Mīlas stāsts, kas jāredz

2018. gada 23. marts 00:00

528

Svētdien, 18. martā, Smiltenes pilsētas kultūras centra teātra zālē pirmizrādi piedzīvoja Smiltenes Tautas teātra jaunākais iestudējums „Pēc kaut kā cēla, nezināma”. Smiekli, izcila aktieru spēle, emocijas, kas izraisa pārdomas par pašu dzīvi – šie bija tikai daži no skatītāju komentāriem pēc redzētā mīlas stāsta četru aktieru spēlē.

„Apmeklēju visas Smiltenes Tautas teātra izrādes, jo augstu tās vērtēju. Gribēju apmeklēt arī šo pirmizrādi, taču nedabūju biļetes. Šodien pavisam negaidīti tās ieguvu un esmu priecīga šeit atrasties. Aktierspēle fantastiski, jo īpaši Aigars Veldre un Dace Purvlīce. Domāju, katrs skatītājs uztvēra vēstījumu. Sapratu, ka ir jādzīvo šeit un tagad!” „Ziemeļlatvijai” saka izrādes apmeklētāja smilteniete Marita Timermane.
Izrādes režisors ir Agris Māsēns, bet darba autors Anšlavs Eglītis. Tās ir stāsts par to, kā, ejot cauri dzīvei, nezaudēt savus jaunības sapņus un ideālus un palikt tiem uzticīgam, pēdējo sapņotāju, ideālistu Latvijā un viņa zudušās jaunības mīlestības meklējumiem, kas varoni aizved līdz pat tālajai Amerikai. Šo stāstu uz skatuves skatītājiem izstāstīja Smiltenes Tautas teātra aktieri Dace Purvlīce, Aigars Veldre, Rita Rozīte un Laimonis Matulis.
Nereti tieši D. Purvlīcei izrādēs ir liktenīgās sievietes loma. „Viņa ir tāda pati kā mēs, kas ilgojas pēc cēlām un nezināmām lietām. Jaunībā varbūt pielaidusi kļūdu, bet vēlāk mēģināja to izlabot. Ārēji nesalaužama, bet iekšā pavisam kas cits. Māsēna kungs man pats teicis, ka nekad nedos princesītes lomu. Gribētu nospēlēt kādreiz biklu, klusu vecenīti, kurai nebūtu tāda krampja kā manai varonei izrādē. Tomēr šī loma ir garšīga, ar tādu smeķi,” par savu atveidoto tēlu izrādē „Pēc kaut kā cēla, nezināma” stāsta D. Purvlīce.
Kādu vēstījumu autors vēlējies nodot skatītājiem? „Ka mēs būtībā esam pazaudējuši ideālus. Padodamies naudas dievam un aizmirstam par skaistām, cēlām emocijām un jūtām, cēliem mērķiem. Par kaut ko augstāku!” teic D. Purvlīce.
Tautas teātra aktrise pateicas režisoram A. Māsēnam, jo viņš esot viņu visu lielais teātra skolotājs. Tam piekrīt arī A. Veldre sakot: „Par to, ko jūs redzat manī uz skatuves, jāpateicas režisoram. Tas ir nesavtīgs, liels režisora darbs. Cenšos izdarīt to, ko režisors mūsos iedēsta. Ja uzplaukstam uz skatuves, tad 70 procenti ir režisora nopelns, 30 procenti – paša. Loma patiešām ir grūta, jo neesmu tāds ideālists, kurš turpina meklēt, pat ja liekas, ka viss ir zaudēts un skaidri redzams. Dzīves rutīna, kurā dzīvojam, uzliek savus nosacījumus, ritmu un prasības. Tāpēc šādu tīru ideālu meklētāju nav daudz. Mums, latviešiem, novēlu nepadoties, bet cīnīties par saviem ideāliem līdz pēdējam.”
Smiltenes Tautas teātra režisors A. Māsēns stāsta, ka, sagaidot Latvijas simtgadi, apzināti izvēlējies latviešu autora darbu. Vienīgi izdarīja dažas korekcijas, lugu iesākot no deviņdesmitajiem. Viņaprāt, tās mūsdienu skatītājam nākušas par labu. Vaicājot, kādas emocijas pārņēmušas pirmizrādē, režisors atklāj: „Jāiespēlējas, aktieriem jāsadzīvo ar savu lomu, bet esam uz pareizā ceļa, nav par ko kaunēties! Ja redzētais skatītājus mazdrusciņ aizķēra, uzdevums ir izpildīts.”
Tuvākā izrāde „Pēc kaut kā cēla, nezināma” Smiltenes pilsētas kultūras centrā būs 27. martā pulksten 19.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mīlas stāsts, kas jāredz

Kategorijas