Manas bailes vienmēr atkāpušās goda priekšā

2018. gada 23. februāris 00:00

508

Manas bailes vienmēr atkāpušās goda priekšā

Ar rīdzinieci Maiju Cālīti iepazināmies, pateicoties viņas veiksmei “Ziemeļlatvijas” gada abonementu loterijā. Viņa laimēja pārtikas grozu 10 eiro vērtībā. Kad sazinājāmies, kā nodot dāvanu, jo sarakstos jau redzams – laimētāja dzīvo Rīgā, liels bija mūsu pārsteigums, ka Maijas kundzei nav tiešu saišu ar Valkas, Smiltenes vai Strenču pusi, ne viņa, ne senči te nav dzīvojuši. Atzīšos, reti esmu sastapusi cilvēku, kurš reģionālos laikrakstus abonē tāpēc, lai zinātu kas notiek Latvijas laukos, bet Maijas kundze apgalvo, ka to, ko var izlasīt vietējā laikrakstā, nevar uzzināt ne no radio, ne televīzijas.

“Agrāk es abonēju ļoti daudzas avīzes, tad tās bija lētas, tagad tik daudz nevaru atļauties, bet “Ziemeļlatviju” lasu daudzus gadus un man šī avīze patīk. Tik daudz interesanta es no tās uzzinu. Abonēju vēl arī Cēsu “Druvu”, “Rēzeknes Vēstis”, “Talsu Vēstis”, “Apriņķa Avīzi”. Man ļoti interesē viss, ko tur raksta, man interesē, kā cilvēki dzīvo laukos,” stāsta Maijas kundze, laipni vedinot mani ar visu dāvanu “grozu” uz istabu. “Vai, cik daudz! Tiešām par desmit eiro tik daudz sanāca?” priecājas mūsu loterijas laimētāja un steidz pretī dot mazas dāvaniņas – grāmatiņas “visiem, kas iesaistīti dāvanas ieguvē”.

Viss mūžs kopā ar kokli

Mūsu sarunas laiks ir ierobežots, un tikai opera, uz kuru Maija kopā ar savu draudzeni vakarā paredzējusi doties, paglābj mūs no vēlmes runāt līdz melnai naktij. Maijas kundzes mūžs ir ne vien intervijas, bet vairāku grāmatu vērts.

85 gadīgā Maija Cālīte ir Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes goda zīmes kavaliere, kas šo apbalvojumu ieguvusi kā tautasdziesmu izpildītāja un koklētāja. Kundze rāda savu pirmo un vienīgo kokli, ar kuru kopā izbraukājusi Latviju krustu šķērsu. “Kur tik nav spēlēts, kur tik nav būts! Arī Valkā un Smiltenē esmu bijusi, spēlējusi un dziedājusi,” atminas Maija, un stāsta, kā sēdējuši visi Smiltenē uz akmens un dziedājuši tautasdziesmas.

Ceļš uz mūziku nav bijis rozēm kaisīts. 12 gadu vecumā Maijai kopā ar vecākiem bija jādodas prom no mājām, karš uzspieda savus noteikumus un tā vietā, lai mācītos mūziku, Maijai bija laukos jāgana govis. Ar apbrīnojamu gaišumu Maija Cālīte runā par savu dzīvi, arī par grūtiem laikiem. “Skološanās iekrita tais laikos, kad par vidusskolu bija jāmaksā. Es mācījos vakarskolā, bet pa dienu strādāju. Man bija jāuztur ne tikai sevi, bet jāpalīdz arī vecmammai, citiem radiem. Tēvs bija izsūtīts. Mūzika man patika ļoti, bet mācīties nebija iespēju. Kad padzirdēju par kokles pulciņu, aizgāju pieteikties, bet tur neko daudz neguvu, tur visi tik notīs skatījās, bet es vēlējos spēlēt pati no galvas. Pamatus apguvu un tālāk soli pa solim iemācījos,” stāsta Maija. Ar apbrīnojamu neatlaidību viņa ir piepildījusi savus sapņus. Arī savu kokli viņa “izcīnīja” ar neatlaidību, drosmi un lielu, lielu vēlmi tikt pie sava instrumenta. “Aizgāju pie meistariem, kas gatavoja kokles. Teicu, ka ļoti vēlos sev instrumentu. Man stāstīja, ka viņi nevar man izgatavot kokli, jo tās taisa pēc Filharmonijas pasūtījuma un materiāli ir stingrā uzskaitē. Bet laikam manās acīs bija nolasāms, cik ļoti es kāroju sev kokli, ka meistari Petrovs un Baumanis solīja apdomāt, ko var līdzēt. Tā es tiku pie savas kokles, apakša tai ir no egles, virsa – no kļavas. Strādāju maiņās fabrikā, pati pelnīju, bet tik un tā, lai samaksātu par kokli, bija dikti jātaupa, ēdām ļoti pieticīgi, pārsvarā kartupeļus un kāpostus, un 1500 rubļus sakrāju,” rādot savu kokli, stāsta Maijas kundze.

Latviskums, mīlestība pret mūsu tautas mantojumu – tautasdziesmām – Maijas kundzē pamanāms, ja tā var teikt, pa gabalu. Tā arī visu mūžu viņa ir bijusi uzticīga koklei un tautasdziesmām. Viņas “dators”, kur ir tautasdziesmas visiem dzīves gadījumiem, ir ar roku sarakstītas lapiņas un pēc notikumiem – kāzām, bērēm, varoņu un karavīru piemiņai, visādiem citiem gadījumiem – sagrupēti, lai, kad jādodas uz pasākumu, vajag vien pāršķirstīt savu kartotēku un izvēlēties.

Darba mūžs Maijai Cālītei pagājis nevis saistībā ar viņas lielo mīlestību – kokles spēli, bet porcelāna rūpnīcā. “Man patika zīmēt, tāpēc pieteicos darbā porcelāna rūpnīcā. Man bija ļoti interesants darbs. Septiņas stundas bija jānostrādā laboratorijā, radot zīmējumus, un pārējā laikā varēju nodarboties ar mūziku,” stāsta M. Cālīte, rādot dažādus porcelāna traukus, kas tapuši pēc viņas zīmējumiem. Viņa atminas kādu gadījumu, kad vajadzējis tikt prom no darba, lai spēlētu putnu dienās. Priekšnieks, protams, tāpat nelaistu, bet Maija aizlikusi aiz vaiga maizes garoziņu un stāstījusi, ka ļoti sāp zobs. Tik svarīga viņai bija spēlēšana. Viņas dažādās uzstāšanās fotogrāfijās un rakstos sataupītas vairākos albumos. “Te, re, starp operācijām Pēterim Korsakam 80 gadu jubileju nospēlēju, te Gunāru aizvadām, te Lestenē spēlēju, te “Daugavas Vanagiem”,” daudzo gadu pasākumus ne uzskaitīt, ne atmiņā paturēt. “Reizēm ir tā, aizeju uz teātri, pienāk klāt cilvēks un jautā: “Vai jūs esat tā, kas kokli spēlējat?””

Nesalūst čekas pratināšanās

Starp fotogrāfijām un rakstiem albumos pamanu arī ziņu par Maijas Cālītes draudzību ar Gunāru Astru – latviešu brīvības cīnītāju un ievērojamu PSRS okupācijas laika disidentu. “Ar Gunāru iepazinos, kad viņš kopā ar manu brāli tikko atgriezās no izsūtījuma nometnes un par godu šim notikumam mūsmājās rīkoja tikšanos. Atceros, es spēlēju dziesmu par tēvzemi un Gunārs sāka raudāt. Mūs satuvināja mīlestība uz grāmatām. Mums bija tāds kā grāmatu mīļotāju pulciņš. Šeit tās grāmatas grozījās, kāds atnesa, kāds cits paņēma palasīt. Arī tajos laikos varēja tikt pie labām, patiesām grāmatām, tikai ļoti bīstami tas bija un sekas tam – čeka,” stāsta Maijas kundze.

M. Cālīte čekā uz pratināšanu bijusi 14 reizes. Tas nav vienkārši skaitlis, zem katras no šīm reizēm ir nāves bailes, jo, ieejot pa čekas durvīm, katrs apzinājās, ka var no šīs ēkas neiznākt nekad. “Kad saņem pavēsti, tu esi nobijies, tikt prom no uztraukuma un bailēm jau nevar. Bet man ir tāds spītīgs raksturs, un, lai savu ādu glābtu, nevienu nekad neesmu apsūdzējusi vai nodevusi. Čekā daudzi cilvēki salūza un uzrakstīja ziņojumus par citiem, arī mani, bet es pratu kaut kā noturēties tam pretī. Visas reizes čekā biju grāmatu dēļ. Ja kāds nosūdz, ka esi lasījis, piemēram, “Latviešu tautas piedzīvojumus”, tad čeka garantēta. Izmeklētājs pratina, uzdod jautājumus, kur ņēmi tādu grāmatu, liek nosaukt cilvēkus, kas to lasījuši, bet man dusmas un es cērtu pretī – vai tad lielo un vareno Padomju savienību var izpostīt ar izlasītu grāmatu? Es nezinu, kurš manā mājā nolika šo grāmatu. Es neesmu tādu redzējusi. Arī Gunārs turējās pretī un nevienu nenodeva,” piebilst M. Cālīte.

Reiz čekistiem bija nosūdzēts, ka Maijas mājā cilvēki lasa viņas vecātēva mazos stāstus par partizānu laikiem. Tā arī skaitījās pretpadomju literatūra. Un atkal bija jāiet uz čeku. Viņa pastāvējusi uz to, ka par vectēva uzrakstīto nevar būt atbildīga, jā, izlasījusi grāmatu, bet nevienam to nav devusi. Kur ņēmusi? Melnajā tirgū nejauši paņēmusi no grāmatu groza. Maijas kundze domā, ka viņu no ļaunākā likteņa paglābusi tieši viņas stratēģija un veiksme, jo, iespējams, lielie un varenie čekisti paši sabruka, kad tāda maza, trausla sieviete “purinās” visiem spēkiem viņiem pretī un nesalūst, nevienu no apsūdzībām neatzīst un nevienu nenodod. “Bija arī tāds gadījums, kad viena sieviete bija uzrakstījusi par mani ziņojumu, bet starp pratināšanām čekists man nočukstēja – viņa ir slima, nepārprotami, ļaujot noprast, ka čeka ir secinājusi, ka sievietei ir garīga rakstura traucējumi. Pie šīs versijas tad arī turējos un vienīgais, ko teicu, – viņa ir slims cilvēks un man ir kā tukšs gaiss. Neko sliktu par savu apsūdzētāju neteicu,” atceras Maijas kundze. “Manas bailes vienmēr ir atkāpušās goda priekšā,” secina M. Cālīte.

Labs garastāvoklis ir labākās zāles

Iespējams, lielie likteņa pārbaudījumi, bailes par kailo dzīvību un tam visam pāri lielā Latvijas mīlestība Maijas kundzes raksturu norūdījuši un viņa uz dzīvi skatās pozitīvi. Viņa nevaimanā par sīkām grūtībām, augstām cenām, mazām pensijām. “Nav jēgas lamāt likteni, valdību. Dzīvot vajag priecīgi. Ja proti būt priecīgs un vēl spēj kādam palīdzēt, dzīve ir laimīga. Man visam pietiek. Es nesūdzos, ka ir maza pensija, es iztieku ar to, kas man ir, zinu, ka citiem ir vēl mazāka. Es saņemu 257 eiro. Par dzīvokli, kas ir saimnieka mājā, paldies saimniecei no Austrālijas, maksāju tikai komunālos maksājumus. Īri šādā mājā Rīgas centrā, pretī Dailes teātrim, es nespētu samaksāt, tāpēc esmu bezgala pateicīga, ka saimniece ļauj man te dzīvot, tikai sedzot komunālos maksājumus. Re, rēķins – kopā sanāk zem simts, 80 eiro komunālie maksājumi, 13 eiro elektrība. Drēbes gan nesu mazgāt uz mazgātavu, jo saimniece neļauj dzīvoklī tās žāvēt. Pa kafejnīcām nestaigāju, vīnu nedzeru,” nosmej Maijas kundze. Viņas draudzene steidz stāstīt, ka Maija nopērkot piecus vistu spārniņus, dažas astītes un izvārot no tā visa tik gardu zupu, ka visas draudzenes, kas uz cienastu sasauktas, slavē pavāri. Abas kundzes atzīst, ka liela laime cienījamā vecumā ir laba veselība. “Labs garastāvoklis ir labākās zāles un veselības garants,” ir pārliecināta Maija. Viņa aptiekām met lielu līkumu. Reiz gan piemetusies kaite, kad nevarējusi ne paiet, ne palagu uz rokas uzlikt, viss sāpējis. Izvadāta pa analīzēm, bet tās – labas. Tad dažas tabletes dzērusi, bet slimība kā parādījusies, tā pazudusi. “Vai man laika slimot? Man pat, re, nav televizora, jo kad tad to lai skatos?!” nosmej optimistiskā sieviete, un mēs atvadāmies.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Manas bailes vienmēr atkāpušās goda priekšā

Kategorijas