sacensībās tik lielā konkurencē. Savā vecuma grupā esmu bijis gan Latvijas čempions, gan Baltijas, esmu triumfējis piecu dienu sacensību kopvērtējumā, kas pirms diviem gadiem norisinājās Austrijā, Itālijā un Slovēnijā, bet tā uzvara ir mans lielākais dzīves sasniegums.

- Tik daudz braukājot pa Latviju un ārvalstīm daudz arī piedzīvots. Orientēšanās sports taču nav izņēmums un arī šeit atgadās kuriozi?

- Jā, protams! Esmu gan pats daudzus piedzīvojis, gan dzirdējis dažādus nostāstus. Tā kā orientieristi ir kopā ar dabu, nereti mūsu ceļi sacensībās krustojas ar meža zvēriem. Biju dzirdējis, ka bebri uzbrūk cilvēkiem, bet pats ar to nebiju saskāries. Reiz sacensībās Saldus apvidū nonācu līdz grāvim, kuru nespēju pārlekt. Attālums bija pārāk liels, bet viss mainījās brīdī, kad ieraudzīju bebru, kas pa to kustas, kā lecu, tā pārlecu. Savukārt orientējoties Cēsu pusē netālu no Gaujas stāvās nogāzes izdzirdēju, ka kaut kas brakšķ un šņāc. Skatos, liels mežacūku bars nesas un tieši lejā pa nogāzi. Domāju, būs beigti, bet nē, viss kārtībā. Dzirdēts arī kā pavasarī, kad aļņiem sadzimuši mazuļi, Latvijas studentu spartakiādes mačos viens dalībnieks ilgu laiku nosēdēja koka zarā, jo meža zvērs tam nāca virsū un nelikās mierā.

Trakāko gadījumu piedzīvoju 1991. gadā Igaunijas ziemeļos, kad man Rakveras apkārtnē palūdza uzzīmēt karti. Tā bija pēdējā diena pirms prombraukšanas, kad mežā centos tikt pāri vecām dzeloņdrātīm. Kāpjot aizķēros un paliku karājamies ar galvu uz leju, nāca vakars un joprojām nekādi nespēju attāķēt drēbes no drātīm. Tad gan kauli bija auksti. Joprojām man ir rēta no tā atgadījuma.

- Esot kopā ar dabu, ir tikai likumsakarīgi, ka orientieristi zina labākās sēņu vietas mežā un ir lieli ogotāji?

- Tas tiesa! Arī man ļoti patīk sēņot, katru gadu salasu gailenes, bekas, bērzlapes. Arī mellenes man patīk lasīt. Taisnība arī par to, ka orientieristi zina labākās sēņu vietas, uz kurām gadiem brauc sēņot. Vairāki unikāli gadījumi pieredzētu sacensību laikā. Pirms kādiem trijiem četriem gadiem Brantu mežos vairāki sacensību dalībnieki pārtrauca orientēšanos, jo ieraudzīja pilnu mežu ar gailenēm, sāka lasīt un likt krekliņos. To vietu biju pamanījis, liekot kontrolpunktus, taču tad nebija laika lasīt. Pēc sacensībām jau viss bija nolasīts.

Amizanti mums gāja arī “Malienas kausā” Alūksnes pusē. Uz sacensībām devāmies kopā ar bērniem, līdzi biju paņēmis gumijas laivu, jo tur bija skaists ezers. Atpakaļceļā bija jāpiepumpē laiva, jo nebija kur likt pēc sacensībām salasītās baravikas un gailenes. Salikām visas laivā, bet laivu uz mašīnas jumta. Tā mēs braucām uz mājām.

- Kas tevi dzīvē dara laimīgu?

- Tā ir ģimene! Ja visiem klājas labi, ir laba veselība, tad viss ir kārtībā. Nespēju iedomāties savu dzīvi arī bez orientēšanās sporta un cilvēkiem, kas stāv tam līdzās. To pat nevar izstāstīt, cik pateicīgs es katram no jums esmu. Vēlreiz paldies gan par prestižo balvu, ko saņēmu svinīgajā pasākumā, gan daudzajiem sveicējiem, gan arī cilvēkiem, uz kuriem ikdienā varu paļauties!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pensionārs bez brīvdienām

Kategorijas