Der zināt

2018. gada 13. februāris 00:00

Kas ir bezkontakta termometrs?

Kopš Eiropas Savienībā vairs netirgo vecā parauga ar dzīvsudrabu pildītos termometrus, tiek izgudrotas arvien jaunas mērierīces, lai noteiktu ķermeņa temperatūru. Skeptiķi, kuri vairākus gadu desmitus izmantoja dzīvsudraba termometrus un joprojām tos savā īpašumā saudzē kā lielu dārgumu, modernajām ierīcēm neuzticas, uzskatot, ka tās nav precīzas.

Pašreiz tirgū ir pieejami elektroniskie termometri, kas arī ir vispopulārākie, kā arī uz pieres un padusēs līmējamas temperatūras mērierīces, lai temperatūru izmērītu bērniem. Šādi termometri maksā dažus eiro. Dārgāki ir termometri, ar kuriem ķermeņa temperatūru var mērīt, ieliekot tā galu ausī.

Aptiekās un interneta veikalos arvien populārākas kļūst bezkontakta mērierīces – infrasarkanais distances termometrs, kurš jāpieliek dažu centimetru attālumā no pieres centra un jānofiksē – temperatūra pāris sekunžu laikā parādās termometra displejā jeb ekrānā. Termometri ir iestatīti tā, ka pie paaugstinātas temperatūras, sākot no 37,5 grādiem, ekrāns iedegas citā krāsā un ieslēdzas nepārtraukts skaņas signāls. Turklāt tos bieži ir arī iespējams pārslēgt uz otru režīmu, lai mērītu istabas, vannas ūdens un ēdiena temperatūru. Var iestatīt arī iespēju, ka atmiņā saglabājas 30 mērījumi. Jārēķinās gan ar to, ka šis termometrs nav no tiem lētākajiem – tas maksā 30–40 eiro un dārgāk. Otrkārt, tas ir arī izmēru ziņā lielāks nekā elektroniskie un dzīvsudraba termometri.

Instrukcijas grāmatiņās minēts, ka bezkontakta un cita veida termometriem atkarībā no ķermeņa vietas, kur tiek mērīta temperatūra, mērījumi var atšķirties, un tas ir jāņem vērā. Piemēram, esam pieraduši, ka, padusē mērot temperatūru, normālā ķermeņa temperatūra ir 36,6, taču bezkontakta mērierīce var parādīt 37 grādus un vēl pāris iedaļu vairāk.

Pelējums var būt bīstams

Pelējuma sēnīte, iemitinājusies telpās, bojā ne vien dzīves telpas un mēbeļu izskatu, bet var kaitēt arī iemītnieku veselībai.

Pelējumu veido mikroskopiskas sēnītes, kurām ir vairāki tūkstoši sugu. To sporas ienesam telpās ar apaviem un apģērbu. Izņēmums, kur pelējuma nav, ir vien īpaši attīrīta, sterila vide, piemēram, laboratorijas. Lai sporas sāktu attīstīties un veidot sēnīšu kolonijas, tām nepieciešami labvēlīgi apstākļi – siltums, mitrums un slikta ventilācija, saka higiēnas speciālisti.

Ja sporu daudzums telpā ir niecīgs, tas veselībai nekaitēs, bet, ja koncentrācija ir liela, to ieelpošana visbiežāk izraisa klepu, šķaudīšanu un elpceļu kairinājumu, un šie simptomi ātri vien izzūd, ja cilvēks iziet svaigā gaisā. Tāpat kā simptomi jāmin acu asarošana, nieze, izsitumi. Pelējums bīstamāks ir cilvēkiem ar alerģiskām reakcijām. Ilgstoši esot saskarē ar pelējumu, var izveidoties bronhiālā astma, jo pelējums izraisa elpas trūkumu un žņaudzošu sajūtu kaklā, krūtīs. Veicot pelējuma tīrīšanas darbus, kas nozīmē sporu ieelpošanu, cilvēks var saslimt ar plaušu iekaisumu.

Zinātnieki izpētot secinājuši, ka aptuveni 300 sugu sēnītes var būt bīstamas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, izraisot aknu bojājumus. Paaugstināta jutība pret pelējumu ir zīdaiņiem, bērniem, grūtniecēm, veciem cilvēkiem, plaušu slimniekiem un cilvēkiem ar novājinātu imunitāti.

Pelējuma skarta pārtika, piemēram, maize un ievārījumi, bez žēlastības jāizmet, jo, pat ja būs noņemta pelējuma kārtiņa, sēnītes paliekas atradīsies visā produktā.

Lai neveidotos pelējums, telpas ikdienā ir jāvēdina – vismaz pusstundu dienā. Lai cīnītos ar pelējumu, skartās vietas – sienas – ir jānomazgā, jānožāvē un jāapstrādā ar pretpelējuma līdzekli jeb fungicīdu. Var izmantot arī ūdeņraža pārskābi.

Vai un cik ilgi nepilngadīgs bērns,

kurš vēl mācās, mācību gada laikā drīkst strādāt?

Saskaņā ar Darba likuma 132. pantā teikto, personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, tiek noteikta piecu dienu darba nedēļa. Bērnus, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu, nedrīkst nodarbināt ilgāk par divām stundām dienā un vairāk par 10 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā. Savukārt 13 gadus sasniegušos bērnus drīkst nodarbināt ilgāk par četrām stundām dienā un vairāk par 20 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts laikā, kad izglītības iestādē ir brīvlaiks. Ja bērns jau sasniedzis 15 gadu vecumu, viņš drīkst strādāt ne ilgāk par septiņām stundām dienā un ne vairāk par 35 stundām nedēļā. Likumā noteikts, ka pusaudžus nedrīkst nodarbināt ilgāk par septiņām stundām dienā un vairāk par 35 stundām nedēļā.

Savukārt, ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību vai profesionālo izglītību, mācībās un darbā pavadītais laiks saskaitāms kopā un nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā. Ja personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, tiek nodarbinātas pie vairākiem darba devējiem, darbalaiks summējams, teikts Darba likumā.

Izglītība un sapņi

Ak! Pēdējās dienas skrien, steidzas un lido. Pasūtījumi, plāni un atskaites. Pa vidu dēls ar savu diplomdarbu, kas nemitīgi jāpārbauda, jāpilnveido un jāuzlabo. Līdz šim man viņš likās tāds ļoti gudrs jaunietis, bet darba izstrādes process parāda, cik ļoti vēl viņš ir bērns, ja lietišķā dokumentā ik rindiņā es pamanu sarunvalodai atbilstošas frāzes.

Sēžu un pacietīgi laboju, jo kurš tad cits, ja ne mamma… Un, ja vēl mamma pārzina lietišķo dokumentu noformēšanas prasības, teksta redaktora “Word” smalkumus, tad visu var dabūt tūlīt un uzreiz, turklāt par paldies!

Labi, ka darbā ir arī saprotoši kolēģi, kuri, redzot, ka izdrukāts kārtējais rasējums, aprēķinu lapa vai anotācija, nosmaida un piebilst, ka turēs īkšķus, lai mums būtu tāds jauns inženieris.

Pats “bez piecām minūtēm inženieris” izskatās nedaudz nobijies, samulsis un stresains. Nelīdz pat mani argumenti, ka mēs visi tam esam gājuši cauri, ka tās ir tikai “piecas minūtes kauna, pēc tam visu mūžu lido”. Zemeslode neapstājas tikai tāpēc, ka kādam ir eksāmens, ieskaite vai diplomdarba aizstāvēšana, tā turpina savu ceļu ap Sauli, kā to paredz dabas likumi.

Ir labi, ja bērniem nav jāskaidro, ka izglītība – tā ir vērtība, kas nekad un nevienam dzīvē nav traucējusi, bet tikai palīdzējusi. To mani bērni un viņu draugi redz ik uz soļa, jo vecāki, kaimiņi, radi cenšas dzīvē kaut ko sasniegt. Tas mudina arī pašus jauniešus tiekties uz maziem un lieliem mērķiem. Nospraust tos un censties īstenot, piepildīt savus sapņus. Reālus un piepildāmus sapņus. Jo sapņot, kā tikt pie lielas naudas, laimējot loterijā, var tikai tas, kurš vismaz nopērk loterijas biļeti.

Nebaidies sapņot, nebaidies lidot savos sapņos augstu un tālu! Tikai dari kaut ko, lai tie piepildās, kaut vismazāko nieku – tas būs par pamatu kam lielam! Veiksmi Tev, man un visiem, kuri šajās dienās kārto kādas svarīgas darīšanas!

— Sarmīte Elsta

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Der zināt

Kategorijas