Igauņi ir noteikumu cilvēki – visu dara lēni, bet tikai vienu reizi

2018. gada 23. februāris 00:00

1168

Igauņi ir noteikumu cilvēki – visu dara lēni, bet tikai vienu reizi

Īsts latvietis un pamatīgs igaunis

Valkas mākslas skolas direktores vietniekam Jurim Freimanim mamma Aina ir igauniete, bet tēvs Arnolds – latvietis no Neretas puses, kur Latvija robežojas ar Lietuvu. Juris pārzina savas dzimtas vēsturi un atzīst, ka tajā nav tikai igauņu un latviešu, bet arī krievu un baltkrievu asiņu sajaukums.

Uzklausot viņa stāstu par dzimtu, paša ģimeni un dzīves uztveri, jāatzīst, ka Juris ir īsts latvietis un arī pamatīgs igaunis. Arī viņš pats jūtas piederīgs gan latviešiem, gan igauņiem. To apliecina arī viņa lieliskās latviešu un igauņu valodas zināšanas.

- Juri, īsumā pastāstiet par savām saknēm!

- 20. gadsimta sākumā manas mammītes Ainas vectēvs auga pirtnieka Jura ģimenē Igaunijā, Hummuļu pagastā, 12 bērnu ģimenē. Šajā laikā Krievijas cars atvēlēja zemes, jo gribēja, lai apdzīvo Pēterpils apkaimi. Arī vecvectēvs devās uz Krieviju laimes meklējumos un atvēra tur savu kurpnieka darbnīcu. Vēlāk, likteņa vēja pūsti, kopā ar sieviņu – latvieti no Tukuma puses – kādu laiku dzīvoja pat Ventspilī, pēc tam atkal Krievijā. Vecvecākiem patika paceļot un viņi īpaši sev robežas nenoteica. Izrādās, mani vecvecāki jau tajā laikā bija ar eiropeisku domāšanu, un arī Krievija tolaik bija diezgan eiropeiska valsts. Taču 1917. gada revolūcijas rezultātā ekonomika strauji mainījās uz slikto pusi. Vecvectēvs palika “pliku dibenu”, bet viņš ar gudru ziņu bija sakrājis naudu, atgriezās un bija spējīgs sev uzcelt mājiņu Valgā, Tartu ielā, netālu no Latvijas – Igaunijas robežas, pāris soļu attālumā no Putras kalna. Domāju, ka vecvectēvs gribēja, lai vecā omīte pa mājas logu redzētu savu dzimteni – Latviju.

Vecvecāku ģimenē piedzima trīs bērni. Pirmais aizgāja aizsaulē jau Krievijā. Tad piedzima dēls Arnolds un meita Aina, kas ir mana vecmāmiņa. Omīte apprecējās ar virsnieku – pēc tautības baltkrievu. Jaunajai varai 40. gados kaut kas neiepatikās un kaut gan vectēvs bija virsnieks, omītes vīrs pazuda kaut kur Sibīrijā. Tā manas mammas vecāku ģimene izjuka.

Mana omīte līdz 1952. gadam strādāja Valgas Patērētāju biedrībā, mācījās Valgas tehnikumā jeb, kā vēlāk to sauca, pilsētas skolā, kur tagad ir Valgas mūzikas skola. 1953. gadā omīte pārvācās dzīvot uz Rīgu un veidoja savu jauno dzīvi tur, bet meita Aina palika dzīvot pie saviem vecvecākiem un onkuļa. Viņa mācījās Valgas skolā, kur tagad ir ģimnāzija. To pabeidza un aizgāja uz Rīgu mācīties medicīnas skolā. Pēc profesijas apguves mammīti nosūtīja praksē uz Neretu un tur viņa iepazinās ar manu tēvu. No likteņa neizbēgt, arī manu tēvu, tāpat kā mammas onkuli, sauca Arnolds.

Es piedzimu 1965. gadā Latvijā, toreizējā Stučkā. Savukārt 1969. gadā mani vecāki pieņēma lēmumu pārcelties tuvāk savai ģimenei un radiem Igaunijā. Braucot pa bijušo Veru šoseju tuvāk Apei, ceļa malā ir mazītiņš igauņu ciematiņs ar dažām mājām. Tur joprojām ir māja, kurā dzīvojām. Lai gan mana pirmā valoda bija latviešu, es uzaugu igauņu pusē, kur apmeklēju bērnudārzu un mācījos skolā. Ja tolaik man kāds būtu uzdevis jautājumu – kas tu esi, noteikti atbildētu, ka esmu igaunis. Mājās runājām igauniski, tētis – puika no Neretas – arī ielauzījās igauņu valodā. Gribi negribi, bija jāiemācās, jo dzīvojām igauņu vidē.

- Kā nonācāt Latvijā?

- Būdams puiša gados, savā laikā nonācu padomju armijā. Tajā laikā armija bija viena no lielākajām savedējām visā Padomju savienībā un nāciju maisītājs. Armijā sapazinos ar savas sieviņas Ilonas brāli Normundu – puisi no Talsiem. Tajā laikā mana meitene, pēc tautības krieviete, pamāja ardievas un atklājās, ka armijas drauga māsa ir nonākusi līdzīgā situācijā. Es tāds sašļucis paklausīju armijas draugam Normundam un uzrakstīju vēstuli Ilonai. Starp citu, es tolaik gandrīz nemaz nepratu rakstīt latviski, tāpēc pirmo vēstuli uzrakstīju krieviski. Pēc tam vairs neizturēju un lūdzu Normundam manis rakstītās vēstules pirms nosūtīšanas izlabot. Pēc armijas aizbraucu ciemos pie Normunda un Ilonas. Pērn 26. decembrī apritēja 30 gadi, kopš esam kopā.

Sākumā dzīvojām Igaunijā, Karulē, aptuveni 12 kilometru attālumā no Valkas. Mums tur kļuva par šauru, tāpēc pārcēlāmies uz Latviju. 19 gadus nodzīvojām sieviņas dzimtajā pusē – Talsu rajonā un pilsētā. Kad maniem vecākiem sāka klibot veselība, sadūšojāmies, līdzšinējai dzīvei pavilkām lielu treknu svītru un atgriezāmies tur, no kurienes savulaik aizgājām. Visu sākām no jauna. Nekas manā dzīvē nav mainījies, un viss, kas ir mainījies, ir tikai uz labu.

Atzīšos, ir nozares, kur igauņi ir riskētāji. Un ir arī jāsaprot, ka vīrietis vienmēr būs vīrietis, vienalga kāda viņam ir tautība. Katram ir dažādi temperamenti un nevajag uzskatīt, ka visi igauņi ir baigie Kalevipoegi (Kalevipoegs – igauņu eposa galvenais varonis, spēkavīrs – redakcijas piezīme). Domāju, ka sieviņa mani principā neuztver kā igauni. Ja dzīvo blakus otram cilvēkam, gribas, lai ir maksimāla sazobe. Tautībai nav nozīmes. Tas nav arguments arī strīdā. Mums ar Ilonu ir divi pieauguši bērni – meita Kristīne un dēls Kristiāns. Meita prot latviešu, igauņu, krievu un dāņu valodu, bet dēls, atnākot dzīvot te, vispār neprata igauņu valodu. Viņš to mācījās ar angļu valodas starpniecību.

Valkas mākslas skolā strādāju jau sešus gadus kopš 2012. gada. Gribu uzsvērt, ka te koncentrētā veidā dažos kvadrātmetros ir jūtama visa dzīve Valkā un Valgā. Mums te mācās latvieši, krievi, igauņi, čigāni. Ir pat tā, ka ir krievu bērni, kas grib runāt igauniski, un otrādi – krievu bērni, kuri mācās igauņu skolā, bet te grib runāt krieviski. Bērni te jūtas komfortabli, jo mums ir izdevies radīt atbilstošus apstākļus.

- Vai igauņu bērnu zīmējumi atšķiras no latviešu zīmējumiem?

- Gribu teikt, ka cilvēki smejas un raud vienādi. Bērni zīmējumos izpaužas emocionāli, un tas ir skaisti jebkurā gadījumā. Drīzāk mazie mākslinieki atšķiras ne pēc tautības, bet gan pēc rakstura. Pašlaik Valgas pilsētas kultūras centrā ir apskatāma mūsu audzēkņu darbu izstāde, kas veltīta Igaunijas dzimšanas dienai. Iesaku aiziet to aplūkot un izvērtēt, kā dažādu tautību bērni izpaužas krāsās un savās emocijās.

- Klausoties jūsu dzimtas un ģimenes vēsturi, būtu muļķīgi jautāt par jūsu nacionālo piederību.

- Mazām tautām nacionālā piederība ir ārkārtīgi svarīga. Domāju, ka arī lielām tautām nav vienalga. Bez viltus varu atzīt, ka es personīgi pārstāvu gan latviešus, gan igauņus. Jau divas paaudzes pēc kārtas mēs esam divu tautu jauktenīši. Es jūtos bagāts, ka zinu gan latviešu, gan igauņu tautas tradīcijas. Zinu igauņu mentalitāti. Es varu sevi pieskaitīt pie jebkuras no šīm tautām un nejusties kā svešinieks.

- Pastāstiet, ar ko igauņi atšķiras no latviešiem!

- Latviešiem un igauņiem ir ļoti līdzīgas tautas tradīcijas, bet piepildījums cits. Abiem ir tās pašas vērtības – ģimene un kopā pavadītais laiks. Visiem laiks ir ļoti svarīgs. Ja dzīvē par kaut ko sūdzamies, tad jāpaskatās, vai šai lietai esam vispār veltījuši pietiekami daudz laika.

Latviešiem un igauņiem ir savas atšķirības identitātē. Igauņi ir noteikumu cilvēki, un viņi tā jūtas komfortabli. Igauņiem patīk visu darīt pēc noteikumiem, taču prot arī improvizēt. Viņi ir ļoti attapīgi un veikli. Tas nav galīgi pareizi, ka latvieši smejas par igauņu lēnīgumu. Principā igauņi visu dara lēni, bet dara tikai vienu reizi. Ja igauņi kaut ko dara, viņi izdara kārtīgi, domājot par rezultātu. Igauņiem gribas iekšēji just godaprātu un, sitot sev uz pleca, teikt: “Es esmu godprātīgs!” Igauņiem patīk barot mazo godprātības tārpiņu. Līdz ar to viņiem izdodas daudzas lietas izdarīt veiklāk nekā latviešiem. Igauņiem patīk visu darīt pēc noteikumiem, bet latvieši tos sāk ievērot tikai tādā gadījumā, ja citādi nevar. Igauņi tādi ir un to var pamanīt. Ja igaunis un latvietis brauktu ar ragaviņām no kalna, latvietis brauktu cik iespējams tālāk, bet igaunis domātu, kā nobraukt pēc iespējas pareizāk. Igaunis gribētu, lai ugunskurs degtu pareizi, bet latvietis – skaisti un liesma lai celtos pēc iespējas augstāk debesīs. Jāatzīst, latvieši ir nedaudz sentimentālāki. Igauņi nebūt nav neemocionāli, bet ir nedaudz aprēķinātāji. Igauņi ļoti nemīl salkanumu. Piemēram, izsakot komplimentu, ir jābūt uzmanīgiem visās lietās – kompliments nevar būt salkans, tam jābūt tuvu patiesībai, jo īsts kompliments ir patiesība un tikai tad tas tiešām ir patīkams. Vienmēr, izsakot komplimentu, ir jāņem vērā, ka igauņi kā aprēķinātāji padomās: “Ko viņam no manis vajag?”

- Ar ko igauņi ļoti lepojas?

- Igauņiem ir iemesls lepoties ar lietām, kuras ir izdarītas labāk nekā Latvijā. Pakļaušanās noteikumiem un mērķtiecība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, ka igauņi savā valstī ir varējuši sakārtot elektronisko vidi. Tā ir viena no labākajām pasaulē. Tas sakārto visu dzīvi, piemēram, policijas darbu, nodokļu sistēmu, veselības aizsardzību, valsts drošības sistēmu. Nemāku pateikt, kāpēc tā nenotiek Latvijā. Varbūt mēs to nemaz negribam. Vispirms mums ir jābūt politiskai gribai to izdarīt.

- Ko igauņi saka, ka alkohols jāpērk Latvijā?

- Domāju, ka viņi ir sašauti. Tas, ka alkohols ir jāpērk Latvijā, viņus sadusmo, jo labprātāk viņi to darītu Igaunijas veikalos. Ir izdarīts tā, ka pašlaik iepirkties Igaunijā nav izdevīgi. Šo preču cenās ir kliedzošas atšķirības. Igauņi ir tādi paši cilvēki kā latvieši, tāpēc viņi sev nepieciešamo pirks tur, kur ir lētāk. Tagad lai valstsvīri domā, kā šo situāciju labot. Esmu dzirdējis par 24. februāra protesta akciju saistībā ar akcīzes nodokli Igaunijā, bet domāju, ka tā nenotiks. Reizēm igauņi ir ciniski savos izteikumos, bet viņi pret savu valsti izturas ar cieņu. Tāda jēdziena kā valsts bez cilvēkiem nav – igauņi ir šī valsts. Ja latvieši ar necieņu izturēsies pret savu valsti, tad viņi ar necieņu izsakās un izturas pret sevi. Reizēm šķiet, ka latviešiem ir milzīgs mazvērtības komplekss.

- Vai sestdien, 24. februārī, svinēsiet Igaunijas valsts simtgadi?

- Nezinu, vai tas izpaudīsies lielās svinībās, bet pie vakariņu galda noteikti sanāksim kopā un pieminēsim Igauniju. Šādos svētkos pats skaistākais ir kopā sanākšana. Mēs 18. novembrī svinam arī Latvijas valsts dzimšanas dienu.

Svētku galdā –

ķilavu maizītes ar olu

To, ka latvieši un igauņi ir ne tikai tuvi kaimiņi, bet arī ļoti līdzīgi savos ēšanas paradumos, apliecina Latvijas – Igaunijas institūta direktore Mārīte Uibo. Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņa atklāja dažus igauņu paradumus un pastāstīja, kā igauņi mēdz jokot par latviešiem.

Mārītes māja atrodas uz pašas Latvijas – Igaunijas robežas Valkas pusē – Savienības ielā. Viņai ir Latvijas pilsoņa pase, kurā iepretim tautībai ierakstīts – igauniete. Mārīte ir beigusi vidusskolu Valgā un studējusi Tallinā. Viņas dzimtā valoda ir igauņu. Savukārt vecākajam brālim Fēliksam, kurš mācījies Valkas 1. vidusskolā un pašlaik dzīvo Valgā, ir Igaunijas pilsoņa pase. Mārītes mamma Alīde ir Krievijā dzimusi igauniete, bet tētis Jānis – latvietis. Mammai neizdevās iegūt ne Latvijas, ne arī Igaunijas pilsonību un līdz mūža galam viņa nodzīvoja ar violeto nepilsoņa pasi. Mārīte uzskata, ka viņa tomēr vairāk ir igauniete, jo meitu praktiski uzaudzināja mamma. Tētis traģiski aizgāja bojā, kad viņa bija tikai desmit mēnešus veca.

- Tu teici, ka brālis ir latviskāks, bet tu tomēr sevī vairāk jūti igauņu asinis. Kāpēc tā?

- Brālis vairāk zināja tēti. Kad mamma palika viena, viņai nebija viegli sazināties un runāt ar latviešiem. Kaut gan pie mums ciemos brauca tēva radi, tomēr ar gadiem mammai saikne ar latviešiem mazinājās. Tagad gan brālis vairāk dzīvo igauņu vidē un sācis aizmirst latviešu valodu, bet es sāku vairāk iepazīt latviešus un latvisko, jo strādāju Valkā.

Es nemāku konkrēti atbildēt, kas manī ir no latviešiem un kas no igauņiem. Zinot savus radurakstus, tomēr manī vairāk rit igauņu asinis. Kaut gan tēvs bija latvietis, viņa asinis arī bija sajaukušās ar igauņu asinīm. Es tikai pēdējos gados vairāk sāku runāt latviski, vairāk izprast dzīvi Latvijā. Mācot latviešiem igauņu valodu, sāku apjaust, ka mums ir līdzīgi vārdi. Lai arī saka, ka igauņu valoda krasi atšķiras no latviešu, tā nemaz nav. Pateicoties valodas mācīšanai, es daudz redzu, dzirdu un uzzinu. Latviešiem ir vārds – brunči, un tepat Igaunijas dienvidu pusē igauņi par svārkiem saka pruncs.

- Runāsim par sievišķīgo. Noteikti ir kāds pārtikas produkts, kuru tu iegādājies Latvijas puses veikalos, arī tāds, kas igauņiem ir daudz garšīgāks.

- Tā noteikti ir “Ķelmēnu” rupjmaize. To kā ciemakukuli vedu saviem igauņu draugiem. Vēl bieži bistro “Jumis” pērku speķa pīrāgus, salātus un kūkas “Vecrīga”. Draugi, uzzinot, cik maksā šīs garšīgās kūkas, parasti brīnās. Vēl igauņiem garšo biezpiena sieriņš “Kartupelis”. Tas ir kaut kas pilnīgi citādāks, jo tādu Igaunijā nav. Savukārt igauņu pusē pārsvarā iegādājos ikdienas pārtiku. Mums ir garšīgākas desas. Pērku arī pilngraudu karašu “Sepikk”. Tā ir jaunums mūsu veikalos – ļoti garšīga maize.

Strādājot Latvijas – Igaunijas institūtā, esam kļuvuši par tādu kā informācijas centru. Pēdējā laikā igauņi vēlas noskaidrot, vai aptiekās Valkas pusē ir nopērkami konkrēti medikamenti. Igaunijā nevar nopirkt tādus medikamentus, kādi ir Latvijā pieejami. Ir arī atšķirīga medikamentu pārdošanas politika.

- Vai svinēsi Igaunijas dzimšanas dienu?

- Jā, protams. Noteikti būs sviestmaizes ar ķilavu un olu, pārkaisītas ar zaļajiem lociņiem. Latvieši uzskata, ka ķilavas ir viņu ēdiens, savukārt igauņi uzskata, ka tas ir viņu svētku ēdiens. Pat servējot uzkodas augstiem viesiem, piemēram, Igaunijas prezidentam, vienmēr uz galda būs kaut kas ar ķilavām. Es atklāju, ka pirms valsts svētkiem Valgas veikalos ķilavas jau izpirktas.

- Vai igauņi mīl latviešus?

- Nevar atbildēt ar jā vai nē. Tāpat varētu jautāt, vai latvieši mīl igauņus. Ja Igaunijā dzīvotu divi cilvēki, tad varbūt būtu konkrēta atbilde. Katrā tautā ir visādi cilvēki.

- Vai igauņi mēdz jokot par latviešiem?

- Protams! Latvieši arī joko par igauņiem. Igauņi mēdz jokot, ka latvieši ir kuuevarbalised – sešpirkstaiņi. Vai tu zini igauņu joku par to, ka latviešiem ir seši kāju pirksti? Uzzinot šo joku, arī man tā bija mistika. Tad sanāk, ka man jābūt piecarpus kāju pirkstiem. Šim jokam es zinu vienu skaidrojumu. Latvijai starptautiskais simbols ir LV, kas redzams arī uz automašīnu valsts numura zīmēm. Igauņi uzskata, ka simbols LV tulkojas kā lisa varvast. Igauņu valodā lisa nozīmē – papildu, bet varvast – kāju pirksts. Lūk, arī izskaidrojums!

Kādi jums šķiet igauņi un Igaunija?

Vents Armands Krauklis, Valkas novada domes priekšsēdētājs:

- Igauņiem lēmumu pieņemšana prasa ilgāku laiku, bet tad, kad tas tiek pieņemts, viņi to neatkāpjoties arī īsteno. Savukārt Dienvidigaunijas igauņi paši saka, ka viņi jūtas līdzīgi latviešiem,

nevis Ziemeļigaunijas

igauņiem. Tam var piekrist.Uzskatu, ka mums ir daudz kopīga. Piemēram, dodoties ārzemju braucienos, parasti latvieši un igauņi izveido kopīgu kompāniju, bet mūsu brāļu tauta – lietuvieši – vairāk kontaktējas ar poļiem. Igaunija ir sakārtota zeme. Ir lietas, no kā mums būtu jāmācās, bet nevajadzētu pārspīlēt, ka Igaunija ir galvas tiesu pārāka par Latviju. Mēs ar ģimeni regulāri braucam atpūsties uz Igauniju, tāpat kā mūsu igauņu draugi regulāri atpūšas Latvijā. Protams, Igaunijā ir atšķirīgas nianses, bet es nepiederu tiem, kuri uzskata, ka Igaunijā viss ir tik labi.

Gunta Smane, Valkas novada domes Attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja:

- Igauņi mums ir labi kaimiņi. Protams, viņi ir citādāka rakstura cilvēki, bet man ar kolēģiem Valgā izveidojusies ļoti laba un ražīga sadarbība. Igauņi māk pastāvēt un

cīnīties par savām interesēm. Valstiskā līmenī priecājos par Igaunijas sasniegumiem gan ekonomikā, gan arī informācijas tehnoloģiju jomā.

Ligita Drubiņa, Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja:

- Igauņi ir apdomīgi, neskrien ar pieri sienā un ļoti pašapzinīgi. Viņi domā par tūrisma attīstību, jo Igaunijā ir pieejami daudzi dabas parki un dabas takas. Turklāt iesaku

apmeklēt Nacionālo vēstures muzeju Tartu, kur 90 procenti informācijas ir latviski. Tā ir Igaunijas valsts dāvana Latvijas simtgadei. Kas attiecas uz profesionālo darbību, man ir patīkami strādāt ar igauņu arhīva datu bāzi, kas ir analoga www.raduraksti.lv.

Erna Pormeistere, Nodarbinātības valsts dienesta Valkas filiāles vadītāja:

- Salīdzinot ar Latviju, Igaunija ir vairāk attīstīta valsts. Igauņi ir tolerantāki, un, ja valsts līmenī notiek kādi strīdi, viņi to izrunā un atrisina savā vidē. Man ir balta skaudība, ka Igaunijas valsts ļoti rūpējas par savu iedzīvotāju

labklājību, sociālo aizsardzību. Igauņi ir labestīgi un pretimnākoši. Viņi ir nedaudz lēnīgi, bet, ja kaut ko dara, tad pamatīgi.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Igauņi ir noteikumu cilvēki – visu dara lēni, bet tikai vienu reizi

Kategorijas