Bez kā neiztikt

2018. gada 6. februāris 00:00

Ir lietas, par kurām sakām, - nevaru bez tām dzīvot. Pieļauju, ka šis teiciens tiek lietots arī nevietā, jo faktiski cilvēks nevar dzīvot bez ēdiena, jumta virs galvas jeb mājokļa, pavisam bez naudas, kad pilnīgi nemaz nav iespējams nodrošināt savu eksistenci.

Pārējās lietas, par kurām sakām, ka nevaram bez tām iztikt, mums sniedz komfortu un labsajūtu. Taču arī tas ir būtiski, jo tad, kad cilvēks jūtas labi, viņš arī pret pārējo pasauli ir noskaņots labvēlīgi, - iedarbojas “ķēdes reakcija”.

Arī man ir savs tādu lietu top saraksts, kura augšgalā ir kafija un grāmatas. Pateicoties spējai lasīt tekstu pa diagonāli, grāmatām atliek laiks pat tad, kad laika nav. Nevaru iedomāties pat vienu nedēļu, kad es varētu iztikt bez lasīšanas, tāpēc liels paldies bibliotēkām, pateicoties kurām, ikviens var tikt pie jaunākajām grāmatām, jo cenas dēļ tās jau ir luksusa prece, ko visi nevar atļauties.

Līdz ar augstvērtīgu literatūru mana mīļākā lasāmviela ir skandināvu detektīvi un fantāzijas grāmatas. Sekoju līdzi jaunumiem arī latviešu autoru veikumā, un arī tur ir “pērles” (Māra Bērziņa “Svina garša” atstāja tādu pēcgaršu, kas vēl tagad nav izgaisusi, cepuri nost autoram). Nesen gandrīz vai nenoliekot malā “izrāvu” Māras Zālītes “Paradīzes putnus”, - turpinājumu viņas autobiogrāfiskajam romānam “Pieci pirksti”. Izcili! Tā ir grāmata, kura jāizlasa. Mūsdienu jauniešiem, kuri padomju laikus nav piedzīvojuši, uz šo grāmatu noteikti būtu cits skatījums. Toties vidējai un vecākajai paaudzei tā izraisīs daudz asociāciju, salīdzinājumu ar savu personisko pieredzi un pārdomas.

“Piecu pirkstu” galvenā varone meitene Laura ir pārradusies 50. gadu Latvijā no Sibīrijas, uz kurieni izsūtīja viņas ģimeni. “Paradīzes putnos” Laurai ir

10 gadu. Meitene piedzīvo piespiedu kolektivizācijas - kolhozu un sovhozu - jeb “padumjās Latvijas” laiku ar dubultu morāli, ar vērtību degradāciju, ar vēl svaigām deportāciju rētām un Latvijas brīvvalsts laiku cilvēku atmiņās, par ko, tāpat kā par izsūtīšanām, cilvēki ar svešiniekiem nerunā, jo pamatoti baidās.

“Paradīzes putnu” anotācijā norādīts, ka jaunā prozas darba grodā dramaturģija un precīzās poētiskās detaļas spilgti un nepielūdzami tēlo aprakstīto laikposmu, kas desmitgadīgajai Laurai ir vienīgā realitāte, kurā augt, pieaugt un meklēt patiesību.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bez kā neiztikt

Kategorijas