Aiz muguras – jau 99

2018. gada 30. janvāris 00:00

1316

Kad kādam aiz muguras jau 99 dzīves gadi, tad citi, iespējams, domā, - ko gan cilvēks tādā vecumā var sadarīt?

Stāvot uz savas dzīves simtgades sliekšņa, bijusī blomēniete Zenta Ieviņa gan klavieres uzspēlē, gan grāmatas lasa, iztiekot bez briļļu palīdzības.

Skaistākie brīži - mīlestība

Savu 99. dzimšanas dienu seniore nosvinēja piektdien, 26. janvārī, pašvaldības uzņēmuma “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” pansionātā jeb ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļā, kur viņa mīt kopš 2014. gada.

Sveikt Zentas kundzi ar ziediem, dziesmām un dzejas rindām lielajā dzīves jubilejā sanāca citas pansionāta iemītnieces un personāls. Jubilāri zālē ieveda “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas” jaunais vadītājs, uzņēmuma valdes loceklis Didzis Lūkins, vēlāk uzdāvinot viņai krāšņas rozes. Tika rūpīgi piedomāts, lai gaviļniece savā lielajā dienā justos īpaši, - netrūka ne svētku mielasts ar gardu torti goda vietā, ne viesi, ne kopīga pasēdēšana un uzdziedāšana

Zentas kundze šobrīd ir vecākā “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas” pansionāta iemītniece. “Laikam veca mīlestība pie vainas,” smaida ilgmūžniece, taujāta, kas ir pamatā, lai cilvēks nodzīvotu tik garus gadus. Tieši mīlestību Zentas kundze tagad, mūža nogalē, nosauc par savā dzīvē piedzīvotajiem skaistākajiem mirkļiem, un arī viņai tāda bijusi, tikai paputējusi pēckara skarbajā laikā, kad cilvēki bijuši spiesti slēpties no padomju varas un bēgt mežos.

“Vēl es par sīkumiem neraudu. Bet, kad sirds man pilna un grib iet uz āru, uzspēlēju klavieres (tās atrodas pansionāta zālē - redakcijas piebilde),” viņa piebilst.

Daudzus notikumus savā dzīvē jubilāre labi vairs neatceras, tāpēc arī daudz par sevi nestāsta. Vien taujāta teic, ka klavierspēli apguvusi pašmācības ceļā, jo tēvs mīlējis mūziku un reiz atvedis uz māju klavieres. Arī dziedāt seniorei patīk. Tāda iespēja viņai pansionātā ir, jo tur ir pašiem savs ansamblis.

Dzīvi pieņem ar pateicību

Tāpat no bērnības Zentu dzīvē pavadījusi dievbijība. Arī tagad, dzīvojot pansionātā, uz galdiņa līdz ar citām grāmatām atrodas Bībele. Tā mazai bijusi pirmā grāmata, un joprojām tiek pārlasīta atkal un atkal. “Man tā dzīve ar Dievu uz pusēm arī bijusi. Mēs visi esam Dieva bērni,” domā Zenta Ieviņa. Vēl tagad, sirmā vecumā, seniore ar pateicību atceras savu māti, ko mīļi dēvē par mammiņu. Mammiņa esot bijusi godīgs cilvēks un arī meitu audzinājusi klusas, godīgas, saprātīgas mīlestības garā. Tā arī Zenta dzīvojusi savu dzīvi. “Mīlēju visus, pat putnus, visu pārējo dzīvo radību,” viņa smaida.

Dzīve pavērsusies tā, ka skolās nekādu profesiju Zenta Ieviņa nav mācījusies. Savulaik strādājusi kolhoza dārzniecībā, un par šo darbu palikušas labas atmiņas. Pat garo vagu ravēšana kaulus neesot lauzusi.

“Esmu laimīga, ka man ir tāda dzīve,” par to, ka mūža nogale jāaizvada pansionātā, Zentas kundze nesūrojas, jo jūtas tur labi.

Viņas jubilejas reizē “Ziemeļlatvija” novēroja, ka ilgmūžniece saņēma daudz labus vārdus gan no citām pansionāta iemītniecēm, gan no iestādes personāla.

“99 gadi, - tas nav maz. Mēs tev novēlam veselību un dzīvesprieku. Lai tu arī turpmāk klavieres spēlē, dziedi mūsu ansamblī un lasi grāmatas un dzeju. Daudz laimes!” Zentai Ieviņai visu vārdā vēlēja SIA”Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” sociālā darbiniece Anita Bušmane.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Aiz muguras – jau 99

Kategorijas