Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīvot skaisti jeb piešķirt krāsas ikdienai

Sarmīte Ozola

2018. gada 9. februāris 00:00

11
Dzīvot skaisti  jeb piešķirt krāsas ikdienai

Kurš gan teicis, ka sauklis “Dzīvot skaisti” ir attiecināms tikai sabiedrības “krējuma” ballītēm. Arī ierindas cilvēkam dažreiz ir jāļaujas iegribai ikdienas pelēcību kliedēt ar kādu krāsas akcentu. Ja ir vēlme un iespējas, tad dzirkstošāku un interesantāku dzīvi var padarīt arī dažādojot pavisam vienkāršu pusdienu maltīti.

Šī ir viena no atziņām, kuru guvu pavisam nesen notikušā pasākumā Smiltenes tehnikumā. Jau būsit ievērojuši, ka “Ziemeļlatvijas” sens sadarbības partneris ir biedrība “Siera klubs”. Tāpēc ik pa laikam šo rindu autorei ir iespēja vērot un pat piedalīties izglītojošos semināros un konkursos, kurus organizē biedrība. Papildu vērtīgai informācijai par piena produktu noderīgumu nācies gūt gan vienkāršas, gan pārsteidzošas idejas, ko īstenot savā praksē un ar ko dalīties laikraksta lapaspusēs.

“Pusdienās būs piena zupa!” Patiešām grūti iedomāties, kurā ģimenē šāds paziņojums radītu interesi vai vēl vairāk – pārsteigumu. Pieļauju, ka dažkārt pat varētu sākties protesti. 

Bet... Tikai neliels atraktīvs stāsts, un maltīte jau iegūst pavisam citu noskaņu. Šādu stāstu savā meistarklasē nodemonstrēja Siera kluba uzaicinātais populārais šefpavārs no Rīgas – Haralds Saušs. Viņš kopā ar tehnikuma audzēkņiem gatavoja “Zilās govs piena zupu”. Rezultātā jaunieši ne vien pagatavoja un degustēja piena zupu ar čili, ingveru un Raunas siera ražotnē tapušajām nūdelēm, bet arī uzzināja, ka tepat Vidzemē, Blomes pagastā, zemnieku saimniecībā “Bārdiņas”, kurās saimnieko Ilze un Igors Koljučenko, starp ierastajām piena devējām ir arī septiņas zilās govis. Protams, ka šīm govīm piens ir tāds pats balts kā citām, arī garšas ziņā tam būtiskas atšķirības nav, bet teika, kas pavada šos dzīvniekus, ļauj radīt šovu ikdienā.

Teika stāsta, ka Kurzemē, Kolkas­ragā, kādreiz bijušas pļavas, auguši lieli ozoli. Tur pļavās nāras ganījušas govis, kas visas bijušas zilas. Nāras ieraudzījušas, ka pa kalna galu staigā kāds vīrietis, un viena teikusi otrai: “Grieta, dzen govis jūrā!”

Visas govis tūlīt sadzītas jūrā, bet viena palikusi uz sauszemes. 

Citā teikā līdzīgs stāsts. Skaistas meitas iznākušas no jūras un katru dienu kāda saimnieka pļavā ganījušas savas govis. Saimnieks licis dzīt govis projām, bet septiņas atstājis kā maksu par noganīto pļavu. 

Tā Kurzemes pusē vēl joprojām piejūras pļavās var sastapt jūras govis. Kā izrādās, tās mīt arī Vidzemē, bet visvairāk – Blomē, Koljučenko saimniecībā. Dažas ir manītas arī citos ganāmpulkos.

Līdzīgi kā ar šo ēdienu, kura “pievienotā vērtība” ir stāsts, H. Saušs iesaka nobaudīt  raunēniešu piedāvātos krāsainos makaronus. 

Vieglā sālsūdenī novārītus makaronus viņš iesaka papildināt ar dažādiem akcentiņiem: sarkanos – ar kubiņos sagrieztām vārītām bietēm, zaļajiem zirnīšiem un kādu diļļu lapiņu, zaļajiem bagātīgi var likt klāt zaļos zirnīšus, brokoļus, spinātus un rotāt ar mandarīna daiviņu,  bet oranžajiem – vārītus rīvētus burkānus, tomātus, rīvētu sieru. Jāpiebilst, ka papildinājumos katrs var brīvi improvizēt. Šādi pasniegts ēdiens vispirms jau būs vizuāls baudījums. Izmēģiniet palutināt savus mājiniekus! Nākamnedēļ svinama Valentīndiena, un šis nu varētu būt viens no pārsteiguma ēdieniem, kas atšķirtos no ierastā.

Noslēgumā vēl kāds brīnumains ēdiena pasniegšanas veids, kuru varēja vērot jau citā meistarklasē, kas norisinājas Rīgā. Šis gan nebūs parastā ēdienreizē un pat pieticīgākā svētku reizē to uz viesību galda diezin vai ieraudzīsim, bet tas nebūt nenozīmē, ka nevaram patīksmināties, kā prasmīga meistara rokās parasts siera ritulis pārtop mākslas darbā. Pasaules Karvinga čempionāta sudraba medaļas ieguvēja Vita Bruzgiene no Kauņas spēj siera rituļus pārvērst rozēs, krizantēmās, ornamentu joslās…