Trīs sirdslietas, kas nejauši kļuvušas par darbu

2018. gada 16. marts 00:00

4851

Trīs sirdslietas, kas nejauši kļuvušas par darbu

Smiltenieti Gati Samučonoku iepazinu vien pirms pāris gadiem futbola laukuma malā. Pēdējā laikā futbola treneri biežāk var manīt nevis ar bumbu, bet fotoaparātu rokās. Satiekot Gati dažādos saviesīgos pasākumos un sporta notikumos Smiltenē, viņš par sevi rada draudzīga, pieklājīga un izpalīdzīga cilvēka iespaidu. Vēl biju dzirdējusi, ka Gatis spēlē grupā “Velves” un, izrādās, esam arī tikpat kā kaimiņi. Ierakstot google meklētājā Gata Samučonoka vārdu, neko īsti nevar atrast, taču mazo pilsētas futbolistu vecāku atsauksmes un ieraksti sociālajos tīklos pēc sacensībām un kopīgām ekskursijām ļauj secināt, ka ar viņu lepojas, ciena un mīl. Tieši tas mudināja piezvanīt Gatim un uzaicināt viņu uz interviju.
Lai iepazītu cilvēku, rosinātu to atvērties, nepietiek tikai ar standarta jautājumiem, tāpēc prātoju, kā pārsteigt Gati. Nolēmu pajautāt, ja būtu iespēja rīt pamosties ar jaunu prasmi vai īpašību, kāda tā būtu. Teiktais pārsteidza mani pašu – Gatis atbildēja, ka vēlētos kļūt mierīgāks, jo esot diezgan agresīvs un emocionāls, bet vīrietim nepieklājas būt pārlieku emocionālam. Tāpēc pārdzīvojumus bieži patur sevī, lai arī cik grūti tas nebūtu. “Ja esi vīrietis, tad nedrīksti ļaut vaļu emocijām visās lietās un vietās,” nosaka futbola treneris un muzikants. Godīgi to izstāstot, atklājas pavisam citas Gata īpašības. Īpaši aizkustinoši viņš stāsta par savu četrus gadus vecāko brāli Gunti, kas bērnībā bija kā paraugs, elks un tēvs vienlaikus, un ģimeni, kas ir dzīves lielākā vērtība.

- Pastāsti par savu bērnību, vai esi īstens smiltenietis?
- Esmu dzimis un audzis Smiltenē, te pabeidzu vidusskolā astoņas klases un pēc tam proftehniskajā skolā apguvu ceļa būvniecības mehanizatora profesiju, kurā tā arī ne dienu neesmu nostrādājis. Pirms armijas jau apprecēju savu sieviņu Sandru. Tā kā viņa strādāja Lizumā, mums tur piešķīra dzīvokli. Lizumā nodzīvoju 12 gadus, tāpēc varbūt kāds nevar saprast, esmu vai neesmu smiltenietis. Bet esmu – manas mājas ir Smiltene!
Bērnībā liels mans elks bija brālis Guntis, jo augu bez tēva. Guntis bija mans paraugs. Tolaik viņš nodarbojās ar mūziku, spēlēja ģitāru. Staigāju viņam līdzi uz mēģinājumiem proftehniskajā skolā. Kad brāli iesauca armijā, mājās palika lapiņa ar akordiem. Uz 14. jubileju mamma ar brāli man uzdāvināja ģitāru, tā es sāku mācīties spēlēt. Sakritība, ka kaimiņos mums dzīvoja Aivars Siliņš, kurš vadīja Gunta apmeklēto ansambli. Ejot garām mūsu mājas logam, viņš bija dzirdējis, ka visu laiku kāds spēlē ģitāru. Aivaram Trikātā bija grupa “Melodija”, kurā tajā brīdī trūka ģitārista. Viņš ienāca un meklēja Gunti, bet mamma atbildēja, ka brālis jau gadu ir armijā un tas, kurš spēlē, esmu es. Tā tiku uzaicināts spēlēt grupā, kurā tolaik darbojās vēl citi smiltenieši. Jā, kopš 15 gadu vecuma sāku braukāt pa ballītēm un uzstāties. Pirms armijas pārgāju uz grupu “Rakari” Bilskā, kurā spēlēja arī mans brālis un Agris Gedrovičs. Spēlēts ir visdažādākajās grupās un sastāvos gan Lizumā, gan Smiltenē, līdz 1991. gadā tika nodibināta grupa “Velves”, tajā esmu vēl līdz šim brīdim.

- Muzikantu dzīve no malas varētu šķist kā viena liela ballīte, kas nekad nebeidzas. Kāda tā ir tev?
- Viegla maize tā nav – negulētas naktis, nemitīga braukšana, jautra dzīve, alkohols, kas atstāj sekas. Lai arī ar mūziku pelnu iztiku, grūti to nosaukt par darbu, jo vienlaikus tā ir mana sirdslieta. Vienmēr saku, ka dzīvē man ir ļoti paveicies, esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem uz darbu nav jāiet sakostiem zobiem. Gan muzicēšana, gan futbola trenera darbs, gan tagad fotografēšana – tas viss sākās ar lielu aizrautību, degsmi un mīlestību pret to, ko dari.
Atgriežoties pie muzikantu dzīves, vislielākais paldies jāsaka sievai, kura to visu ir izturējusi. Nekāds paipuisītis nebiju, visu mūžu esmu bijis liels palaidnis. Dzīvē ir bijuši dažādi periodi. Daudzi jau ļoti labi zina, ka muzikantiem nav garlaicīgi. Kad braukā pa ballēm, saviesīgiem pasākumiem, ir daudz draugu un katrs grib ar tevi pasēdēt. Pamēģini kādam atteikt, uzreiz teiks, cik tu lepns, iepriekš ar Pēteri iedzēri, bet ar mani ne. Kad sāku spēlēt, bija gandrīz tāda nostāja, ja tu nelieto, neesi riktīgs muzikants. Katrs ir iedzēris, kāds pratis apstāties, kāds ne. Manuprāt, muzikanta sievai ir būt vēl grūtāk, gaidīt savu mīļoto cilvēku mājās.
Tomēr šī ir tikai viena – redzamākā – puse. Daļai ir maldīgs iespaids, ka atnāca muzikants, bišķiņ uzspēlēja, paņēma lielo naudu un aizbrauca mājās. Iepriekš ir daudz jāstrādā un jātrenējas, lai varētu nospēlēt četras piecas stundas. Tas ir tāpat kā ar fotografēšanu, ja jau smukām bildēm pietiktu vien ar labu fotokameru un objektīvu, tad jau, nopērkot dārgu vijoli un uzkāpjot uz skatuves, ikviens būtu izcils vijolnieks, bet tā nenotiek. Grupā mans pamatinstruments ir ģitāra, bet kas tik šo gadu laikā nav spēlēts – sintezators, pat esmu aizvietojis bundzinieku. Tas viss, protams, pašmācības ceļā iegūts. Esmu rakstījis arī mūziku un tekstu dziesmām. Studijā ierakstītas četrdesmit dziesmas. Uzstājoties esam izbraukājuši visu Latviju, divas reizes spēlējām latviešiem Īrijā.
Starp citu, ja iztulko manu uzvārdu no krievu valodas, tad sanāk pašmācītājs. Vēlreiz saku, tas viss ir brāļa ietekmē, viņš uz mani atstāja lielu iespaidu. Viņš spēlēja futbolu, es arī, viņš hokeju, es arī. Ja brālis būtu spēlējis saksofonu, es noteikti arī to būtu apguvis.

- Tātad brāļa ietekmē tu sāki spēlēt futbolu. Vai tas sākās ar pagalma mačiem?
- Tieši tā! Dzīvojām Smiltenē, Abulas ielā. Bērni būdami, uzrakstījām vēstuli, ko iemetām daudzdzīvokļu mājas ierosinājumu pastkastītē. Mūsu korpusā dzīvoja “8 CBR” būvinženieris. Pēc nedēļas pretim mājai pie Jaunā parka sākās būvdarbi, tā tapa laukumiņš, kurš joprojām ir bērnu iecienīts un piepildīts vēl šodien. Tur sākās mana mīlestība pret futbolu. Pilsēta bija sadalīta vairākās daļās, katrā bija sava futbola komanda – Cērtenei, kapukalnam, centram. Tolaik neko nedomāju, tik izbaudīju futbola spēli. Vēlāk uzzināju, ka Smiltenē ir izveidota jauniešu futbola komanda, kuru trenē Jānis Dergačs. Vienā spēles dienā draugs teica, lai aizeju. Tajā dienā mēs smagi zaudējām pretiniekiem, bet abus vienīgos vārtus iesitu es. Kopš tā laika sāku trenēties pie Jāņa, kas pēdējos gadus ir mans kolēģis. Pēc vairāku gadu treniņiem futbolā nonācu dilemmas priekšā – sports vai mūzika, izvēlējos otro.
Pēc armijas dzīvojot Lizumā, tur izveidojās ļoti laba futbola komanda, kurai bija sadraudzība ar Smilteni. Bieži sacentāmies viens ar otru, braukājām viens pie otra. Tad vienā brīdī radās vajadzība pēc cilvēka, kurš vadītu komandu. Atgriežoties Smiltenē, ziemas čempionātos veidoju komandu, darbojos, līdz sekoja piedāvājums no Smiltenes futbola kluba, kur trūka trenera. Futbola klubā nostrādāju septiņus gadus, sākot strādāt ar pašiem mazākajiem futbolistiem vecumā no četriem līdz sešiem gadiem. Tas savā ziņā ļāva atgriezties bērnībā, kad futbols sagādāja patiesu prieku, emocijas un gandarījumu.

- Futbols tev ir īpašs un tāds tas droši vien paliks vienmēr, kaut arī vairs nestrādā futbola klubā “Smiltene”. Par aiziešanu no kluba skuma ne tikai tavi audzēkņi, bet arī viņu vecāki. Saki, lūdzu, kas tev trenera darbā sagādāja lieko gandarījumu!
- Tie ir mazie futbolisti, kad pēc brīža raugies uz viņiem un redzi, ka bērns ir kaut ko iemācījies, paveicis un, ja vēl ir panākumi turnīros, tad tas ir labākais atalgojums trenerim, kāds vien var būt. Jo materiālā atlīdzība trenerim tāds pabalsts vien ir. Ir Jābūt otram darbam, lai izdzīvotu, un man tā ir mūzika. Joprojām sekoju līdzi savu puiku sniegumam un lepojos.
No Smiltenes futbola kluba esmu aizgājis nesaprašanās dēļ ar tā pārstāvjiem, bet trenera licence ir joprojām, kā arī piedāvājumi no citiem klubiem.

- Tava jaunākā aizraušanās ir fotografēšana, pilsētas centrā esi izveidojis pat fotostudiju. Kā tas sākās?
- Fotografēt sāku līdz ar mazo futbolistu trenēšanu. Skatījos mājās albumus, kuros glabājas bērnības bildes. Atradu kādas piecas futbola fotogrāfijas, kurās īsti nevar pateikt ‒ esmu tas vai ne. Nolēmu, ka maniem audzēkņiem būs bildes no pašiem pirmajiem soļiem futbolā līdz brīdim, kamēr trenēšu. Viss sākās ar sporta notikumu fotografēšanu, kas pamazām pārgāja citu pasākumu iemūžināšanā, kā arī fotosesijās studijā. Bet joprojām man visvairāk patīk reportāžas – tajās ir dinamika. Aptuveni pirms gada izveidoju savu studiju, ko turpinu pilnveidot.
Fotogrāfija ir viena no vēstures liecībām. Pirms kāda laika ar treneriem izdomājām vākt materiālus par Smiltenes futbola vēsturi, beigās esmu palicis viens pats, kas to joprojām dara. Diezgan daudz izdevies savākt no senākiem laikiem. Šī paaudze nemaz nezina, kādi savulaik Smiltenē bija futbolisti.

- Katrs no taviem hobijiem ‒ muzicēšana, futbols un fotografēšana ‒ prasa daudz laika un uzmanības, kāda loma ir tavai ģimenei?
- Tā man ir pati svarīgākā un dārgākā, bez viņiem es nebūtu tas Gatis, kas šodien. Man ir divas meitiņas – Dana, kura ar ģimeni dzīvo Smiltenē, un Jana, kura šobrīd dzīvo Anglijā. Abas man palīdz gan ar padomu, gan viedokļiem, gan tehniskām lietām. Lielu atbalstu gūstu no sievas puses, kura ir pirmā un galvenā mana darba kvalitātes noteicēja. Esam norunājuši, vai nu sakām taisnību pat tad, ja tā ir nepatīkama, vai klusējam. Tagad, kad brīvā laika ir vairāk, patīk to pavadīt kopā ar mazbērniem. Man ir divi forši mazdēli. Lielākais iet Smiltenes mūzikas skolā un dejošanā, piedalās arī riteņbraukšanas sacensībās. Sekoju līdzi viņa gaitām ar fotoaparātu.

- Ja kristāla bumba tev varētu pastāstīt par tavu nākotni, tevi pašu, ko vēlētos uzzināt?
- Laikam neko! Katram cilvēkam ir atvēlēts savs laiks šajā dzīvē, tāpēc jāizdzīvo ir katra diena. Esmu pārliecināts, ka nekad nav par vēlu sapņot un savus sapņus piepildīt. Galvenais ir gribēt un pašam noticēt, ka vari to sasniegt. Tad arī viss izdosies!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Trīs sirdslietas, kas nejauši kļuvušas par darbu

Kategorijas