Prakses vietas, kurās viss nodrošināts!

2018. gada 5. marts 09:04

8037

Daudzi Smiltenes tehnikuma audzēkņi pateicas skolai par profesionālās pilnveides iespējām, ko viņiem pavērusi dalība “Erasmus+” projektos. Tikpat dažādi kā paši jaunieši ir arī viņu profesionālās kvalifikācijas praksē pavadītie mēneši. Šoreiz – nākamo “ceļinieku” Niklāva Ādama Pētersona un Andra Zvaigznes pieredze Itālijā, 4. veterinārmedicīnas kursa jauniešu: Laines Budreiko, Santas Matačunas un Paulas Jūlijas Deketes stāsti par praksi Maltā un nākamās viesnīcu pakalpojumu kursa audzēknes Santas Zeihmanes pirmā darba pieredze bārā “Bombo” Itālijā.

4.A transporta kursa audzēknis Niklāvs Ādams Pētersons kopā ar skolasbiedriem, nākamajiem “ceļiniekiem” Andri Zvaigzni, Ēriku Solzemnieku un Tomu Karpovu divus profesionālās kvalifikācijas prakses mēnešus strādāja kādā vidēji lielā Itālijas ceļu būves uzņēmumā. “Par lielāko vērtību no praksē pavadītā laika uzskatu tur iegūto darba pieredzi un iespēju baudīt Itālijas skaisto dabu,” atzīst Niklāvs Ādams. “Uzņēmums, kurā strādājām, nodarbojās ar ceļa seguma restaurēšanu, asfalta kārtas atjaunošanu un kabeļu ievietošanu pazemē. Tā kā Itālijā ir daudz kalnainu apvidu, “ceļiniekiem” bieži nācās strādāt lielos slīpumos. Atšķīrās arī ceļu būvdarbu tehnoloģiju izvēle. Viņi remontam bieži izmanto cementbetonu, ko Latvijā dēļ šejienes mitrā klimata nevaram atļauties. Darba stundu skaits mainījās atkarībā no tā, kādus pienākumus mums attiecīgajā dienā uzticēja. Dažreiz strādājām četras stundas, bet tad, ja piedalījāmies asfalta klāšanā un frēzēšanā, darbā pavadījām astoņas deviņas stundas. Strādājām gan ar lāpstu, gan ar ekskavatoru un iekrāvēju.

Visi ļoti priecājāmies par turienes savstarpējo attiecību kultūru un izcilo darba organizāciju. Itālijā strādnieku ikdienas darba apjoms nav tik liels kā Latvijā, toties visi jau no rīta skaidri zina, ko attiecīgajā dienā darīs un, cik laika tas prasīs. Arī darba vide bija ļoti patīkama. Kolēģi – laipni, mierīgi, vienmēr gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt. Latvijā visu laiku dzīvojam lielākā vai mazākā spriedzē.

Itālijas ceļu būves uzņēmuma vadība mani pēc skolas beigšanas aicināja darbā par būvbrigādes vadītāju. Iespējams, šo piedāvājumu arī pieņemšu.

Prakses laikā katru brīvo brīdi izmantojām, lai iepazītu tuvāk Itāliju. Īrējām automašīnu un braucām ekskursijās. Bijām Milānā, Romā, Pompeji – pilsētā ar ļoti interesantu vēsturi. Kopā piedzīvotais mūs arī ļoti satuvināja kā skolasbiedrus.” Niklāvs iesaka ikvienam jaunietim izmantot “Erasmus+” projektu piedāvātās iespējas. “Mums bija nodrošināts viss, lai varētu, ne par ko neraizējoties, doties uz prakses vietu un pēc tam interesanti pavadīt brīvo laiku.”

“Man Itālijas laiks atmiņā visvairāk paliks ar interesanto (vienlaikus cieņpilno un pārgalvīgo) braukšanas kultūru, cilvēku laipnību un sirds siltumu,” atzīst 4.B transporta kursa audzēknis Andris Zvaigzne. “Pārsvarā strādājām dažādus palīgdarbus, regulējām satiksmi un piedalījāmies asfalta liešanā. Taču tā tik un tā bija jauna pieredze! Gandrīz katru dienu iemācījāmies arī kaut ko jaunu.”

Jaunietim ārzemēs lielāko diskomfortu izraisījušas nepietiekamās svešvalodu zināšanas. Latvijā Andris profesionālās kvalifikācijas praksē strādāja vecāku saimniecībā. Darbs bija pārsvarā saistīts ar tehniku.

Esmu izvēlējusies īsto profesiju!

3.viesnīcu pakalpojumu kursa audzēkne Santa Zeihmane ir viena no tehnikuma jaunietēm, kura par skolas ietaupītajiem “Erasmus+” projekta līdzekļiem varēja trīs nedēļas papildināt zināšanas un pilnveidot profesionālās iemaņas savā izvēlētajā profesijā, pastrādājot bārā “Bombo” Itālijā. “Kopā ar mani brauca arī kursabiedrenes – Krista Justīne Rutka un Aleksandra Apine. Katra strādājām citā vietā, bet dzīvojām visas vienā dzīvoklītī, arī atpūsties braucām kopā. Iepazināmies ar itāliešu nacionālo virtuvi, ēdām daudz picu! Šis laiks bija piepildīts ar tik pozitīvām emocijām, ka gribējās palikt vēl kādu mēnesi! Visi cilvēki tik pretimnākoši un draudzīgi! Skaista daba. Ļoti gribētu vēl kādreiz atgriezties vietā, kur dzīvojām prakses laikā. Profesionālās kvalifikācijas praksē došos uz Spāniju. Vēlos iepazīt dažādus uzņēmumus un valstis.”

Itālijā Santas darba diena sākās sešos no rīta. “Mani galvenie pienākumi bija gatavot kafiju un apkalpot viesus. Strādāju līdz pusdiviem, pārējā dienas daļa bija brīva. Agrie rīti īpašas problēmas nesagādāja, jo darbs bija tuvu dzīvesvietai. Sākumā nevarējām pierast pie Itālijas veikalu darba laikiem, pie tā, ka no vieniem līdz pieciem pēcpusdienā visi tirdzniecības uzņēmumi bija slēgti.

Domājām, ka Itālijā pārtika maksās daudz dārgāk nekā Latvijā, bet viss, izņemot gaļu, maksāja lētāk. Itālieši savā uzturā lieto vairāk augļu un dārzeņu.

Pēdējā prakses dienā tehnikuma projektu vadītāja Inguna Avota mums sagādāja pārsteigumu – noīrēja busiņu un aizveda skaistā ekskursijā. Strādājot Itālijā sapratu, ka esmu izvēlējusies īsto profesiju. Pēc tehnikuma beigšanas varēšu strādāt gan restorānā, gan viesnīcās. Pirms tam par savu izvēli tik pārliecināta,” atzīst Santa.

Lielākais ieguvums - pieredze

4.veterinārmedicīnas kursa audzēknes Laine Budreiko, Santa Matačuna un Paula Jūlija Dekete ar “Erasmus+” projektu atbalstu trīs profesionālās kvalifikācijas prakses mēnešus pavadīja Maltā. Laines prakses vieta bija mazo dzīvnieku klīnika “Vet Care”. “Prakses laikā ļoti daudz iemācījos,” saka jauniete. “No sākuma kolēģi izturējās mazliet piesardzīgi, bet, kad redzēja, ka ar daudziem uzdevumiem veiksmīgi tieku galā, man uzticēja gandrīz visus darbus. Kolēģi bija ļoti laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi. Pēc skolas beigšanas aicināja braukt atpakaļ un pievienoties viņu komandai.

Ikdienā pārsvarā iznāca ārstēt suņus un kaķus. Vienreiz gan bija atvests bruņurupucis ar iekaisušu aci un kaziņa ar veselības problēmām. Prakses laikā pirmoreiz strādāju ar endoskopu, veicu rentgenogrammu. Visbiežāk mans uzdevums bija sagatavot operācijas laukumu, instrumentus, kā arī dzīvniekus medicīniskām manipulācijām. Procedūras veica paši veterinārārsti.

Vēl īsti neesmu izlēmusi, ko darīšu pēc tehnikuma beigšanas. Iespējams, iešu uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU). Šobrīd strādāju praksē Rīgā, Ziepniekkalna veterinārajā klīnikā “VivaVit”. Šeit viss notiek pavisam citādāk, nekā Maltā. Bet ir labi, ka prakses laikā var iepazīt dažādus darba stilus un atšķirīgas darba vides.”

Maltieši pirmos adoptē slimos dzīvniekus

Santa profesionālās kvalifikācijas prakses laikā Maltā strādāja veterinārajā klīnikā “Animal Welfare”, kas vienlaikus ir arī dzīvnieku patversme. “Tā ir viena no lielākajām Maltas patversmēm. “Animal Velfare” ir daudz sadarbības partneru un liels valdības atbalsts. Uz turieni ved uz ielām noķertos suņus un kaķus, dzīvniekus, kuriem saimnieki neievēro labturības prasības. Bija arī četrkājainie pacienti no citām klīnikām – pārsvarā tādi, kuriem neciešama pēcoperācijas aprūpe. Mēs rūpējāmies, lai dzīvnieki atkal justos labi – barojām, nodrošinājām medicīnisko aprūpi, samīļojām, palīdzējām socializēties. Ja vajadzēja, mazgājām arī traukus un gājām pastaigāties ar suņiem.

Dažas dienas pēc tam, kad ieradāmies Maltā, tur notika liela nelaime – zoodārzā izcēlās ugunsgrēks, sadega tīģeri, pumas un leopardi, ar kuriem viņi kādreiz tik ļoti lepojās. Arī visa “Animal Welfare” komanda bija tur un palīdzēja, cik varēja.

Ikdienā visbiežāk iznāca strādāt ar kaķiem. Taču palīdzējām arī kādam, ar audzēju slimam trusītim, kuram bija ļoti iekaisušas acis. Vienreiz uz klīniku atveda tīklos sapinušos pāvu. Viņam bija arī problēmas ar gremošanas sistēmu. Agresīvākie kaķi sākumā lēca pa gaisu, koda, bēga laukā no krātiņiem. Biju sakosta un saskrāpēta. Taču barojot, vienmēr centāmies viņus arī kaut mazliet samīļot, līdz pamazām arī sirdīgākie kļuva rāmāki. Mīlīgākos parasti ātri vien adoptēja. Veselos dzīvniekus sūtījām atpakaļ uz klīnikām, no kurām viņi bija atvesti, vai izvietojām kaķu/suņu dārzā, kur viņus varēja adoptēt. “Animal Welfare” regulāri rīkoja adaptācijas dienas un citus dažādus pasākumus, kopā ar dzīvnieciņiem piedalījās gadatirgos. Līdz ar to dzīvniekus parasti diezgan ātri adoptēja.

Arī es piedalījos adoptācijas dienās. Tajās patversmei parasti bija savs stends, kurā cilvēki iepazinās ar adoptējamiem dzīvniekiem, satikās un parunājās ar veterinārārstu, kā arī - izrunāja visus ar adopciju saistītos jautājumus.

Tiem dzīvniekiem, kuriem jauni saimnieki nepieteicās, nodrošināja aprūpi līdz viņu mūža beigām. Nevienu neiemidzināja. Manuprāt, par maltiešiem daudz runā arī fakts, ka viņi, ja vien mājās nav mazs bērniņš, kurš vēlas kucēnu vai mazu kaķīti, parasti vispirms adoptē slimākos dzīvniekus. Viņi neizvairās no atbildības. Visi, taču, zinām, ka ar slimu dzīvnieku nav viegli. Viņš bieži vien ir sabozies, ne vienmēr ar prieku gatavs pieņemt, ka viņam bāž mutē tabletes, tīra acis vai injicē zāles. Kad atgriezos Latvijā, patversmē palika apmēram 30 kaķi. Nesen sarakstījāmies – gandrīz visi jau ir adoptēti, saimnieku nav sagaidījuši tikai kādi trīs…

Uz patversmi bieži nāk palīgā brīvprātīgie – skolēni no vietējām skolām.”

Santa domā, ka, iespējams, viņas darba ikdiena arī nākotnē būs saistīta ar dzīvnieku patversmi. “Tas ir tāds gandarījums, ka agrākais mežonītis pēc kāda laika ļauj sevi samīļot un redzi - tavu aprūpēto sunīti vai kaķīti kāds ir gatavs adoptēt!”

Santa, tāpat kā pārējie skolas biedri, atzīst, ka prakses laikā ļoti nozīmīgs bijis kolēģu atbalsts. Bez tā iejusties svešā zemē būtu daudz grūtāk. “Sākumā mazliet baidījos arī par to, kā ies ar svešvalodu zināšanām, bet prakses beigās jau brīvi runāju angliski. Tagad ar kolēģiem regulāri sazināmies pa telefonu.

Iespējams, ar iejušanos ietu grūtāk, ja uz Maltu būtu aizbraukusi viena pati. Taču brīvajā laikā biju kopā ar kursabiedrenēm, kopā braucām ekskursijās, svinējām svētkus. Trīs mēneši Maltā mūs ļoti satuvināja.”

Tagad Santa turpina profesionālās kvalifikācijas praksi SIA “Veterinārais serviss” Rīgā un priecājas, ka viņai, beidzot skolu, būs darba pieredze gan patversmē, gan klīnikā. Pēc tehnikuma beigšanas jauniete nolēmusi izmantot “Erasmus+” projektu piedāvāto profesionālās pilnveides iespēju absolventiem. “Braukšu atkal uz Maltu un palikšu tur vismaz pusgadu. Varbūt arī pavisam, jo man tur ļoti patika. Arī kolēģi visu laiku raksta, apjautājas, kā man iet, interesējas, kad braukšu atkal. Nākamajā reizē gribētos pastrādāt arī nakts maiņā un braukt ārstiem līdzi uz izsaukumiem, kā arī apsekot dzīvniekus, par kuru turēšanas apstākļiem pienākušas sūdzības.”

Palikšu Latvijā, mācīšos par veterinārārsti

Paula Jūlija praksē Maltā trīs mēnešus nostrādāja “Qormi Vet clinic”. “Tā skaitījās ātrās palīdzības klīnika, bet ikdienā tur notika arī daudzas plānveida operācijas. “Qormi Vet clinic” strādāja seši veterinārārsta asistenti un trīs veterinārārsti. Sākumā domāju, ka, ņemot vērā lielo asistentu skaitu, man tur nebūs, ko darīt. Bet darāmā pietika visiem,” iespaidos dalās Paula Jūlija. “Interesantākie bija dažādi ārkārtas gadījumi. Uz klīniku diezgan bieži atveda ar automašīnām notriektus dzīvniekus. Veterinārārsti regulāri devās arī izsaukumos. Ne vien pa dienu, bet arī vēlos vakaros un naktī.

Ikdienā visbiežāk nācās piedalīties kastrācijas operācijās vai dzemdību pieņemšanā. Pamata klienti bija kaķi, retu reizi kāds atveda trusi vai jūrascūciņu. Viena no interesantākajām operācijām bija audzēja izņemšana. Kādu mazu kucīti atveda ar milzīgu piometru (dzemdes iekaisums, ko raksturo strutu uzkrāšanās dzemdes dobumā). Prakses laiks pagāja nemanot. Ļoti daudz iemācījos. Šī pieredze tagad noder, strādājot praksē Latvijā, Ādažu veterinārajā klīnikā “Purni”. Tā ir neliela klīnika, bet arī tur notiek daudz operāciju. Kolēģi man ļoti uzticas, ir jauki un saprotoši. Priecājos, ka prakses vieta atrodas tuvu mājām.” Arī Paula Jūlija pēc skolas beigšanas aicināta braukt strādāt uz Maltu, bet viņa dosies uz

LLU, lai mācītos par veterinārārsti. “Esmu sapratusi, ka tas ir mans aicinājums,” saka jauniete.

+ 23

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Prakses vietas, kurās viss nodrošināts!

Kategorijas