Likums iegrābjas cilvēku makos

2018. gada 2. marts 00:00

808

“Likums nav iecirsts akmenī, to pieņēmuši vietējie iedzīvotāji, Latvijas iedzīvotāji (Saeimas deputāti), un tātad esam ievēlējuši nepareizos cilvēkus.”

Tā sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst smiltenietis Jānis Brakovskis, viens no tiem 30 Smiltenes iedzīvotājiem, kuri parakstījuši Smiltenes novada domes priekšsēdētājam Gintam Kukainim adresētu iesniegumu jautājumā, ko īsumā varētu nosaukt par skataku lietu.

Proti, atlikuši vairs tikai divi gadi, lai visos nekustamajos īpašumos Latvijā, kas pieslēgti centralizētajai ūdensapgādei, vai tas būtu pilsētās vai lauku ciematos – privātmājās, daudzdzīvokļu mājās, iestādēs, uzņēmumos un tamlīdzīgi – ārpus ēkām īpašniekiem par savu naudu jānodrošina vieta, kurās tiks uzstādīts mēraparāts visa īpašumā patērētā ūdens daudzuma uzskaitīšanai.

Iegāza piederības robeža

Tie cilvēki, kuri jau apzinās, kas visus centralizētās ūdensapgādes sistēmas lietotājus drīzumā gaida ūdenssaimniecības pakalpojumu jomā, ir šokēti un meklē likumā un Ministru kabineta noteikumus visus iespējamos robus, lai tikai nebūtu jāmaina esošā ūdens patēriņa uzskaite un jāizdod liela nauda no savas kabatas, - aptuveni 500, 600 un varbūt pat 1000 eiro sarežģītākajos gadījumos.

Par šo tēmu “Ziemeļlatvija” saņem vienu tālruņa zvanu pēc otra. Cilvēki nāk arī uz redakciju. Smiltenieši pārmet pašvaldības kapitālsabiedrībai “Smiltenes NKUP”, kāpēc tā neaizstāv iedzīvotājus, bet, gluži pretēji, atrunājoties ar gaidāmajām pārmaiņām, vēršas pret cilvēkiem, atsakoties nomainīt viņu īpašumos ūdens skaitītājus, kam beigusies verifikācija, ar aizbildinājumu, ka nav, kur uzstādīt skaitītāju atbilstoši prasībām. Tāpat cilvēki padzirdējuši, ka visa šī jezga ir ūdens zudumu dēļ (kādi varbūt patērē neuzskaitītu ūdeni, par ko attiecīgi nemaksā, bet tādēļ būs jācieš visiem, arī godprātīgajiem lietotājiem).

“Ja par zagtu ūdeni kāds nemaksā, nu tad spiežam, lai visi pieslēdz pieslēdz skaitītāju. Latvijai nevajag nekādu ārējo ienaidnieku, mēs paši viens otram esam ienaidnieki. Tā tagad sanāk,” “Ziemeļlatvijai” atzina kāds Smiltenes novada iedzīvotājs (savu vārdu viņš lūdza nepublicēt).

Par ko tad ir runa? 2016.gada 1. janvārī Latvijā stājās spēkā Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, ko pieņēmusi Saeima un izsludinājis Valsts prezidents. Līdz ar visu ko citu šajā likumā ir norādīts, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja (tas ir nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs, dzīvokļu īpašumu mājā — visi dzīvokļu īpašnieki) pienākums ir nodrošināt komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai vai nomaiņai un nodrošināt šim mezglam netraucētu pieeju. Tas jāizdara četru gadu laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā, - tātad līdz 2020. gadam.

Cilvēkam, kurš nav ūdenssaimniecības speciālists, tehniskajos terminos iedziļināties ir sarežģīti, taču, ņemot vērā to, ka šī skataku lieta skar ļoti daudzus iedzīvotājus, tas būtu jādara. Piemēram, viena daļa smilteniešu cerēja, ka pēc viņu veiktās normatīvo aktu interpretācijas skatakas piespiedu kārtā nebūs jābūvē, taču cerības izrādījās nepamatotas, jo kāds tehniskais jēdziens (konkrēti - piederības robeža) netika izlasīts līdz galam.

Kas tad Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā ir komercuzskaites mēraparāta mezgls? Tā ir ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā vai valdījumā esoša ūdenssaimniecības sistēmas daļa (cauruļvadu, noslēgarmatūras un citu veidgabalu sistēma), kas paredzēta komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai un izbūvēta piederības robežā vai — normatīvajos aktos noteiktos gadījumos — ārpus piederības robežas.

Vēl jāņem vērā Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 174 par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu (stājās spēkā 2016. gada 1. aprīlī). Šie noteikumi nosaka prasības jau minētajam komercuzskaites mēraparāta mezglam, proti, - nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs nodrošina šā mezgla izbūvi saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja izdotajiem tehniskajiem noteikumiem uz piederības robežas speciāli ierīkotā skatakā (ūdens mērītāja mezglā) vai ārpus piederības robežas pakalpojuma sniedzēja noteiktā vietā.

Ar skaitītāju pagrabā ir par maz

Un, lūk, jēdziens “piederības robeža” arī paklupinājis tos visus Smiltenes novada iedzīvotājus, kuri gan zvanīja “Ziemeļlatvijai”, gan vēstulē Smiltenes novada domes priekšsēdētājam norādīja uz minēto MK noteikumu Nr. 174 pēdējo, 60. punktu, kurā teikts: “Nav jāmaina to komercuzskaites mēraparātu mezglu atrašanās vieta, kuri izbūvēti līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai, arī tad, ja mainījies pakalpojuma lietotājs vai pārtraukts vai izbeigts pakalpojuma līgums.”

Cilvēki cerēja, ka “Smiltenes NKUP” savos paziņojumos par ūdens skaitītāju nomaiņu pašvaldības izdevumā lieki uztrauc sabiedrību, jo viņu mājokļu pagrabos vai citur iekštelpās jau ir uzstādīti ūdens skaitītāji un, lūk, noteikumos skaidri un gaiši teikts, ka mezglu atrašanā vieta nav jāmaina.

Taču netika pamanīts jēdziens “piederības robeža”, ko Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums definē šādi: “Tā ir robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām”.

Vienkāršoti runājot, ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājam skataka komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvei jāierīko uz robežas starp maģistrālo ūdensvadu un atzaru uz savu īpašumu, un acīmredzot tas jādara par saviem līdzekļiem, jo ne Ūdenssaimniecības likumā, ne MK noteikumos N4. 174 nevar atrast nevienu punktu ar norādi, ka kāds šo darbu “uzsauktu” no malas.

Jau pieminētie MK noteikumi paredz tikai atsevišķus gadījumus, kad šā mezgla izbūvi var veikt ārpus piederības robežas, piemēram, nevar nodrošināt atbilstību būvniecības normatīvo aktu prasībām, piemēram, izbūve ir saistīta ar ierobežotiem apstākļiem inženiertīklu izvietošanai vai attālums no piederības robežas līdz būves pamatiem ir mazāks par noteikto minimālo horizontālo attālumu, vai arī mezgla izbūve ir paredzēta centralizētajā ūdensapgādes sistēmā pirms ūdensvada ievada.

Veidosies pelēkā zona?

Cilvēki Smiltenē ne velti ir satraukušies, un sāk raizēties arī valcēnieši. Ja viņi skataku neierīko paši, bet nolīgst būvfirmu, tad pēc aptaujāto būvnieku provizoriskiem aprēķiniem šādā gadījumā izmaksas par materiāliem un darbu labākajā gadījumā varētu būt orientējoši 500 līdz 600 eiro (proti, ja objekts jāierīko zaļajā zonā, nav jāuzlauž segums, tuvumā nav nekādu citu inženierkomunikāciju, kas sarežģī izbūvi), bet ja darba apstākļi ir sarežģītāki, nepieciešams ekskavators un tamlīdzīgi. tad izmaksas jau var pietuvoties 1000 eiro.

Smiltenietis Jānis Brakovskis, kurš dzīvo privātmājā, spriež, ka komercuzskaites mēraparāta mezgla - skatakas izbūvi izdevīgāk katram būtu paveikt pašam. “Vienkāršāk ir tiem, kuri šo lietu pārzina. Pārējiem jebkurā gadījumā tas būs sāpīgs moments. Turklāt nevienā ciparā neietilpst tas moments, kad cilvēks meklēs materiālus un firmu, kas šo darbu padarīs. Tas viss prasa laiku. Es pieļauju, ka šis likums (Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums) atbalsta pelēko zonu. Cilvēki centīsies apiet jebkuru nodokli un mēģinās ierīkot skatakas paši saviem spēkiem. Un vēl, neiedziļinoties sīkumos, saredzu līdzīgas paralēles ar kases aparātiem. Ir atrasts labs variants, kā notirgot materiālus. Kā to izdarīt? Vajag pieņemt likumu,” ironizē J. Brakovskis.

Kad pienāks 2020. gads, bet ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs komercuzskaites mēraparāta mezglu nebūs izbūvējis, tad acīmredzot tiks iedarbināts Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, kas paredz – ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam ir tiesības izmantot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvei, iekļaujot izdevumus pakalpojumu lietotāja rēķinā.

Smiltenes novadā centralizētās ūdensapgādes pakalpojumus sniedz pašvaldības kapitālsabiedrība “Smiltenes NKUP”, kas jau savlaicīgi, drīz pēc Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma pieņemšanas, informē sabiedrību par gaidāmajām pārmaiņām šajā jomā, tāpēc smiltenieši ir vairāk informēti un arī vairāk satraukušies, nekā, piemēram, valcēnieši, kur vēl ir nosacīts klusums pirms vētras.

“Smiltenes NKUP” nostāja jeb aktivitātes, lai panāktu, ka iedzīvotāji šā likuma prasības sāktu pildīt pēc iespējas ātrāk – jau pārejas perioda laikā, izraisījusi sašutumu daļā sabiedrības, piemēram, par to, ka “Smiltenes NKUP” negrasās nomainīt iedzīvotāju privātīpašumos ūdens skaitītājus, kuriem beidzies verificēšanas periods, kamēr nebūs izbūvēts komercuzskaites mēraparāta mezgls.

Tādu brīdinājuma vēstuli no “Smiltenes NKUP” nesen saņēmusi, piemēram, seniore smilteniete Ausma Kalniņa, kura dzīvo privātmājā Peldu ielā.

Brīdina par ūdens atslēgšanu

“Atnāca vēstule, ka man līdz šā gada 18. jūnijam obligāti jāiztaisa tā darīšana (komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūve uz piederības robežas – redakcijas piezīme). Ja ne, tad mani otrreiz brīdinās un pēc tam atslēgs ūdeni. Es tā uztraucos, ka pat malku krāsnij nevarēju pielikt,” stāsta seniore. Viņas mājā uzstādītajam ūdens skaitītājam verifikācija beigusies 2017. gadā, taču “Smiltenes NKUP” jaunu skaitītāju neuzstādīšot, jo tas esot tikai pagaidu variants.

Vēstulē A. Kalniņai norādīts, ka jāiet uz “Smiltenes NKUP” pēc tehniskajiem noteikumiem (tie maksājot 9,99 eiro) un tad jāzvana vai nu viņu darboņiem vai, ja grib, var ņemt kādu citu uzņēmumu, kas paveiks šo darbu.

Taču A. Kalniņa “Ziemeļlatvijai” teic, ka neko nedarīs, jo pēc likuma skaitītājam jāpaliek tajā pašā vietā, un seniorei tas atrodas iekštelpās. Arī viņa ir lietas kursā par jau minēto MK noteikumu Nr. 174 noslēdzošo 60. punktu (Nav jāmaina to komercuzskaites mēraparātu mezglu atrašanās vieta, kuri izbūvēti līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai, arī tad, ja mainījies pakalpojuma lietotājs vai pārtraukts vai izbeigts pakalpojuma līgums) un, tāpat kā šo rindu autore, parakstījās protesta vēstulē, līdz galam neizpētot likumu par to, ka mezglam jāatrodas uz piederības robežas.

“Man radiniece dzīvo Carnikavā. Tur visiem iedzīvotājiem par velti dienests salicis tajās pašās vietās, kur bija, jaunos skaitītājus, kas automātiski noraidīs rādījumus,” stāsta A. Kalniņa.

“Ziemeļlatvija” sazinājās ar pašvaldības aģentūras “Carnikavas Komunālserviss” direktora vietnieku Lauri Bernānu, kurš paskaidroja, ka patiesi Carnikavā atbilstoši Ūdenssaimniecības likumam skaitītājus, kuriem beidzies verifikācijas termiņš, maina par pakalpojumu sniedzēja naudu.

“Taču tagad pakalpojuma sniedzējs drīkst arī atteikt pakalpojuma lietotājam nomainīt ūdens skaitītāju, ja nav pieņemts lēmums, ka viņi to maina par savu naudu. Ja ir skaitītājs un tam beidzas verifikācijas termiņš, tad atbilstoši MK noteikumam, tas ir jāmaina pakalpojuma lietotājam. Mēs vienkārši pieņēmām lēmumu, ka pakāpeniski paši sāksim skaitītāju nomaiņu, jo nevaram atļauties vienā gadā nomainīt 4000 skaitītājus privātmājās un daudzdzīvokļu mājā,” skaidro L. Bernāns.

Proti, visām dzīvojamām mājām un komercobjektiem līdz 2020. gada 1. janvārim jābūt aprīkotiem ar ūdens skaitītājiem. Ja pakalpojumu lietotāji, kuri četru gadu laikā nebūs paši uzlikuši ūdens patēriņa skaitītāju, tad skaitītāju uzliks pakalpojuma sniedzējs. Pēc tam par šo pakalpojumu tiek izrakstīts rēķins pakalpojumu lietotājam.

“Ziemeļlatvija” par visu šo situāciju un arī par Ūdenssaimniecības likuma ietekmi uz sabiedrību lūgusi komentāru Tiesībsarga birojam. Tiklīdz to saņemsim, tā publicēsim mūsu laikrakstā.

Labāk ātrāk, nekā vēlāk?

“Smiltenes NKUP” publiski norādījis, ka klientiem, kuriem skaitītāja verifikācijas termiņš beidzas nākamgad, iespējams, ir labākais laiks, lai sāktu rīkoties un apzināt, kas un kā jādara, lai izpildītu likuma prasības. Ūdenssaimniecības normatīvie akti nosaka četrus gadus ilgu pārejas periodu, skaidro SIA “Smiltenes NKUP” valdes loceklis Aigars Vīvuliņš.

“Mēs kā ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs vēl varētu nelikties ne zinis. Tas nozīmē, - samainām visus skaitītājus tajās vietās, kur tie šobrīd atrodas, gaidām četrus gadus, tie paiet, un tad atbilstoši normatīvajiem aktiem pakalpojuma sniedzējs, izmantojot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus, komercuzskaites mēraparāta mezglu izbūvē un lietotājam piestāda rēķinu. Tad vējdzirnavas saktu griezties uz otru pusi, - “ko tad jūs mūs nebrīdinājāt, kāpēc neteicāt, mēs taču paši būtu izdarījuši”. Toties “Smiltenes NKUP “ jau no 2015. gada brīdina cilvēkus, ka būs nepieciešams šādu mezglu izbūvēt. Mūsu mērķis nav kādam ieriebt. Mēs pildām likumu. Tas, ka tūlīt aiz Madonas esam līderi ūdenssaimniecības jomā daudzās lietās, nenozīmē, ka darām ko sliktu. Mēs nepārtraukti veicam informatīvu kampaņu un dodam iespēju katram pašam būvēt skatakas, kurās pēc tam par saviem līdzekļiem uzstādīsim komercuzskaites mēraparātu. Jau zinu cilvēkus, kas skatakas būvē paši, un tad izmaksas nav tik lielas,” stāsta A. Vīvuliņš.

Tehniskos noteikumus izsniedz “Smiltenes NKUP”, katru gadījumu izskatot individuāli. Piemēram, ne vienmēr nepieciešams izbūvēt jaunu skataku, jo skaitītāju var ielikt uz ielas esošajā akā, ja tāda tuvumā ir, un tādos gadījumos uzņēmums piedāvā uzstādīt ierīci, kas ļauj nolasīt skaitītāju attālināti un nekāda aka papildus nav jābūvē, un tas ir krietni lētāk.

Pēc tam, kad ir saņemti tehniskie noteikumi, ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs pats izbūvē komercuzskaites mēraaparāta mezglu vai vienojas ar kādu firmu par mezgla izbūvi atbilstoši izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem. Šādu pakalpojumu piedāvā arī “Smiltenes NKUP”. Tādā gadījumā lietotājs var rēķinu pakāpeniski apmaksāt pa daļām, bez procentu likmes.

Valkā līdzfinansēs

“nulles pieslēgumu”

Pēc tam, kad ir saņemti tehniskie noteikumi, ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs pats izbūvē komercuzskaites mēraparāta mezglu vai vienojas ar kādu firmu par mezgla izbūvi atbilstoši izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem.

Valkā pagaidām saistībā ar gaidāmajām pārmaiņām ūdenssaimniecības jomā (skataku izbūvi) nav dzirdami tik skaļi protesti, kā Smiltenē, jo daudzi valcēnieši nezina, kas viņus gaida. Tie, kuri zina, piemēram, seniori Sofija un Juris Dzeņi, ir pat ļoti dusmīgi par to, ka par saviem līdzekļiem būs jābūvē skatakas. “Kam tas ir vajadzīgs? “ neizprot J. Dzenis.

Valkas pilsētā centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus sniedz pašvaldības Ūdensapgādes un kanalizācijas nodaļa.

Februāra nogalē Valkas novada dome pieņēma lēmumu, ka ūdens komercuzskaites mēraparāta mezgla - skatakas izbūvi nekustamā īpašuma īpašnieki vai valdītāji var nodrošināt ar pašvaldības starpniecību saskaņā ar vienošanos par fiksētu maksu 350 eiro apmērā (par vienu ūdens komercuzskaites mēraparāta mezglu - skataku), ja nekustamā īpašuma īpašnieki vai valdītāji apņemas pieslēgties pie Valkas pilsētas centralizētā kanalizācijas tīkla. Savukārt, ja nekustamā īpašuma īpašnieki vai valdītāji nevēlas pieslēgties pie Valkas pilsētas centralizētā kanalizācijas tīkla, kaut šādu iespēju pašvaldība ir nodrošinājusi, fiksētā maksa par vienas ūdens komercuzskaites mēraparāta mezgla – skatakas izbūvi būtu 500 eiro apmērā.

Šo fiksēto maksu nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs var samaksāt ar vienu maksājumu vai pēc savstarpēji saskaņota maksājumu grafika (ieskaitot gada procentu likmi 6% apmērā).

Ja skatakas izbūves reālās izmaksas būs lielākas par 350 vai 500 eiro, starpību segs Valkas novada dome no sava budžeta. Valkas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Viesturs Zariņš “Ziemeļlatvijai” uzsver, ka šis pašvaldības lēmums attiecas tikai uz tiem nekustamajiem īpašumiem Valkas pilsētā, kuri līdz šim nav pieslēgti pie maģistrālā ūdensvada. Pārējos gadījumos nekustamo īpašumu lietotājiem vai valdītājiem skatakas acīmredzot jābūvē par savu naudu. Vismaz pagaidām Valkas novada domē par to nav spriests.

Pašvaldība uzskata, ka šāds regulējums ar fiksēto maksu veicinātu ne tikai pieslēgšanos centralizētajam ūdensvadam, bet arī kanalizācijai, tādējādi nodrošinot Valkas pilsētā sadzīves kanalizācijas vienotu savākšanu un novadīšanu, samazinot vides piesārņojumu.

“Tie novada iedzīvotāji, kuri nedzīvo pilsētā, var pārmest pašvaldībai, ka tā tagad dotēs pilsētniekus. Taču ir skaidrs, ka citādi situācija neuzlabosies, cilvēki neslēgsies klāt kanalizācijai, tāpēc tas ir jāstimulē. Pagaidām skatakām vēl obligāti nav jābūt. Taču mēs vairs nedodam jaunus pieslēgumus ūdensvadam, ja tāda netiek izbūvēta. Valkā arī tiek īstenots ūdenssaimniecības projekts, un mēs šajā projektā esam ielikuši līdzekļus, - tiem, kuriem jau ir pieslēgums ūdensvadam, neliekam maksāt par skatakām, ierīkojam tās par brīvu (tieši tāpat notiks Smiltenē ielās, kur tiks īstenots ūdenssaimniecības paplašināšanas projekts – izdevumus par skatakām segs pašvaldība - redakcijas piezīme). Izbūvējam kanalizācijas tīklus, pie viena nomainām ūdensvadu un visur saliekam skatakas,” skaidro V. Zariņš.

Zagļu dēļ jācieš visiem?

Sakārtojot ūdenssaimniecības sistēmu, “Smiltenes NKUP” jau izdarījis pirmos secinājumus, - ūdens zudumi samazinās.

“Izbūvējot komercuzskaites mēraparāta mezglu – skataku uz piederības robežas, atklājas iepriekš neuzskaitītie ūdens daudzumi. Piemēram, privātīpašumā izbūvēts viens ūdensvada atzars uz saimniecības ēku, viens – uz siltumnīcu, viens – uz kūti. Smiltenes novadā pat fiksēts gadījums, kad uz ūdensvada ierīkota strūklaka. Skaitītājs šo ūdens patēriņu nefiksē, tādēļ arī rodas ūdens zudumi. Īstenojot ūdenssaimniecības projektu Variņu ciemā un ierīkojot skatakas, ūdens zudumi samazinājās par vairāk nekā 30 procentiem konkrētajā posmā, jo šādi tiek uzskaitīts viss ūdens, ko cilvēki savā saimniecībā patērē,” skaidro A. Vīvuliņš.

Taču joprojām ir atklāts jautājums, - kāpēc par to jāmaksā godprātīgajiem ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem. Kaut arī skatakas ierīkošana ir vienas reizes izdevums, jau tagad daudzi iedzīvotāji, it īpaši privātmājās dzīvojošie seniori vai citi maznodrošinātie iedzīvotāji ir pat emocionāli satriekti par gaidāmajiem papildu izdevumiem savā budžetā.

Valkas novada domes priekšsēdētāja vietnieks V. Zariņš netic, ka 2020. gadā visi ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāji būs izbūvējuši skatakas, un ka Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumā netiks veikti grozījumi. “Vai pēdējā gadā visā Latvijā visās pilsētās visas ielas būs uzraktas, rokot skatakas? Neticu, ka tas ir reāli izdarāms. Vai nu šie noteikumi ir jāpagarina vai jāgroza. Turklāt lielākajai daļai cilvēku nav tādu līdzekļu, un pat ja būtu līdzekļi, cik tad mums ir to būvnieku? Ar tādu darba apjomu viņi netiktu galā,” pieļauj V. Zariņš.

Tiesa, Ūdenssaimniecības likumā viņš saredz arī pozitīvu aspektu. “Tas ir tāpat kā ar elektrību, kad pakalpojuma sniedzēji gadiem ilgi netiek visās mājās pārbaudīt skaitītājus. Viņus nelaiž iekšā. Tagad likums šo situāciju regulē. Otrkārt, arī Valkas pilsētā privātīpašumos notiek daudz ūdens zādzību. Ja skataka nav izbūvēta, pastāv liela iespēja, ka kaut kur pie īpašuma robežas tiek ierakta papildu cilpa. Mēs tādas cenšamies atklāt un arī atklājam. Pārsteidzošākais ir tas, ka tādas izbūvējuši cilvēki, kuriem līdzekļu pietiek. Tagad visai sabiedrībai tāpēc jācieš,” secina V. Zariņš.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Likums iegrābjas cilvēku makos

Kategorijas