Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mirusi – tāpēc ka sieviete

Sarmīte Ozola

2018. gada 27. februāris 00:00

164
Mirusi – tāpēc ka sieviete

Nav nekāds noslēpums, ka katram no mums apkārtnē dzīvo vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki – katrs ar savām problēmām, dzīves uzskatiem un, iespējams, ar savu likteni, kuru nav iespējams mainīt. 

    Manas pārdomas šoreiz būs pēc tā, ko bija iespēja dzirdēt Zviedrijas žurnālistes Kerstinas Veiglas stāstījumā par savu nu jau deviņus gadus veikto darbu pētnieciskajā žurnālistikā, par ko viņa saņēmusi Zviedrijas prestižāko balvu žurnālistikā. Par to, ka balva saņemta pelnīti, nav šaubu, jo viņa atradusi un līdz sīkākajai niansei izpētījusi problēmu – vardarbība pret sievieti. 

    Faktu materiāls milzīgs, tie katrs un visi liek aizdomāties, bet visšokējošākie ir skaitļi.  Izrādās, ka sievietes vecuma posmā no 16 līdz 40 gadiem, viņu vardarbīgo dzīvesdraugu nogalinātas, ir vairāk nekā mirušās no onkoloģijas vai ceļu satiksmes negadījumos. Veicot pētījumu, zviedriete arī secinājusi, ka šai problēmai līdz tam neviens nebija pievērsis uzmanību. Vēl vairāk – neviens nebija interesējies, kas notiek ar šo nogalināto sieviešu bērniem, īpaši tiem, kuri ir bijuši klāt nozieguma brīdī.

    Skaudras videointervijas ar bērniem, kuru atmiņā notikumi ir tikpat skaidri kā mātes nāves brīdī, telefona zvanu ieraksti, kurā varmāka zvana glābšanas dienestam, simtiem pavisam jaunu mirušo sieviešu portreti, izdzīvojušo sakropļotie ķermeņi, zilumi, rētas, tuvinieku, bērnu un arī apcietināto vīriešu stāsti, tas viss ir tik iespaidīgi, ka, uztverot informāciju, visu laiku pavada zosādas sajūta. Izrādās, Zviedrijā, neskatoties uz apjomīgo žurnālistikas pētījumu, joprojām likumdevējs nav spējis veikt grozījumus absurdajā likumā, kas ļauj apcietinātajam tēvam slepkavam uzņemties aizbildniecību par savu bērnu – nozieguma aculiecinieku. 

    Žurnāliste spērusi vēl tālāku soli, viņa savu pētījumu turpinājusi arī citās Eiropas valstīs, arī Krievijā. Diemžēl situācija visur ir līdzīga. Sieviešu bailes, sociālo dienestu bezspēcība, policijas nomierinošā attieksme un rezultāts – mirusi, tāpēc ka sieviete.

Velkot paralēles ar Latviju, neviļus nākas secināt, ka arī mūsu zemē šī problēma joprojām ir neaktualizēta. Jo, piemēram, ja varmāka pēc izdarītā nozieguma pats izdara pašnāvību, nav tiesas procesa – un tas ir it kā parasts nāves gadījums. 

    Arī Latvijā nereti nākas redzēt sievietes, kuras nēsā saulesbrilles, kas aizsedz iepriekšējā dienā piedzīvotā pazemojuma sekas, un kuras nespēj pretoties brutālam spēkam. Un viņām neko nevar pārmest, jo šādam solim var sekot dzīvības cena. Skaudri!