Tiesības dzirdēt un tikt sadzirdētiem

Baiba Bicēna, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” valdes locekle

2018. gada 16. marts 00:00

Pasaules Dzirdes diena šogad norisinājās ar devīzi “Sadzirdi nākotni ...un esi tai gatavs!”.
Pārlūkojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkopotos rakstus, rodas jautājums, kas noticis ar tiem bērniem un jauniešiem, par kuriem prese rakstīja toreiz, astoņdesmitajos gados? Dažu likteņi mums ir zināmi.
Skolniece Māra, kura astoņdesmito gadu sākumā rakstīja vēstuli “Padomju Jaunatnei”, beidza parasto skolu, LVU un nu jau gandrīz 30 gadus pati strādā Nacionālajā bibliotēkā. Andrejs, kurš daudzkārt pieminēts vairākos Marinas Kosteņeckas rakstos un kurš tika apmācīts runāt pēc Maskavas pedagoģes Eleonoras Leongardes metodes, arī beidza parasto skolu un augstskolu, viņa CV ievietots Leongardes mājaslapā. Pēc šīs metodes savus nedzirdīgos un vājdzirdīgos vēlējās apmācīt arī citi vecāki, tajā skaitā Jeļena Mora, kura mainīja specialitāti un no zinātnieces fiziķes pārkvalificējās par speciālo pedagoģi 234. bērnudārzā. Šeit viņa apmācīja gan savu dēlu Oļegu, gan daudzus citus bērnus ar dzirdes traucējumiem. Gan Andrejs, gan Oļegs iemācījās runāt ne tikai savā dzimtajā krievu valodā, bet arī latviski, viņi integrējās dzirdīgo vidū.
Diemžēl metodei bija un joprojām ir arī daudz pretinieku, kuri uzskata, ka cilvēkiem ar smagiem dzirdes traucējumiem šāda integrācija nav nepieciešama. Saspīlētās attiecības starp vienas un otras grupas piekritējiem vēl vairāk saasinājās deviņdesmitajos gados, kad izrādījās, ka nedzirdīgie ar operācijas un implanta palīdzību var dzirdes spējas iegūt vai atjaunot. Latvijā par to bija jācīnās ļoti ilgi, vecāki vāca ziedojumus saviem bērniem. 2000. gadu pirmajā pusē vairākos rakstos stāstīts par pirmajām dzirdes atjaunošanas operācijām un par dažiem no šiem bērniem: Mareku, otru Andreju, Santu Eviju. Arī viņi tagad cits pēc cita sasniedz pilngadību, mācās parastajās skolās, runā. Sevišķs prieks par Ludzas meiteni Mariju Satibaldijevu, kura studē Nīderlandē un māk vairākas valodas. Taču implants viņiem visiem ir uz mūžu, tas jākopj, jāmaina baterijas un implanta ārējā daļa.
Pieaugušajiem implantus nācās gaidīt vēl ilgāk. Tikai četri gadi pagājuši, kopš pie tiem par valsts līdzekļiem tika pirmie pilngadīgie cilvēki ar smagiem dzirdes traucējumiem. Pirms tam vairāki bija savākuši naudu paši.
Mūsu cilvēki labprāt dalās savā pieredzē un iedrošina citus. Taču vēlamies lielāku atbalstu no valsts, lai vismaz bērniem piešķirtu augstākas kvalitātes dzirdes aparātus, lai tie nebūtu jālūdz no labdarības fondiem. Īpaši aktuāli tas ir tieši šobrīd, jo iepriekš viens no lielākajiem palīgiem bija ABLV Charitable Foundation.
Beidzot jāsakārto arī statistika, jo nav skaidrs, cik Latvijā vispār ir cilvēku ar dzirdes traucējumiem. Mūsu kaimiņvalstī Igaunijā šādu cilvēku ir ap 200 000, bet Latvijā bieži pieminētais skaitlis 30 000 liekas aizdomīgi mazs. Igaunijas simtgadē nesen iegādāts speciāli aprīkots mobilais dzirdes aprūpes busiņš, ar kuru var aizbraukt pārbaudīt iedzīvotāju dzirdi arī attālākos lauku rajonos. Mums tas pagaidām šķiet tāls sapnis.
Joprojām jācīnās par to, lai sēžu un konferenču zāles būtu aprīkotas ar audio indukcijas cilpām. Būvnormatīvos noteikts, ka tādām jābūt. Tādas jāierīko arī slimnīcās, bankās, baznīcās, mācību iestādēs, stacijās un citur, kur pulcējas cilvēki. Filmām un televīzijas raidījumiem ir jābūt subtitrētiem. Subtitru ekrāni ir jāizmanto teātra izrādēs. Latvijā regulāri šāds ekrāns tiek izmantots Nacionālajā operā un Rīgas Krievu teātrī. Divas izrādes martā tiks subtitrētas arī Nacionālajā teātrī. Bet tas ir stipri par maz. Daudziem ļoti aktuāls būtu teksta pierakstītāja pakalpojums, bet šāda pakalpojuma Latvijā nav vispār.
Pasaulē vājdzirdīgo biedrības sāka dibināties pirms Otrā pasaules kara un drīz pēc tā, kad no nedzirdīgo biedrībām atdalījās cilvēki, kuri gribēja runāt un dzirdēt. Tad arī surdotehniskie palīglīdzekļi bija kļuvuši pieejamāki. Padomju Savienībā par šīm vājdzirdīgo biedrībām praktiski neko nezināja. Arī tagad bijušajās “brālīgajās republikās” vājdzirdīgo apvienības vai nu nav izveidojušās, vai ir diezgan vājas. Izņēmums ir Igaunija. Tur vājdzirdīgo asociācija izveidojās jau 1993. gadā, un tagad viņiem ir nodaļas visās lielākajās pilsētās. Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi.lv” nodibināta tikai 2014. gadā. Cenšamies apvienot vairākas nišas, pulcējot gan vājdzirdīgos cilvēkus, gan bērnu vecākus, kohleāro implantu lietotājus, seniorus, šo cilvēku tuviniekus un arī dažādus speciālistus. Saziņa pamatā notiek sociālajos portālos.
Gaidām jaunus biedrus un viņu tuviniekus, kuri var palīdzēt biedrības darbā. Un galvenais, kas mūs vieno – mēs negribam būt nedzirdīgi, mēs gribam dzirdēt!

uzziņai

• Dzirdēt varam, kad skaņa pa auss ārējo eju nokļūst līdz bungplēvītei, to iesvārstot, un tālāk pa dzirdes kauliņu ķēdi plūst uz iekšējo ausi, kur mehāniskais impulss tiek pārveidots elektroimpulsā un pārraidīts uz galvas smadzenēm.

• Dzirde pakāpeniski sāk pasliktināties jau 30–40 gadu vecumā, tomēr dažiem tā var saglabāties izcila pat visai cienījamos gados.

• Ja dzirde uz augšējām skaņu frekvencēm pazeminājusies līdz
20 decibeliem, tas, visticamāk, sadzīvē netraucēs, taču pasliktināšanās ap 40 decibeliem būs jūtama.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tiesības dzirdēt un tikt sadzirdētiem

Kategorijas