Mīlestība no pirmā skatiena pastāv

2018. gada 16. februāris 00:00

823

Īsi pirms šo trešdien, 14. februārī, nosvinētās Valentīna dienas jeb mīlestības svētkiem e- pastā saņēmu vēstuli no Strenču novada Sedas iedzīvotājas Viktorijas Brjuņinas.

“Vai Jums jau ir materiāls, veltīts 14. februārim? Es varētu pastāstīt par sevi, par vīru un par mūsu mīlestības interesanto vēsturi,” rakstīja jaunā sieviete.

Mīlestība - tas ir skaisti. Šīs jūtas izkrāso cilvēka dzīvi, rada spēcīgas emocijas, tāpēc labprāt piekritu piedāvājumam un šonedēļ apciemoju Viktoriju viņas darbavietā - Sedas bibliotēkā (Viktorija ir tās vadītāja), lai uzklausītu solīto stāstu.

Liktenis pirmo reizi

pieteicās kalnos

Uzreiz jāteic, ka Viktorijas vīram Valērijam Prosolkovam šis raksts būs pārsteigums - sievas dāvana Valentīndienā, jo neko vairāk par to, ka dzīvesbiedre sniegs interviju “Ziemeļlatvijai”, viņš iepriekš nezināja, arī intervijas tēmu ne.

“Gribēju pastāstīt cilvēkiem to, ka mīlestība ir un kādā veidā tā atnāk pie cilvēka. Un to, ka patiesi pastāv mīlestība no pirmā acu skatiena,” taujāta, kas pamudinājis uzmeklēt “Ziemeļlatviju”, atteic Viktorija.

Gatavojoties intervijai, viņa sāka domāt, kā viss sākās, un nonāca līdz 2005. gadam, jo atskārta, - ir nepieciešama neliela atkāpe, lai parādītu, kā liktenis saved kopā divus cilvēkus, kuru dzīvesvietas šķir vairāk nekā tūkstoš kilometru.

Kaut arī Viktorija ir piedzimusi Sedā un šajā mazpilsētiņā uzaugusi līdz astoņu gadu vecumam, 2005. gadā viņa dzīvoja Krievijā, Pleskavā, un bija 21 gadu veca.

Viktorijai patika un joprojām patīk kāpt kalnos. Toreiz, pirms 13 gadiem, viņa kopā ar divām draudzenēm devās pārgājienā uz Polārajiem Urāliem. Vienā no augstākajām šo kalnu virsotnēm jaunietes sastapa alpīnistus no Ukrainas, Kijevas. Abas kompānijas parunājās, tad aizgāja tālāk katra uz savu pusi, bet pēc divām dienām nejauši satikās vēlreiz. Šoreiz tas beidzās ar kopīgu pasēdēšanu, dziesmām ģitāru pavadījumā un e-pasta adresu apmaiņu.

Pēc atgriešanās mājās sākās vēstuļu un fotogrāfiju apmaiņa. Ar vienu no ukraiņiem - Gļebu - Viktorija sarakstījās ilgi, līdz 2007. gadā radās doma aizbraukt ekskursijā uz Kijevu, kur nekad nebija bijusi. “Aizbraucu, nodzīvoju trīs dienas. Staigāju pa Kijevu, priecājos par pilsētu, cik tā skaista, un nodomāju, cik interesanti būtu šeit padzīvot ilgāk,” atceras Viktorija, iespējams, jau toreiz zemapziņā sajutusi uzvējojam likteņa elpu.

Nākamajā, 2008. gadā Viktorija gribēja kāpt kalnos, taču Pleskavas draugiem bija citi plāni, tāpēc jauniete uzrakstīja e-pastu ukraiņu draugam Gļebam, - sak, varbūt viņam ir kas padomā. Jā, Gļeba kompānija braukšot uz Kazahstānu, kāpšot Tjanšanā.

“Varbūt varat paņemt mani līdzi?” atkal rakstīja Viktorija. Pēc aprunāšanās ar grupas vadītāju un dalīšanās savā alpīnistes pieredzē grupas vadītājs Sergejs piekritis pleskavietes lūgumam.

Un skatiens lidostā sastapa Viņu

Satikšanās vieta bija Kazahstānas pilsētas Almati lidosta. Viktorija ieradās Almati trīs dienas ātrāk, jo viņai bija iespēja apskatīt pilsētu, tikmēr padzīvojot pie tēta drauga.

Ar Ukrainas alpīnistiem (deviņu cilvēku lielu grupu) bija sarunāts, ka Viktorija viņus sagaidīs lidostas zālē. No ielidošanas zonas zāli šķīra stikla siena. Viktorija caur to pētīja ielidojušo avioreisu pasažierus, mēģinot iztēloties, kuri no viņiem ir ukraiņu alpīnisti, jo bija redzējusi un pazina tikai Gļebu.

“O, kāds foršs puisis! Gribētu ar tādu draudzēties,” nodomāja Viktorija, kuras skatienu atlidojošo pasažieru pūlī piesaistīja kāds jauns vīrietis. Džinsi kājās, - tad jau nebūs alpīnists, jo kalnā kāpēji ģērbjas citādāk, nosprieda jauniete. Taču vēlāk, kad visi pārgājiena dalībnieki sapulcējās pie autobusa, viņu vidū bija arī Viktorijas pēkšņā simpātija. “Valērijs.” “Viktorija”. Iepazīstoties viens otram nosauca savus vārdus.

Autobusā Viktorija sēdēja kopā ar paziņu Gļebu un vaicāja, ar ko būs jānakšņo vienā teltī. “Ar Valēriju un Irinu,” atteica Gļebs. Viktorijai no uztraukuma sirds apmeta kūleni.

Vēlāk Valērijs (tobrīd viņam bija 27 gadi) stāstīja Viktorijai, - kad pirmo reizi paskatījies uz viņu, nodomājis, kaut kas būs.

Un uz majestātisko Tjanšana kalnu fona arī sākās abu mīlestība no pirmā acu skatiena. “Jau pēc pāris dienām sapratām, ka gribam būt kopā. Visu darījām kopā - dežurējām pie teltīm, gatavojām ēst, vienā sasaistē kāpām kalnos. Mums vienmēr bija par ko runāt,” atceras Viktorija.

Pēc pārgājiena kalnos grupai bija trīs dienas ilga atpūtas pauze pie Isikkula ezera. Jaunieši sākuši runāt, ko darīt tālāk, kad vienam mājas ir Pleskavā, otram - Kijevā, taču konkrēti neko viens otram nesolīja.

Tajā laikā Viktorija Pleskavā dzīvoja kopā ar draugu. “Jau piecus gadus bijām kopā. Kad atbraucu mājās no Tjanšana kalniem, kādu mēnesi mēģināju saprast, ko gribu, līdz draugam teicu: “Eju projām, nevaru vairs ar tevi dzīvot kopā”,” atceras Viktorija, jo viņas domās un jūtās pārliecinoši bija ienācis Valērijs.

Abi – uz viena viļņa

Gandrīz gadu Viktorija un Valērijs sazinājās virtuāli (skaipā un e -pastā). Pāris reizes viens otru arī apciemoja, tad kopā uzkāpa kalnos, līdz nonāca pie ilgām, nopietnām sarunām par kopdzīvi un kāzām. Viktorija nolēma pārcelties uz Kijevu.

2009. gada rudenī Viktorija un Valērijs Kijevā salaulājās (katram atšķirīgs uzvārds ir birokrātiskās uzvārda maiņas procedūras sekas). Pēc deviņiem mēnešiem pasaulē ienāca abu dēliņš Tarass. Nu jau viņam būs astoņi gadi.

Deviņu gadu ilgā kopdzīve ar Valēriju ir tikai nostiprinājusi Viktorijas pārliecību, ka viņš ir Viktorijas īstais vīrietis, otra dvēseles pusīte. “Valērijs ir gan mans vīrs, gan mans draugs. Mēs abi esam uz viena viļņa. Mums ir vienādas intereses, vienmēr ir par ko runāt. Mēs kopā pavadām brīvo laiku, kopā kāpjam kalnos, ceļojam, braucam ar velosipēdiem gan tepat pa Latviju, gan pa ārzemēm – Igauniju, Ukrainu, Moldovu, līdzi ņemot Tarasu. Nodarbojamies ar orientēšanās sportu. Un tieši vīrs palīdzēja piepildīt manu sapni - atkal dzīvot Sedā,” priecājas Viktorija.

Uz Krievijas pilsētu Pleskavu viņa no Sedas aizbrauca kopā ar mammu, būdama astoņus gadus veca. Tas notika tad, kad Latvijas valsts atguva neatkarību. Vectēvs no mātes puses toreiz teicis, ka krieviem jādzīvo Krievijā. To, ko domā un grib Viktorija, tik mazam bērnam neviens pieaugušais pat nevaicāja.

“Kad jau abi ar Valēriju dzīvojām Kijevā vienā dzīvoklī ar viņa māsu, vīram divus gadus stāstīju un aicināju - braucam uz Latviju, uz Sedu (tur dzīvo Viktorijas tētis Vladimirs - redakcijas piezīme). Un teicu, ka Sedā var dabūt dzīvokli. Man nepatīk lielas pilsētas, neesmu pilsētas cilvēks. Pārcēlāmies uz Sedu, kad Ukrainā sākās Maidans,” atceras Viktorija.

Valērijs ir ukrainis, nāk no ģimenes ar spēcīgām tradīcijām, un lēmums pārcelties uz Latviju viņam nebija viegls. Taču Viktorija stāsta, ka vīrs ir iejuties Latvijā, pamatlīmenī iemācījies latviešu valodu (Viktorija pati latviski runā ļoti labi), atradis labu darbu Igaunijā būvniecības nozarē.

Pateicoties Viktorijai, Valērijs sācis nodarboties ar orientēšanās sportu un rogainingu. Abi regulāri brauc uz Smiltenes novada orientēšanās kluba (OK) “Azimuts” sacensībām gan vasarā, gan ziemā un ir šā kluba biedri. “Lieliski cilvēki!” viņus slavē OK “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš.

“Ziemeļlatvija” teic paldies Viktorijai par viņas uzticēšanos atklāt mūsu lasītājiem savas mīlestības stāstu un aicina arī citus pārus sekot jaunās sievietes piemēram, pastāstot par savu iepazīšanos (ja ir tāda vēlme), sazinoties ar mūsu laikraksta redakciju.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mīlestība no pirmā skatiena pastāv

Kategorijas