Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pēdējie eņģeļi

Sandra Pētersone

2018. gada 23. janvāris 00:00

101
Pēdējie eņģeļi

Iemīlēties no pirmā acu skatiena patiesi ir iespējams. Nesen par to pārliecinājos. Pietiek ieskatīties otram acīs, un, ja pretī saņemtais skatiens ir ļoti  īpašs, viss notiek.

    Un tā es iemīlējos Dūdā, lielā ņūfaundlendietī, kanisterapijas sunī, kurš tagad atrodas godam nopelnītā  pensijā. Par viņu  rakstīju “Ziemeļlatvijā” aizvadītās piektdienas, 19. janvāra, numurā. 

    Satikāmies mēs Palsmanes internātpamatskolā, kur strādā viena no sunītes saimniecēm Sandra Siliņa. Iegāju klasē, pietupos pie izmēros lielās, tobrīd man svešās Dūdas, ieskatījos acīs un apstulbu, - kā suns spēj TĀ skatīties, ar tādu dzīves viedumu, tādu labestību! Aptuvens šā skatiena  tulkojums manā improvizācijā varētu būt šāds - “nu neķer, cilvēk, kreņķi, viss būs labi,  izsūdzies man uz pleca, atlaid slikto, es tikšu ar to galā”. Paiet dienas, bet šo skatienu atceros vēl un vēl.

    Otra Dūdas saimniece, kanisterapijas speciāliste Ingūna Tihomirova man vēlāk atzina, ka viņa saprotot, par kādu Dūdiņas īpašo skatienu es runāju, jā, tāds šim sunim esot.

    Ne velti lielo ņūfu tik daudzi cilvēki mīl. Ne velti Sandra Siliņa teica man lielu paldies par jau pieminēto rakstu “Ziemeļlatvijā”, jo Dūda to esot pelnījusi.

    Un ne velti rakstnieks Aksels Munte izteicis domu, ka suns ir pēdējais eņģelis, ko Dievs atstājis virs zemes. Ir vērts padomāt, kāpēc mazi bērni saviem vecākiem lūdz tieši sunīti. Par bērnu masveida vēlmēm pēc, piemēram, kaķiem, akvārija zivtiņām vai papagaiļiem, vismaz es neesmu lietas kursā. Arī zooterapijā biežāk dzird runājam par dziedināšanu ar suņiem (kanisterapiju).  Izrādās, jau viduslaikos mācīti vīri ievērojuši suņu labdabīgo ietekmi uz cilvēka psihi, tāpēc suņiem esot ļauts uzturēties psihiatriskajās klīnikās. Mūsdienās kanisterapija papildina rehabilitāciju neiroloģiskiem pacientiem, tāpat arī depresijas un fobiju gadījumos, bērniem ar autismu, cerebrālo trieku un tamlīdzīgi.

    Kādreiz es baidījos no suņiem (bērnības trauma), līdz manā ģimenē kā maziņš, smilkstošs, no mammas atšķirts kucēniņš ienāca brīnišķīga, ļoti gudra tīršķirnes vācu aitu sunīte Betija. Kad viņa  pensijas vecumā  aizgāja viņsaulē, ļoti sāpēja sirds, - tik ļoti, ka viņas vietā neviena cita suņa man nav un nebūs. Kaut pagājuši daudzi gadi, Betija joprojām šad un tad apciemo mani sapņos. Suņi savus cilvēkus mīl bezgalīgi. Darīt pāri sunim ir tas pats, kas iesist eņģelim.