Latvijai svētkos dāvina personālizstādi

2018. gada 29. marts 00:00

265

“Noskaņu variācijas Latvijas simtgadei” - ar tādu veltījumu mūsu valstij tās dzimšanas dienā savu personālizstādi Smiltenes novada bibliotēkā atklājis mākslinieks Aleksandrs Luhaers.

Pensionētais mežzinis, bijušais kārķēnietis tagad dzīvo Smiltenes novadā, Launkalnes pagasta Saltupu ciemā, un pēdējos piecus gadus sadarbojas ar Smiltenes bibliotēku, uz laiku atvēlot savas eļļas gleznas izlikšanai izstādēs skatītāju priekam.

To spēj tikai labdabīgi neprāši
Aleksandrs Luhaers mākslā ir savrupa, patstāvīga ceļa gājējs un glezniecības tehnikas noslēpumus apguvis pašmācības ceļā, tai skaitā pētot vecmeistaru gleznu reprodukcijas.
Šajā jaunākajā izstādē zinātāji ieraudzīs, ka mākslinieks savā daiļradē spēris lielu soli augšup, - gan jaunu, sev agrāk neraksturīgu krāsu izvēlē, gan atdarinot slavenā latviešu ainavu gleznotāja Vilhelma Purvīša gleznas “Rudens” reprodukciju, ko ieraudzījis pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izdotajā žurnālā “Atpūta”.
Vilhelms Purvītis (1872-1945) bija viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē. Aleksandrs Luhaers sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst, ka apzinājies to, cik liela atbildība ir atdarināt kādu no Purvīša darbiem, taču vēlējies pārbaudīt, vai tiks ar to galā. Viņam tas prasīja septiņus mēnešus. “Purvītim katra krāsu laukuma krāsu attiecības ir citādākas, katram kokam ir savas krāsas. Tās ir izcilas akadēmiķa koloristikas spējas. Purvītis apzinās, ka katrai krāsai ir sava ietekme, un to tā arī pasniedz,” secina A. Luhaers.
Vilhelma Purvīša gleznas “Rudens“ atdarinājums ir kļuvis par vienu no mākslinieka A. Luhaera pēdējo gadu lielākajiem izaicinājumiem. Šī glezna ir īpaša ar to, ka tās oriģināls ir iekļauts V. Purvīša “zudušajā mantojumā” (tās ir gleznas, kuras karadarbības laikā tika izvestas no Latvijas vai tika atzītas par pazudušām). Jāpiebilst, ka šis A. Luhaera darbs ir ievietots īpašā mākslinieka pašdarinātā ozollapu kokgriezuma rāmī.
Mākslinieka draugs Jānis Siliņš, kurš vairāk nekā 40 gadus veltījis trenera darbam un pedagoģijai Smiltenē un Valmierā un tiek dēvēts par BMX tēvu Latvijā, pirms kāda laika sarīkoja iespēju Aleksandram Rīgā, Latvijas Mākslas akadēmijā, uzklausīt akadēmiski izglītotu speciālistu viedokli par viņa gleznām, tai skaitā par ieceri atdarināt Purvīša darbus.
“Gribējām zināt, kādā līmenī strādāju, - vai es varu pindzelēt vai nevaru,” smaida Aleksandrs un neslēpj prieku par saņemto mākslas zinātņu doktora, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša novērtējumu, proti, akadēmiķis aicinājis iedrošināties tam darbam, kuram Aleksandrs ir atvēzējies - izgatavot veselu sēriju bojā gājušo Vilhelma Purvīša gleznu kompozīciju atdarinājumus. To neviens cits nepaveikšot, tikai tādi labdabīgi neprāši, kāds ir Aleksandrs Luhaers, un jēga šādai kopiju sērijai būs atgādināt Purvīša ģēnija lielumu Latvijas mākslā.
Tāpat vērtīgus padomus Smiltenes novada māksliniekam sniedza Andris Začests, Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs, gleznošanas katedras vadītājs.

Izceļ skaisto mums apkārt
“Rudens” ir pirmais darbs šajā sērijā. Smiltenes novada bibliotēkas bibliogrāfe Alda Liuke cer, ka sērijai būs turpinājums, jo augstu vērtē Aleksandra Luhaera gleznas to krāsu dzidruma un smalkās toņu pārejas dēļ, kā arī tāpēc, ka tās atklāj Latvijas dabas skaistumu. Viņa arī palīdzēja māksliniekam sarīkot izstādes atklāšanu, kas izdevusies sirsnīga un savā ziņā pat bijusi liktenīga, proti, tikai pēc datuma izvēles Aleksandrs uzzinājis, ka izstādes atklāšana notiks Vilhelma Purvīša dzimšanas dienā.
Savās gleznās mākslinieks patiesi prot izcelt Latvijas dabas skaistumu un ainavas glezno lielākoties pēc paša uzņemtajām fotogrāfijām gan Smiltenes, gan Kārķu pusē, gan citviet Latvijā. Ir arī citi avoti, no kuriem top Aleksandra darbi, piemēram, izstādē “Noskaņu variācijas Latvijas simtgadei” izliktā ainava ar Staburagu ir tapusi pēc oriģinālas fotogrāfijas, kas uzņemta aizvadītā gadsimta 60. gadu sākumā.
Izstādes apmeklētāji ieraudzīs arī pāris klusās dabas, kas iezīmē jaunu pavērsienu mākslinieka rokrakstā jeb krāsu izvēlē, ko Aleksandrs aizguvis no baroka laika franču gleznotāja Žana Simeona Šardēna (1699- 1779). “Šardēna gleznās violetais nav vienkārši violets. Tajā ir dažādi atspīdumi, kas ļoti bagātina. Šardēna krāsu koloristika ir izcila. Viņš ir uzzīmējis vienu no labākajiem portretiem pasteļu krāsās – savu pašportretu,” teic A. Luhaers. Jāteic, ka arī viņam savās klusajās dabās ar ziediem izdevies panākt Šardēna krāsu toņu pāreju un saspēli.
A. Luhaera gleznu izstādi Smiltenes novada bibliotēkā var apskatīt līdz 21. aprīlim.
“Ja kāds vēl nav redzējis, nāciet skatīties!” aicina A. Liuke.

viedoklis
Jānis Siliņš, A. Luhaera draugs:
- Aleksandrs mani piesaista tādā ziņā, ka viņš māca saskatīt sev tuvāko apkārtni, Latvijas dabas skaistumu. Tas ir vienīgais, ko mēs šobrīd varam likt pretī pasaules iedzīvotāju tehnokratizācijai, kad viss tiek izteikts matemātiskās formulās un skaitļos. Apbrīnojama ir Aleksandra prasme saskatīt to skaisto, kas mums ir apkārt un kam mēs ikdienā paskrienam garām. Piemēram, Aleksandra glezna – ainava ar Abula upīti starp Vidusdzirnavu un Tepera ezeru... Cik bezgala skaisti! Pa ietvi varbūt aizejam garām un uz to, kas blakus, nepaskatāmies. Bet glezna māca – ieskaties, nesteidzies, skaistums ir tepat apkārt! Aleksandra ainavas un puķu motīvi piesien dvēseli ikdienas lielajā steigā. Aleksandrs ir arī apbrīnojami ražīgs, pastudē literatūrā par jaunām krāsām, niansēm, formām un tad iet līdz galam.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Latvijai svētkos dāvina personālizstādi

Kategorijas