Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Pilnvērtīgai dzīvei nepieciešama veselība, veiksme un sirdssilti cilvēki, kas palīdz saredzēt iespējas un tās piepildīt

Ingūna Johansone
Laikraksta arhīvs

2018. gada 9. marts 00:00

985
Pilnvērtīgai dzīvei nepieciešama veselība, veiksme un sirdssilti cilvēki, kas palīdz saredzēt iespējas un tās piepildīt

Ar Didzi Melngaili mēs iepazināmies, kad viņš kopā ar mammu atnāca uz “Ziemeļlatviju”, lai pajautātu, vai nevaram puisi pieņemt praksē. Tā kā mūsu specifika ir laikraksta veidošana, tad, protams, sākotnēji atbildēju, ka mēs praksē ņemam studentus, kas studē žurnālistiku. Neko citu ko darīt redakcijā nav. “Tad jau neko. Mēs vēl cerējām, varbūt te. Izstaigājām visas iestādes, arī invalīdu biedrību, nekur viņu neņem,” bezspēcībā skumji nopūtās Didža mamma. Vārds pa vārdam un sapratām, nav svarīgi, ko mēs līdz šim esam vai neesam ņēmuši praksē – Didzim jāizpalīdz. Sākumā bijām sašutuši, kā tad tā, vai  tiešām nevienam nav iespēju nosēdināt viņu pie datora un dot kādus uzdevumus. Pēc tam atskārtām, nav ko kritizēt citus un nav jau arī nemaz tik vienkārši valsts vai pašvaldību iestādē atrast nodarbi puisim ar īpašajām vajadzībām. “Ja neviens neņem, ok, tad mēs ņemsim,” lēmums “Ziemeļlatvijai” tapa impulsīvi un, ja godīgi,  pateicoties vien mammas teiktajam, ka neviena iestāde Valkā viņu nepieņem. Tā teikt, mēs nebūsim kā visi, mēs pameklēsim iespējas, nevis iemeslus, lai atteiktu.
Tad vēl mēs nenojautām, ka puisis, kura dzīvē ienākusi slimība, kuras dēļ viņam ir kustību traucējumi, ir apbrīnojami apzinīgs un darboties gribošs, viņš noteikti nav apgrūtinājums, drīzāk stimuls mums uz dzīvi palūkoties citām acīm. Tā nu Didzis kļuvis par mūsu palīgu dažādu tekstu pārrakstīšanā. Jāteic, mums, veselajiem, visticamāk, ir sarežģīti iztēloties, cik lielas pūles jāpieliek puisim, lai uzrakstītu dažas lapas datorrakstā. Bet Didzis ir apņēmības pilns, nekad nesūkstās un nekad neatsakās no uzdotā darba, jo tas viņam būtu par sarežģītu. Pats apzinīgi zvana un taujā, vai ir kas ko rakstīt, jo uzdoto ir jau izpildījis.

Esam draudzīgi
un sadzīvojam labi
Didzis piedzima 23. maijā 1990. gadā. Vesels. Pēc vecāku stāstītā, nekas neliecinājis, ka viņam ir kādas veselības problēmas. Grūtniecības laikā gan mamma saslimusi, apaukstējusies, un daktere teikusi, ka labāk lai taisu abortu, jo slimošana varot ietekmēt bērna veselību
Uz sarunu esmu uzaicinājusi visus trīs – Didzi, mammu Rutu un tēti Hariju. Viņi nav pārāk runīgi un izjūtas vārdos tērpj skopi. Didzis Rutai ir ceturtais bērns. Jaunākais. Vecākā meita Sigita dzīvo Īrijā. Apprecējusies, audzina divus bērnus. Strādājot par oficianti vakaros, kad bērnus mājas var pieskatīt vīrs. Viņš strādā celtniecībā. Ilgus gadus jau mīt svešajā zemē. Arī Didzis pie māsas Īrijā viesojies un saka, ka paticis. Tā sagadījies, ka tieši pirms lidošanas Didzis salauzis roku, tad nu uz Īriju aizbraucis ar ieģipsētu roku.
Otra meita Līga dzīvo Valmierā, arī ir precējusies un audzina divus bērnus. Līgas nodarbošanās ir šūšana. Pagaidām bez ģimenes un bērniem ir vecākais dēls Ingus. Viņš ir profesionāls militārists un dien armijā. Piedalījies misijās Afganistānā, Mali un Irānā. “Jā, ir jau bailīgi, kad dzirdam, kas tais valstīs notiek, bet paļaujamies, ka viss būs labi. Ingus ir liels atbalsts mums, palīdz visādi, arī brālim palīdz,” stāsta mamma un tētis. Ikdienā Ingus ir dienesta vietā Ādažos, bet dzīvo Rīgā. Kad nu vien varot, atbraucot apraudzīt vecākus un brāli Valkā. Nopietna draudzene esot, bet precējušies abi vēl gan neesot.
Kaut tikai abi puiši ir Harija īstie bērni, par saviem viņš uzskata arī abas meitas, jo ar Rutu apprecējās, kad meitenes bija pavisam mazas – trīs un pusotru gadu vecas. Harijs viņām ir īstais tētis, jo audzinājis kā savas un visu viņu apzinīgo mūžu bijis blakus. “Sākumā man Harijs nemaz nepatika, bet kaut kā tik uzstājīgs bija, neatlaidīgs pielūdzējs, ka beigās uzvarēja un sagājām kopā,” nosmej Ruta. Nu laulībā nodzīvoti 32 gadi. Reizēm jau pastrīdoties, bet lielu kašķu, kad katram gribas iet uz savu pusi, nav bijis. Vismaz abi neko tādu neatceras. “Esam draudzīgi un kopumā sadzīvojam labi,” abi secina. Arī jaunākā dēla slimība viņus neatsvešināja, un Harijs nav no tiem vīriešiem, kas grūtību dēļ vienkārši aiziet, kā diemžēl reizēm ir dzirdēti gadījumi.

Liktenīgais trieciens –
diagnoze audzējs
Pirmās aizdomas, ka jaunākajam dēlam ir kādas veselības problēmas, parādījās, kad Didzim vajadzēja sākt runāt. Bijusi tāda sajūta, ka bērns vēlas ko teikt, bet nevar. Didzis gājis bērnudārzā, ar viņu strādājis arī logopēds, bet bez redzamiem rezultātiem. Mamma atceras, ka Didzis salauzis kāju un gulējis slimnīcā, bet pateikt, ka sāp, nav spējis. Pats Didzis gan to neatceroties. Un labi, ka tā. Pirmie uzlabojumi ar runāšanu parādījušies Palsmanē, kur Didzis sāka iet skolā. Tā bija specializēta skola, lielākas iespējas nodarboties individuāli ar bērnu. It kā viss gāja uz labu, līdz nāca liktenīgais trieciens. “Didzim bija 13 gadu. Atbrauca no skolas un stāsta, ka ir slikti. Domājām, kaut kas ar kuņģi. Atceros, redzu stāv viņš man darbā pie loga un pēkšņi nokrīt. Izsaucām ātro palīdzību. Aizveda uz slimnīcu tepat Valkā un atklāja audzēju galvā. Šoks. Tad aizveda uz bērnu slimnīcu Rīgā, kur arī bija pirmā operācija,” atceras Ruta. Šoks bijis ne tikai par diagnozi, bet arī par to, ka ārsti nekādas optimistiskās prognozes nedeva. Drīzāk otrādi – cerības esot mazas. Bet operācija izdevās un šķita, ka viss ļaunākais  ir aiz muguras. Bet audzējs atgriezās. Bija vajadzīga otra operācija galvā, un to taisīja Stradiņa slimnīcā. Tieši pēc šīs otrās operācijas Didzim radās kustību traucējumi, kas nu viņa dzīvi sagriezusi kājām gaisā. Harijs atzīst, ka tas bijis liels trieciens un sākumā viņi vēlējušies sūdzēt ārstu tiesā.  Tik šokēti bijuši par to, ka pēc operācijas dēls nevar vairs normāli paiet. “Pirms tam viņš kustējās labi. Brauca ar riteni, skraidīja,” nosaka tēvs.

Viss pašu ziņā
Neko daudz jau tie dakteri nesakot. Tā ir, un viss. Kad bijis ik pa diviem gadiem jāiet kārtot grupu, tad pārbaudes bija regulāras un rezultāti labi. Tagad Didzim 1. grupa piešķirta uz 10 gadiem un neesot īsti skaidrs, kā ar pārbaudēm, lai kontrolētu, vai audzējs ir zudis uz visiem laikiem. Veselības sistēmas  skarbo pusi, rindas pie ārstiem Melngaiļu ģimene ir izbaudījusi uz savas ādas pārpārēm. “Uz jauno gadu uzdāvināju Didzim masāžu, viņam patīk, un to jau valsts neapmaksā, tā jāpērk pašiem. Ir noteiktas reizes, cik pienākas vingrošana un fizioterapija gadā, un tas arī viss,” stāsta Ruta. Neko īpašu Didža dzīves kvalitātes uzlabošanai ārsti nepiedāvājot. Viss ir vairāk vai mazāk, bet pašu ziņā.  Ģimene gan cenšas sarūpēt Didzim to, kas palīdzētu uzturēt veselību. Esot nopirkta vingrošanas bumba, trenažieris, kas gan tagad visai maz tiekot izmantots. “Slinkums,” atzīst Didzis un piebilst, ka viņš vingrojot, bet vislabāk viņam patīkot braukt ar riteni.
Ģimene ir sarūpējusi viņam trīsriteni un ar to viņš var justies stabili. Vienīgā problēma, kad ritenis salūst, to pastumt viņam smagi. Bet esot nācies. Pilsētā kur braukt Didzim īsti nav, un aizkļūt līdz riteņbraucēju celiņam no centra, kur dzīvo Melngaiļu ģimene, nemaz tik viegli nav. Pārsvarā ar riteni tiek braukāts, kad viņi aizdodas uz dārzu. Tagad veselības problēmu dēļ Didzis viens bez pavadoņa ārā neiet, vecāki parasti iet kopā ar puisi. Agrāk, kad bijis suns, tad viņš mēdzis iet arī viens, tagad vecāki nelaižot, jo uztraucas un kopā ir drošāk. Kad Didzim ir regulāras kustības, veselība uzlabojas, tāpēc viņi ar nepacietību gaida silto laiku, kad varēs braukt ar riteni. Harijs ir pensijā, tāpēc viņam ir iespējas vairāk palīdzēt un būt ilgāku laiku kopā ar dēlu nekā Rutai, kura strādā SIA “Pedelīte” bistro “Jumis”. Šajā jomā ir jau kopš 18 gadu vecuma.
 “Mums ir dārzs, kad ir labs laiks, tad braucam turp, Didzim tur ir lielākas iespējas darboties. Viņš palīdz, ko var. Grābj zāli, paskatās, kā es zāģēju zarus un arī palīdz,” stāsta Ruta. Mājās Didzis spēj veikt savas istabas uzkopšanas darbus, pats smejas, ka grīdu izsūkt un mazgāt var viegli, jo ir laba tvaika slota, bet traukus mazgāt gan nepatīkot. Tas esot tēta pienākums.

Valkā jūtas vientulīgi
Didzis, pateicoties projektam, no savas skolas ar visai dīvainu nosaukumu, proti, Alsviķu teritoriālās struktūrvienības, kas ir pie Smiltenes tehnikuma, ir mēnesi pavadījis Maltā. Ļoti esot paticis, silts, saulains. Viņiem bijusi ekskursija pa pilsētu, bet vislabāk paticis brauciens uz Gozo salu. Tikai vienu reizi nedēļā bijis jāiet uz darbu, bet nekas jādara neesot bijis, tikai jāsēž un jāskatās. Pārējā laikā varējuši darīt ko vēlas. Dzīvojuši paši savā dzīvoklī, skolotājas gatavojušas ēdienu. Viss tur bijis labi, tikai ielas ļoti šauras un staigāt diezgan grūti. Peldēt jūrā diemžēl viņi nav varējuši, jo Maltā piekļuve jūrai arī veseliem cilvēkiem ir visai sarežģīta, un viņi arī baidījušies no jūras ežiem, kas tur esot. Didzis peldēt īsti nemākot, jo nav bijusi iespēja mācīties. Arī Valgas baseinā viņš nav bijis.
Kad jautāju, ko Didzis tagad dara mājās, kā izklaidējas, puisis atbild, ka esot diezgan garlaicīgi. Visi draugi, kas bijuši Valkā, ir prom, tāpēc viņš jūtas vientulīgi. Agrāk bijuši draugi pagalmā, tad bijis labi. Puisis un vecāki domā, ka, iespējams, cilvēki nolūkojas, ka Didzis iet ar grūtībām, bet neviens neapsmejot un neko sliktu nesakot. Arī pats puisis nejūtas kā atstumtais, vienīgi vairs nav īsti ar ko Valkā draudzēties. Vienīgā kompānija ir dators un vecāki. “Skolā Alsviķos ir jautri, tur ir draugi, viss kaut kas notiek un ir ko darīt. Valkā varu braukt ar riteni, bet tas ir vasarā. Tagad nav ko darīt,” atzīst puisis. Lielākā interese viņam ir datori. Vienu datoru pats ir izjaucis un pēc tam salicis, tikai viena skrūvīte palikusi pāri. Pašlaik skolas prakse arī ir saistīta ar datoriem un Didzim ir jāapgūst dažādas lietas, kas saistītas ar to. Šogad Alsviķu skola ir jāpabeidz, tālāk ceļš nezināmajā. Didzis vēlas apgūt datorprasmes, ir pieteicies kursos Jūrmalā. Vai viņu uzņems, cik ilgi šīs mācības būs, viņi vēl nezina. Kā dzīve iegrozīsies tālāk, rādīs laiks. Galvenais ir veselība, protams, bet gribētos, lai liktenis Didža un viņu vecāku dzīvē atved sirdssiltus cilvēkus, kas, iespējams, pateicoties savām zināšanām un varēšanām, parāda to taciņu, pa kuru ejot, Didža dzīves ceļš būtu vieglāks un pilnvērtīgāks.

 Skolotāja Ludmila Bērziņa:
“Didzītis ir ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs. Viņu klasē visi ir savā starpā draudzīgi un viens par otru, kā mēs sakām, bēdā. Mums ir puisis, kas pārvietojas ratiņkrēslā, un Didzis, neskatoties uz to, ka viņam pašam ir grūtības iet, vienmēr palīdzēs pastumt ratus. Cik nu vien  spēj, viņš otram palīdz. Skolā viņš ir aktīvs, apmeklē visus pasākumus, darbojas visos pulciņos, kādi mums ir, arī zīmē un spēlē teātri. Manā skatījumā, ļoti labs puisis. Kāda būs Didzim dzīve pēc skolas beigšanas, atkarīgs no paša uzņēmības un tā, vai paveiksies atrast darbu. Lai viņam veicas!”
Kategorijas

Kategorijas