Numur viens – attieksme

2018. gada 30. janvāris 00:00

Ir darbadienas izskaņa, un, kad darbi padarīti, aizdomājos par šo “Redakcijas sleju”. Uz domām šoreiz pamudināja Blomes pamatskolas skolotāja Dzintra Palma, kura man teica, ka šīs slejas vienmēr izlasa un tās viņu rosina ikdienišķām pārdomām. Ko iknedēļas sleja nozīmē man?! Tā ir kā saruna ar lasītājiem, jā, ar jums. Droši vien būsit pamanījuši, ka šeit visbiežāk uzlieku savas domas uz papīra, atklāju kādu savas dzīves notikumu, dalos ar jums saviļņojošos mirkļos, dažkārt ‒ arī nepatīkamos piedzīvojumos. Jā, tajā visā ir daudz personiskas informācijas, ko kāds var nesaprast, cits pārprast... tomēr tai ir sava pievienotā vērtībā – cilvēciskums, atklātība. Domāju, ka jums īpaši neinteresētu manas politiskās pārdomas, dažādu valstisku notikumu interpretējums. Katram savs. Un kaut kā šķiet, ka man šādas tēmas nebūt nepiestāv, jo ko gan jaunu par tām pateikšu?!

Savā dzīvē un darbā satieku daudzus cilvēkus, kādu apzināti, citu nejauši. Kā jau jebkuram no jums, arī man ir cilvēki, kas ienāk manā dzīvē un mirkli te uzkavējas, citi vienkārši aizslīd garām, bet ir tādi, kas paliek un nogulsnējas sirdī. Katram ir savi kritēriji, kā viņš vērtē cilvēkus. Nenoliegšu, ka vispirms pievēršu uzmanību vizuālajam tēlam (lai gan darbā nereti cilvēkus atpazīstu pēc balsīm, zinu pēc vārdiem, bet tā arī neesmu satikusi vai satieku dzīvajā vēlāk). Arī skaistuma standarti katram ir atšķirīgi. Vispār jau nav tādu neglītu cilvēku, drīzāk tāda mēdz būt viņu rīcība. Draugi jau zina, kā es vērtēju (īsti negribu teikt šo vārdu, bet nespēju ātrumā iedomāties atbilstošāku) tos, ar kuriem ceļš krustojas. Pats galvenais, kā otrs mums liek justies, un nav svarīgi, vai viņš ir turīgs politiķis, fotogrāfs, ar ko pavadu dienu fotografējot kādu pasākumu, tehniskais darbinieks, pašas draudzene, ārsts, pārdevēja vai svešinieks, ar ko uzsāc sarunu. Reiz iepazinos ar patiešām glītu vīrieti, bet iekšā liels tukšums. Atceros, cik toreiz jutos vīlusies. Arī iegūtais maģistra grāds Eiropas labākajā augstskolā vēl neliecina par labu, godīgu cilvēku. Joprojām siltas atmiņas saglabājušās par mājas bijušo apkopēju, kura vienmēr kāpņu telpā sveicināja, apvaicājās, kā klājas, un novēlēja jauku dienu. It kā ikdienišķi sīkumi, bet tajā pašā laikā – nozīmē tik daudz. Starp citu, kopš tā laika mēs vienmēr sveicināmies, satiekoties uz ielas. Novērtējiet tos, kas jums liek vai kādreiz likuši justies labi! Lai šodien smaids sejā ikvienam no jums!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Numur viens – attieksme

Kategorijas