Katrs mūsu abonents ir savējais – laukos vai pilsētā, tuvu vai tālu

2018. gada 30. janvāris 00:00

365

Katrs mūsu abonents ir savējais – laukos vai pilsētā, tuvu vai tālu

Vai esat kādreiz domājuši, ka tieši tāpat kā laikraksta lapaspusēs ir raibu raibās ziņas un apraksti par notikumiem, tikpat dažādi ir arī mūsu lasītāji? Abonēšanas akcijas laiks ir īpašs ar to, ka izdodas apzināt, pat satikties un sarunāties ar daļu no mūsu uzticamajiem lasītājiem, kā mēs tos dēvējam – ar savējiem. Šoreiz devāmies ciemos uz Cēsu pusi.

Bijusī mērēniete Aija Dzirkale abonentu loterijā laimēja uzņēmuma “Vairumnieks” dāvanu karti. Kad sazinājāmies ar viņu, lai noskaidrotu, kā vinnests nokļūs līdz laimētājai, noskaidrojām, ka pensionāre mitinās Cēsu pilsētas pansionātā “Cīrulīši”. Sociālā darbiniece, kurai uzticēts rūpēties par sirmgalves vēlmēm, viņu raksturoja kā ļoti enerģisku un sabiedrisku pensionāri.

Tieši šā iemesla dēļ “Ziemeļlatvija” posās ceļā, lai aizvestu laimēto dāvanu, kā arī paciemotos un uzzinātu, kā klājas gan Aijas kundzei, gan pārējai “Cīrulīšu” saimei. Lai ciemošanās būtu mīļāka, atsaucīgi smiltenieši sarūpēja ciemkukuli, kas ļaus pansionāta iemītniekiem pulcēties tējas vai kafijas pēcpusdienās un nobaudīt kādu našķi.

Gaišs un ļoti tīrs – tas ir pirmais iespaids, pārkāpjot veco ļaužu mītnes slieksni. Pansionāta iemītnieki izvietojušies piecstāvu ēkas četros stāvos. Ņiprākie mīt otrajā, kur sastopam arī mūsu abonenti. “Esmu no Mēriem, no “Kastaņiem”, kur nodzīvoju 27 gadus. 2013. gadā saslimu, un tā nokļuvu šeit,” atceras Aijas kundze. Šajos piecos gados ar apņēmību pierādījusi, ka no guļošas pacientes, kuras istabiņa bijusi piektajā stāvā, spējusi pārvarēt slimības akūto posmu, un tagad kļuvusi par možuma pilnu deviņdesmitgadnieci, kas jau rosās pa otro stāvu. Katru dienu, kad atļauj laikapstākļi, viņa dodas pastaigās, regulāri uzpucējas frizētavā, kā arī ar prieku apmeklē koncertus un citus pasākumus, ko piedāvā pansionāta saimei. Kopā ar “Cīrulīšu” iemītniekiem bijusi ekskursijās gan uz Smiltenes, gan Rūjienas, gan Sedas pansionātiem.

Pretēji stereotipam, ka pansionāts ir kaut kas nomācošs, viņa sarunā uzver: “Ja bērniem ir naudiņa, nav ko vecos cilvēkus mocīt mājās!” Arī Aijas kundzei ir kupla saime, kurā šobrīd jau ir septiņi mazmazbērni. Sirmgalve atzīst, ka šādi ir droši un mierīgi gan viņai, gan bērniem, jo visi strādā no rīta līdz vakaram, bet mammai vienai sevi aprūpēt mājās nebūtu iespējams. Šeit viņa visu laiku ir uzmanīta, ēdienreizēs ir silts ēdiens, drēbes izmazgātas. Ja rodas kādas veselības problēmas, tad meita par to uzzina nekavējoši. Pansionāta laikā viņai Valmierā veiktas kataraktas operācijas abām acīm, bijusi arī lāzerprocedūra Rīgā. To visu organizē aprūpes iestāde – gan nokļūšanu kopā ar sociālo darbinieku, gan izmaksu segšanu. Arī veselība atgūta pateicoties tam, ka bijusi pieejama atbilstoša medicīniskā aprūpe. “Kad man sāka sāpēt mugura, deva tikai pretsāpju zāles un ārstēja nervu iekaisumu,” slimības sākumu vēl mājās atceras pensionāre. Vēlāk Valmieras dakteris atklājis, ka patiesībā bijuši izgriezušies mugurkaula skriemeļi un vaicājis: “No kā jums tāda mugura?” “No viegla darba,” atsmaidījusi Aijas kundze.

Sirmgalves acu kaktiņā asara iemirdzas tikai tajā brīdī, kad sarunā pieminam dzimto Mēru pusi. Tur skolā gājusi gan viņa pati, gan bērni, gan mazbērni. Tomēr sarunu turpinām atkal gaišā noskaņā. Pensionāre stāsta par savu ikdienu, par ciemiņiem, kas pansionātā viesojas Ziemassvētku laikā, par 90 gadu dzimšanas dienas balli, kuru noorganizējusi mazmeita, bet meita speciāli šim pasākumam sagādājusi viņai jaunu štāti. Par piedzīvoto ģimenisko pasākumu stāsta arī kuplais tuvinieku pulciņa foto, kas glīti ierāmēts un glabājas goda vietā pie istabiņas sienas.

Aija Dzirkale istabiņā dzīvo kopā ar otru arī ļoti smaidīgu pensionāri no Amatas novada. Pansionātā iespējams mitināties arī vienai, bet tad, protams, izmaksas ir lielākas.

Viesošanās beidzās, atvadāmies. Jau pagalmā prombraucot vēl sasmaidāmies un pamājam viena otrai atvadu sveicienu ar kādu no pensionārēm, kuru iepazinu mūsu neilgajā cienasta nodošanas brīdī.

Jā, protams, nebiju tajās istabiņās, kur veselību atgūst smagāk slimie. Jā, protams, arī sastaptajiem bija gan veselības problēmas, gan vecuma kaites, bet tomēr šī ciemošanās deva nevis nomācošu, bet tieši pretēji – uzmundrinošu enerģijas lādiņu.

Vienu gan vēlos piebilst – pavisam droši varu apgalvot, ka ir kāda lieta, kas pietrūkst teju visiem pansionāta sirmgalvjiem – sarunu brīžu. Tāpēc mūsu trakajā skrējienā atliciniet kādu brīdi, stundu vai pārdesmit minūtes un aizbrauciet ciemos. Un nav būtiski, vai veco ļaužu mītne ir jūsu pilsētā vai novadā, vai kādā citā tuvākā vai tālāka pilsētā. Nav svarīgi, vai tur mīt tuvinieks, paziņa vai pavisam svešs sirmgalvis – katrs no viņiem ir grāmatas vērta stāsta īpašnieks.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Katrs mūsu abonents ir savējais – laukos vai pilsētā, tuvu vai tālu

Kategorijas