Laikapstākļi un šķirņu prasības liek meklēt risinājumus

2018. gada 4. aprīlis 00:00

Kamēr vieni tukšo pērnajā vasarā savārītos ievārījumus un saldētavā uzglabātos svaigo augļu un ogu krājumus, citi jau tagad sapņo par pirmajām pašmāju zemenēm. Kuldīgas novada Laidu pagasta “Migl dārzos”, kas ir lielākā zemeņu un to stādu audzētava valstī, prognozē, ka šogad pirmās siltumnīcā augušās un nogatavinātās ogas gaidāmas aprīļa vidū. Taču, lai izaudzētu pēc iespējas ātrāk pirmās vietējās ogas, tas prasa ieguldījumus gan darbā, gan naudā, gan gūt papildu zināšanas, pielietojot tās praksē.
Lielveikalos visu gadu iegādājamas no ārvalstīm vestās svaigas zemenes. Kamēr nezina pašmāju produkcijas audzēšanas stāstu no stāda līdz gatavai ogai, tikmēr augstu tiek vērtēta ārzemju preces pieejamība, izskata un cenas pievilcība – tās ir vienmērīgi sarkanas, lielas, spīdīgas un arī lētākas. Taču arī Latvijā var izaudzēt augstvērtīgas ogas, ko pierāda ne viens vien uzņēmīgs lauksaimnieks, kurš meklē ienesīgu peļņas avotu.
Pirmo pašmāju ogu cena pircējiem vienmēr šķitīs dārga. “Migl dārzu” saimnieks Ilmārs Gulbis, kurš ar dzīvesbiedri Līgu Gulbi zemenes audzē 17 gadus, norāda, ka tieši augstā cena pirmajām ogām zemeņu audzētāju un tirgotāju vidū izraisa viļņveidīgas svārstības. Īpaši tas vērojams nākamajā gadā pēc neražas. “Kad ir neražas gadi, cilvēki ierauga augsto cenu un nolemj – viņi taču arī varētu tādā veidā nopelnīt! Ko tad vajag zemenei – iestāda un pati aug! Cilvēks sapērk stādus, sastāda, taču neapzinās, ka ātri vien saskarsies ar problēmām, ja kaut ko nebūs izdarījis līdz galam, kaut ko būs izdarījis nepareizi,” saka I. Gulbis, ieskicējot valdošo mītu, ka izaudzēt augstas kvalitātes, lielas zemeņogas ir viegli, to var izdarīt ar jebkuru šķirni jebkurā vietā un jebkādos apstākļos. “Kad saskaras ar problēmām un raža vairs nenes nekādu labumu saimniekam, dobes un lauki tiek nolaisti – tie aizaug.

Atduras pret pieredzes trūkumu
I. Gulbja ģimene zemeņu audzēšanu sākuši nejaušā hobija līmenī. Kad pieņēmuši lēmumu, uzreiz nav pārspīlējuši ar stādu daudzumu – iegādājuši 100 dēstus tolaik populārā ‘Zefīra’. Konsultējušies ar I. Gulbja dzīvesbiedres onkuli Imantu Lepsi, kuram bijusi vērienīga un veiksmīga pieredze ogu audzēšanā – ko darīt, ko labāk nedarīt. Pirmos gadus zemeņu audzēšana bijusi šķietami veiksmīga – augušas griezdamās, dodot labu ražu. “Protams, domāju – esmu baigais audzētājs, man viss izdevās. Nevienu neklausīju, likās, ka pašam viss sanāca pats no sevis. Sākās problēmas, un tad jau sapratu, ka jāsāk paklausīties pieredzējušākie nozares speciālisti, ir jāmācās no kļūdām, jāuzkrāj pieredze. Laika gaitā sevi esam pierādījuši tiktāl, ka pēdējos gadus esam kļuvuši par Dobeles un Pūres Augļkopības institūta zinātnieku sadarbības partneriem. Viņi brauc mācīties pie mums un no mums, mēs atkal gūstam nepieciešamo informāciju no viņiem,” izaugsmi pieredzē apraksta zemeņu audzētājs.
Pēdējā inovācija zemeņu audzēšanā “Migl dārziem” ir mēģinājumi zemeņu audzēšanā siltumnīcās ar frigostādiem jeb saldētiem dēstiem. “Stādu novāc vēlu, bet galvenais paspēt pirms stabila sala iestāšanās. Jo vēlāk novāc, jo labāk. Stādus tur aukstumā, apmēram no mīnus diviem līdz mīnus pieciem grādiem, lai stāds būtu aizmidzis. Nulle grādi vairs nederēs. Pēc aprēķiniem, kad vajag pirmo ogu ražu, ņem stādus ārā no saldētavas un stāda siltumnīcās zemē. Pēc vidēji 60 dienām būs raža,” tehnoloģiju, ko “Migl dārzu” saimnieki aizsākuši kā pirmie Latvijā, apraksta I. Gulbis.

Jāmaina lauki
“Pēdējie trīs gadi bijuši laikapstākļu ziņā ļoti agresīvi. Laikā, kad varētu būt pirmā raža, zemeņu ziedi nosalst, jo pēkšņi uznāk sals, salnas. Tādēļ uz lauka nav jēgas agrās šķirnes stādīt,” pie šāda secinājuma nonākuši audzētāji Gulbji.
“Laika gaitā esam sapratuši, ka zemeņu audzēšanā ir bezgalīgi ko mācīties un izmēģināt, jo katrs gads ir atšķirīgs sala, mitruma, saules, kaitēkļu un katras šķirnes īpatnību dēļ. Esam sapratuši, ka nav tādas universālas šķirnes, kas der jebkam un jebkur. Taču viens ir skaidrs – zemenei vajag daudz saules, saulainu laiku. Temperatūru gaisam nemaz ļoti siltu nevajag, pietiek pat ar plus astoņiem, plus desmit grādiem. Ja būs saule, tā labāk augs un gatavosies,” norāda I. Gulbis.
Katru gadu pasaulē rodoties simtiem jaunu zemeņu šķirņu, taču Gulbji nesteidzoties ķert un grābt, izmēģinot visas. Viņi audzē apmēram 35 šķirnes, kurās ir gan agrās, gan vidēji agrās, gan vēlās rudens šķirnes. Par katru audzētājs var pastāstīt no savas pieredzes, norādot – ja neievēros katras īpatnības un neieguldīs to prasībās, tad tiks sajaukts priekšstats par šķirni. “Daudz pētām informāciju internetā, jo katrai jaunai šķirnei ir problēmas un tās ir dažādas. Tāpat balstāmies uz zinātnieku analīžu un citu mērījumu rezultātiem, vērtējam sezonas apstākļus kopumā un ražas lielumu,” atklāj laidenieks.
Vēl pieredzējušie audzētāji novērojuši un novērtējuši, ka vienā vietā audzētām zemenēm augstākie rādītāji un kvalitāte noturas vidēji trīs gadus. Jau trešajā gadā nav jēgas audzēt, jo ogu kvalitāte ļoti krītas.

Jāsagatavo augsne
Kā vienu no priekšdarbiem zemeņu audzēšanā I. Gulbis nosauc augsnes sagatavošanu. “Ir tā, ka nav tādas zemes, kur zemenes neaugtu. Tikai jautājums ir par to, kā augsne ir jākopj – kā un cik bieži jālaista, jāmēslo. Kad atrodat vietu zemenēm, ieteicams būtu veikt analīzes, vai tur nav nematodes. Savukārt, lai uzlabotu augsni, labs risinājums jebkādā gadījumā būs zaļmēslojums, kam noderēs eļļas rutks vai sinepes,” padomu dod audzētājs.
Otrkārt, svarīgi laikus konstatēt maijvaboļu kāpuru dzīvošanu zemē. Tas ir galvenais kaitēklis, kam ir tendence izplatīties tieši pēdējo gadu laikā un kas lielu postījumu nodara laikā, kad ogas sāk sārtoties. Maijvaboļu kāpuri grauž zemeņu saknes, krūmi sāk vīst. Kā efektīvus audzētājs iesaka tādus līdzekļus, ko Latvijā netirgo. Ja ir maijvaboles, audzēšanu laukā labāk neturpināt – stādījumi jāiznīcina, augsne jāapar, iestrādājot līdzekli zemē.
Kā trešais pamatpunkts zemeņu audzēšanai uz lauka ir plēves izvēle un tās uzklāšana. Jebkuru plēvi I. Gulbis iesaka iegādāties veikalos, lai būtu, kur vērsties, ja rastos pretenzijas par kvalitāti un atbilstību aprakstam. Audzētāju pieredzē ir vairāki gadījumi, kad plēve vai agroplēve, ģeotekstils iegādāts ārvalstīs, bet konstatēts, ka nav atbilstības aprakstam. Svarīgi – skatīties agroplēves un plēves gaismas caurlaidību mikronos. Efektīvākai audzēšanai uz lauka, lai nebūtu tik daudz jāravē nezāles, nepieciešams būs plēves ieklājējs, lai plēve stingri apņemtu zemi apkārt zemeņu krūmam. “Migl dārzu” saimnieki pa vidu vagām klājuši arī salmus. Tomēr plēvēm arī ir savi mīnusi. “Uz lauka uzies meža dzīvnieki, viņi kasīs nost sniegu un pie reizes saplēsīs plēvi,” pieredzējis I. Gulbis.
Saimnieks gadu gaitā izgājis cauri un izmēģinājis vairāku veidu mehāniskos plēves ieklājējus. Beigās sapratis, ka vienas ideālās tehnikas nav, katra ir jāpielāgo savām prasībām, to pārmetinot.
Tāpat nedrīkstot žēlot līdzekļus uz laistīšanas iekārtām. Gan tās, gan arī ar cita veida ieguldījumiem, pēc I. Gulbja ieteikuma, nevajagot aizrauties ar gādāšanu ārvalstīs, īpaši Polijā.

Jāpakļaujas šķirņu īpatnībām
“Ja sezonas laikā no viena hektāra pie pareizas mēslošanas un laistīšanas iegūst desmit tonnas ogu, tad tas ir neizdevies gads. Visu darot pareizi, no hektāra vajadzētu iegūt 18 tonnas. Gadu gaitā esam izpētījuši, kādai šķirnei kādi apstākļi vajadzīgi, lai tā ražotu lielas ogas un daudz. Izvēlēsies kvalitatīvus materiālus – plēvi, augsni, mēslojumu, laistīšanas sistēmu – ražas starpība būs iespaidīga! Mitrums trūkst, tādēļ ogas mazas. Neizpildīsi kādai šķirnei prasības, dabūsi to manīt ražas kvalitātē. Ieguldīsi daudz līdzekļu un darba, pēc laika saņemsi atpakaļ augļos un peļņā!” dzīvē gūtās patiesības klāsta pieredzējušais saimnieks. Vienā hektārā zemeņu Gulbji ieliek vidēji 7000 eiro. Zemenes viņi audzē 11 hektāru platībā.
“Zemenes ir prasīgs kultūraugs. Tās nevar stādīt par tuvu. Ja būs par tuvu, tad tās ir ļoti grūti nolasīt, manta jāmin kājām. Otrkārt, zemeņu audzēšanā arvien vairāk ir jāievieš tehnikas darbs, jo tieši roku darbs zemeņu audzēšanas biznesā maksā visvairāk,” pie secinājumiem nonācis I. Gulbis.

Zemeņu šķirņu īpatnības

◆ ‘Zefīrs’ – grūti iznīcināma šķirne;
◆ ‘Induka’, ‘Dārslets’ – lielas ogas, bet ļoti jutīgas pret ērču izraisītām slimībām, nedrīkst žēlot ūdeni laistīšanai;
◆ ‘Sonāta’ – jutīga pret ērču izraisītām slimībām, ļoti nepieciešams mēslojumam pievienot magniju un mangānu;
◆ ‘Kleri’ – kvalitatīva, perfekta garša, divas dienas jābūt sarkanām, līdz iegūst rubīnsarkanu nokrāsu, uzreiz, kad nosārtojusies, nav jānovāc, norautu var uzglabāt nedēļu, nebojāsies, prasīga uz slāpekli;
◆ ‘El-Santa’ – audzējot jāpiesedz, ļoti jutīga uz apstākļu maiņām.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Laikapstākļi un šķirņu prasības liek meklēt risinājumus

Kategorijas