Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pārgājiens diža meža maliņā glabā noslēpumus

Santa Sinka

2018. gada 4. aprīlis 00:00

838
Pārgājiens diža meža maliņā glabā noslēpumus

Lielajā piektdienā, 30. martā, Smiltenes novada Tūrisma informācijas centrs (TIC) aicināja doties kopīgā pavasara pārgājienā pa Variņu un Launkalnes pagastiem, mērojot aptuveni 12 kilometrus. Mežoles dižmežā varēja iepazīt nostāstus un teikas.

Lai arī sākotnēji dalībnieki bija aicināti sajust pavasara smaržu gaisā un meklēt pirmos koku pumpurus mežā, Lielā piektdiena izrādījās ziemota. Taču iešana pa sniegotajām meža takām sagādāja ne vienu vien pārsteigumu un izbrīnu dalībniekos. Par to parūpējās Santa Paegle, kurai ir 15 gadu pieredze aktīvajā tūrismā. Tieši viņa iesaistās Smiltenes novada TIC rīkoto aktīvā tūrisma pasākumu maršrutu izveidē un izpētē. Šoreiz S. Paegle aptuveni piecdesmit pārgājiena dalībniekus veda cauri Krievu purvam, bet par pusdienu pauzes vietu pie ugunskura bija izvēlējusies Slepkavu ezeru, par ko iepriekš neviens nebija dzirdējis. Sajūsmu izsauca arī purvā zem sniega paslēpušās dzērvenes un atrastie brieža ragi.
Smiltenes novada TIC vadītājs Modris Apsītis aicina interesentus plānotājā atzīmēt 20. maiju, kad notiks nākamais aktīvā tūrisma pasākums – velobrauciens “Ieriteņo vasarā”.

Nostāsti
Slepkavu ezers
“Netālu no Jēcu mājām valsts mežā atrodas mazs ezeriņš, ko ļaudis dēvē par Slepkavu ezeru. Ziemeļu kara laikā uz šī ezeriņa krasta zviedri pārsteiguši kādu atsevišķu krievu karaspēka daļu, kas tur bijusi novietojusies naktsguļai. Krieviem nācies cīnīties pret daudzreiz lielāku pārspēku, jo citas izejas viņiem vairs nebijis – aiz muguras tiem atradies dziļais un dūņainais ezers, bet no trim pārējām pusēm tos bijis ielencis ienaidnieks. Niknā tuvcīņā tie krituši viens pēc otra un atlikušie, pārspēka spiesti, iedzīti ezerā, kur noslīkuši. No tā laika ezers dabūjis savu baigo nosaukumu. Stāsta, ka tas esot ļoti dziļš un ka dibenu tam nemaz nevarot aizsniegt. Lai gan tas bagāts zivīm, ļaudis nelabprāt tam tuvojas, jo apkārtnē par to klīst dažādi baigi nostāsti. Esmu dzirdējis, ka tur atrastas kara mantas. Vēl pirms dažiem gadiem zēni peldēdamies no turienes izvilkuši vecu kaujas zobenu. Ezers pamazām aizaug. Liekas, ka viņš uz visiem laikiem grib paglabāt savās tumšajās dzelmēs senās kaujas baigo noslēpumu.”
(Jānis Pogulis. Seno kauju liecinieki = Gatartas novadā.
Latvijas Kareivis nr.106, 12.05.1938)

Krievu purvs
“Plašie un vasarā nepārejamie Krievu purvi, kas sevī slēpj daudz vēl neaizaugušu akaču, kas kā ļaunas, laupījuma kāras acis spīgo starp kuplajiem zāļu un sūnu puduriem. Vajag tikai uzmīt uz tāda nedroša ciņa, lai gājējs nogrimtu tumšajos purva ūdeņos. Vasarā tur saldi smaržo vaivarāji un ap septembra beigām nāk gatavas pirmās dzērvenes, kas kā sarkanas pērļu virknes guļ izkaisītas uz baltā sūnu paklāja un ar savu mirdzumu vilina ogotājus. Tveicīgās vasaras dienās pāri purviem guļ smags, nospiedošs klusums, un tumšās nakts stundās var redzēt plandāmies zilganas maldugunis. Apkārtējie ļaudis ne labprāt tuvojas purviem, jo stāsta, ka tur nogrimis vesels krievu karaspēks, kuru tur ievilinājuši zviedri. Smagi apbruņotie krievu karavīri iegrimuši muklājā, kur tos vienu pēc otra nogalinājuši vieglāk bruņotie zviedru karotāji. No tiem laikiem šo vietu sauc par Krievu purviem.”