Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ārzemju brauciens raisa emocijas un vairo pašapziņu

Santa Sinka

2018. gada 9. marts 00:00

370
Ārzemju brauciens raisa  emocijas un vairo pašapziņu

Cauri balti piesnigušiem Baltkrievijas laukiem un mežiem, gar zili krāsotu māju un sētu rindām uz Vitebsku traucās autobuss ar senioru deju un kantri deju dejotājiem no Smiltenes, Vijciema un Strenču puses.

Četru senioru deju kopu vadītāja Ženija Daudziete stāsta, ka saņēmusi uzaicinājumu uzstāties Vitebskas veco ļaužu namā. “Ja reiz mums ir šāda iespēja, tad uzrunāju gan savas dejotājas, gan vēl no citiem kolektīviem kļūt par ceļabiedriem braucienā uz Baltkrieviju. Sapulcējās dejotājas no Strenču “Madarām”, Blomes “Papardēm”, Vijciema “Vijolītēm”, Smiltenes “Pīlādzīša”, Smiltenes pagasta “Smilteseles” un Brantu “Vējiem līdz” un “Kantri ritmiem”, apvienojoties kolektīvā “Labākās draudzenes”. Lai no mūspuses koncertprogramma būtu bagātīgāka, uzaicinājām piebiedroties Blomes amatierteātra režisori Gitu Skadiņu,” teic Ž. Daudziete. Dejotājas krāja naudu, lai ziemas izskaņā dotos trīs dienu garā ceļojumā, ko labprāt piedzīvotu vēlreiz.
Vitebskas veco ļaužu namā koncertu kolektīvs sniedza kopā ar nopelniem bagāto ebreju tautas dziesmu un deju kolektīvu “Vitebskije Devčata”. “Skatītājus sajūsmināja “Vitebskije Devčata” izpildītās dzies­mas un atraktīvie deju uzvedumi, kā arī latviešu liegie un romantiskie priekšnesumi, kurus papildināja Gitas Skadiņas dzejas lasījumi un humors. Brauciena laikā iepazinām Polockas un Vitebskas vēstures un kultūras vērtības gides Innas pavadībā,” saka viena no “Labāko draudzeņu” dejotājām Laima Klāva.
L. Klāva turpina: “Polockā Sofijas katedrāle ir pirmā akmens celtne Baltkrievijā, kuras pirmsākumi meklējami 11. gadsimtā. Tā laika ritumā ir vairākkārt karos sagrauta, degusi, bet atkal atjaunota. Pārsteidz baltās ēkas varenība, tās izmēri un torņi. Senākos laikos tā ir bijusi gan pareizticīgo gan unianu (apvienotas ticības – red.) pulcēšanās vieta, gan labības noliktava. No 1926. gada tā bija muzejs, bet kopš 1983. gada ‒ koncertzāle ar lielisku akustiku. Katedrāles ērģeles ir vienas no labākajām Baltkrievijā, tās veido 3900 stabules ar 48 reģistriem.”
Savukārt Vitebskā L. Klāvai šķiet, ka vasaras sezonā parku, kalniņu un labi koptu celiņu izvietojums sniegtu brīnišķīgas pastaigas. Dejotājām priekšstatu par dzīvi Baltkrievijā sniedza gide Inna. “No viņas guvām informāciju par augstas kvalitātes medicīniskajiem pakalpojumiem un to izmaksām, par lina un ādas izstrādājumu plašo piedāvājumu klāstu un kvalitāti. Dažādas domas raisās galvās, braucot pa Ļeņina ielu un vērojot Ļeņina pieminekļus. Ekskursijas pēdējā dienā piedalījāmies Masļeņicas svinībās. Ēdām pankūkas, dziedājām, dejojām, sacentāmies virves vilkšanā un pankūku nešanā. Beigās sadedzinājām salmu lelli un atvadījāmies no ziemas. Šķīrāmies no viesmīlīgās kaimiņu zemes, tās ļaudīm ar domu atgriezties atkal, lai kopā dejotu un priecātos,” teic seniore L. Klāva.
Smiltenes pagasta Eiropas deju kopas “Smiltesele” dalībniece Biruta Kritnere joprojām ar sajūsmu stāsta par piedzīvoto. “Es laikam biju pirmā no kolektīva, kuru uzrunāja – vai mēs braucam uz skati vai Baltkrieviju. Teicu, ka šoreiz skate otrajā vietā. Vajag ikdienai kādu stimulu, lai ir prieks. Tikt Baltkrievijā un apskatīt divas pilsētas – uj! Emociju ir ļoti daudz. Mūs uzņēma labi, koncertējām kopā ar ebreju kolektīvu, kas pats par sevi bija fantastisks. Viņi par mums teica – cita mentalitāte, citas dejas. Mums uzreiz gandarījums. Jā, esam gatavas braukt vēlreiz. Šādi braucieni ik pa laikam ir nepieciešami, jo tā nav ikdiena. Tajā brīdī visas mājas rūpes ir noliktas malā, esi citā vietā ar pavisam citām domām un emocijām,” “Ziemeļlatvijai” stāsta B. Kritnere.
Nepieciešamību pēc šādiem braucieniem ievēroja arī jaunizveidotā kolektīva vadītāja Ž. Daudziete. Pēc atgriešanās mājās, koncertus aizvadījušas gan “Vijolītes”, gan “Madaras”. “Var jau būt, ka tikai man tā šķita, bet tās dejotājas, kuras bija Baltkrievijā, kļuvušas daudz atvērtākas un brīvākas dejā. Viņas vairāk smaida. Jaunas emocijas nākušas par labu dāmu pašapziņai,” pamanījusi Ž. Daudziete.
Blomes amatierteātra režisore G. Skadiņa sen nebija viesojusies postsociālisma valstī, un redzētais viņu patiesi pārsteidzis. “Fascinējoši, ar kādu laipnību viņi mūs sagaidīja un uzņēma. Mēs varam mācīties laipnību, kāda piemīt baltkrieviem, neskatoties uz to, kā viņiem tur iet ikdienā, varam mācīties negausties par katru nieku, kā esam raduši to darīt. Ļoti vērtīgs brauciens ikvienam, gluži kā uzņemt vitamīnus, kas pavasarī tik ļoti nepieciešami katram no mums,” saka G. Skadiņa.