Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ieviņas nebeidzamā dzīvesprieka, enerģijas un smaida pietiks visiem

Santa Sinka

2018. gada 6. aprīlis 00:00

2876
Ieviņas nebeidzamā dzīvesprieka, enerģijas un smaida pietiks visiem

Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” sporta skolotāju, bijušo Brantu un Smiltenes pagastu kultūras darba organizatori Ievu Klāvu-Bungu cilvēki pieraduši redzēt vienmēr smaidīgu, starojošu un enerģijas pārpilnu, visbiežāk saucot viņu par Ieviņu. Jā, tāda ir Ieviņa, kura par savām mājām sauc gan Brantu pagastu, gan Smilteni. Satiekot Ievu, nevar nesmaidīt, viņa ar savu enerģiju spēj uzlādēt acumirklī, tajā ir kaut kas maģisks. Ne velti bērni tik ļoti Ieviņai līp apkārt un ar lielāko prieku dalās savās sajūtās, arī mājas ballītēs viņa ir pasākumu dvēselīte, ap kuru viss grozās.
Šobrīd, kad ne vienam vien ir pavasara nogurums, gribējās iedot katram no jums kripatiņu tās enerģijas, pozitīvisma un degsmes skriet, iet, darīt, kas piemīt Ievai. Taču, zvanot Ievai un uzrunājot viņu intervijai, apjautu, ka nav iespējams 365 dienas gadā nodzīvot smaidot. Ieviņa telefonsarunā atklāj, ka pavisam nesen viņu pārņēmušas neikdienišķas sajūtas, kad gribējies izkliegt visu uz āru un plēst traukus. Tik cilvēcīgi un saprotami, tomēr negaidīti. Bet tas esot palīdzējis atbrīvoties no nevajadzīgajām emocijām, lai ar jaunu sparu mestos iekšā notikumu virpulī.
Ieva ir arī sieva savam mīļotajam, mamma diviem brīnišķīgiem bērniem, laba draudzene tikpat dullām sievietēm un pasākumu vadītāja. Ak, jā! Viņa kopā ar vīru dejo Trikātas vidējās paaudzes deju kolektīvā “Abuls” un kopš pagājušā pavasara tuvākus un tālākus viesus uzņem lauku mājās “Kroņkrogs” Brantu pagastā.

- Kas tad tu īsti esi pēc profesijas?
- Pirmsskolas pedagogs. Pirms aptuveni 13 gadiem man Rasma Podiņa piedāvāja darbu Smiltenes bērnudārzā “Vālodzīte”. Mazu mirklīti pirms tam strādāju studijā pie Jāņa Ūdra par žurnālisti, bet jau bērnībā sapņoju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Atceros, ka ļoti īss bija sagatavošanās laiks darbam bērnudārzā, tāpēc uztraucos, kā būs. Pēc pirmās darbadienas sapratu, cik ļoti labi spēju sastrādāties ar bērniem. Praktiski jau no pašiem pirmsākumiem bērnudārzā esmu sporta skolotāja, joprojām ļoti mīlu savu darbu, jo tajā nav divu vienādu dienu. Bērni izsūc enerģiju, bet tajā pašā laikā, ja jūs zinātu, kā viņi mani uzlādē. Esmu no tiem pedagogiem, kuriem svarīgi ir sasniegt mērķi. Jā, sākumā ir grūti, dažam bērniņam pat ar asarām. Taču, kad esam atkārtojuši un pilnveidojuši uzdevumu, bērnam acis mirdz un viņš saka: “Ieviņ, cik sākumā bija grūti, bet forši!” Tas bērnu prieks un degsme ir galvenais vadmotīvs, kas mani pašu dzen uz priekšu. Bērnu acīs ir tās dzirkstelītes, kas daudziem pieaugušajiem ir zudušas. Viņi ir patiesi līdz sirds dziļumiem. Tas ir tāds dzīvesprieks! Nesen viens mazais man nāca pretī un ar sajūsmu stāstīja, ka viņam ir piedzimis brālītis, kā lai nesmaida, nepriecājas?!
Es varu teikt – man ir tāda kolosāla dzīve! Bērnības sapnis par šo profesiju man piepildījās, jo bija iespēja pirmsskolas pedagoģiju studēt tepat Valmierā un strādāt Smiltenē. Otrs, sapņoju kļūt par aktrisi. Tagad, vadot tematiskos pasākumos bērnudārzā, pilsētā vai pagastos, lomas varu izvēlēties es pati. Teatrālo pusi man palīdzēja attīstīt skolas laikā Ingrīda Sovere, bet vēlāk Ruta Madarāja un Anita Grīniece. Tāda es esmu, man ar vienu darbu ir simtprocentīgi par maz. Esmu daudzpusīga, vecāki manī ir ielikuši darba rūdījumu, spēju nebaidīties no darba, iemācījuši iet un darīt, jo tad jau dzīvē tu nekur nepazudīsi.

- Bērni tev dod dzīvesprieku, bet kādi bija tavi seši aizvadītie gadi, organizējot kultūras dzīvi Brantu un Smiltenes pagastos?
- Šis darbs ir daudzpusīgāks, kas man arī deva kārtīgu rūdījumu un iemācīja būt pacietīgai. Tas ir kas krietni vairāk par pasākumu vadīšanu, visa dokumentācija, komunikācija, divi pagasti, cilvēku vēlmes – bija jāiemācās krampi noturēt no A līdz Z. Šajā darba man visvairāk patika gatavošanās process, kas arī bija svarīgākais, lai pasākums izdotos. To arī centos izbaudīt. Skaists un piepildīts manas dzīves laiks, no kura šobrīd esmu pagājusi malā.

- Tu mierīgi malā nespēj nosēdēt, pastāsti, ar ko šobrīd aizpildi laiku, ko iepriekš veltīji kultūras dzīvei?
- Brantos kopā ar vīru daudzu gadu laikā esam veidojuši savu lauku māju “Kroņkrogs”, kurā jau šobrīd varam uzņemt ciemiņus. Vienā mājas pusē dzīvojam mēs paši, bet otrā ir zāle viesībām, kur varam uzņemt līdz pat četrdesmit cilvēkiem, bet otrajā stāvā ‒ divas viesu istabiņas. Te notiek arī dažādi tematiskie pasākumi. Ar māju ir tāpat kā Rīgu, tā nekad nebūs gatava. Taču pēdējo desmit gadu laikā te ir viss pārtaisīts, saglabājot vien kādreizējo noskaņu un auru. Senos laikos te dzīvoja mana vecmāmiņa, bet blakus atradās Raunas krejotava, kur strādāja vectētiņš. Atceros, ka vecmāmiņa reiz teica, ka vēlētos, lai es te turpinātu dzīvot, kaut arī ēka toreiz nepiederēja viņai. Mani vecvecāki bija čakli un izdarīgi, vecmāmiņa liela rokdarbniece, bet vecaistēvs nodarbojās ar biškopību un dārzkopību. Tieši tamdēļ bija tik svarīgi šeit radīt ko paliekošu. Pamazām mums top arī senlietu krātuve.
Šobrīd meita gatavojas savai 18. dzimšanas dienai un piekodina, lai nevienam citam nenorezervē zāli. Viņai, tāpat kā man, patīk radīt skaistu vidi, uzņemot viesus. 
Šobrīd cenšos sabalansēt savu laiku starp darbu bērnudārzā, ģimeni, viesu uzņemšanu lauku mājās, pasākumu vadīšanu, saviem dančiem un koncertiem. Pavasarī mēs kopā ar vīru tecinām kļavu un bērzu sulas.

- Kas ir tavas prioritātes?
- Ģimene un mīlestība. Ne tikai mīlestība savstarpējās attiecībās, bet uz visu. Jāatzīst, ka esmu ļoti emocionāla un saviļņojuma asaru pērles pār maniem vaigiem līst bieži. Viens no pēdējiem laimes mirkļiem bija bērnudārzā, kur rīkoju Olimpisko spēļu dienu. Skan mūzika, bērni soļo rokās turēdami Latvijas karodziņus. Jā, šis ir darbs, ko es mīlu, kur ielieku sevi visu un saņemu pretim tikpat daudz. Mani ļoti aizkustināja arī Ziemassvētku pasākums Smiltenes vidusskolā, kur vidusskolēni un skolotāji bija tik ļoti centušies, lai sagādātu īstu svētku sajūtu. Kopš pati strādāju par kultūras darba organizatoru, pasākumus vērtēju citādāk. Agrāk biju skeptiska, tagad apzinos, cik daudz darba un kādas pūles ieguldītas, lai būtu rezultāts. Jā, es vairāk to visu novērtēju!
Parasti esmu pieradusi radīt svētkus citiem, parūpēties, lai visiem ir labi, taču neesmu radusi, ka rūpējas par mani. Nesen bērnudārzā bija pasākums, kurā kolēģīte pajautāja – Ieviņ, vai tu pacienājies. Šis mazais sīkumiņš mani ļoti aizkustināja un atkal tek asaru straumīte.

- Vai tu raudi tikai no laimes un saviļņojuma?
- Ai, cik sarežģīts jautājums! Jā, es vairāk raudu priecīgos brīžos, bet skumjos mirkļus vairāk mēģinu rast loģisku risinājumu, jo dzīvē tā vienkārši ir iekārtots. Nekas nenotiek tāpat vien un nejauši. Ticu arī likteņa pieskārienam.
Taču, jo smaidīgāks, dzīvāks un atvērtāks būsi, jo vieglāk ikdienas soli būs spert uz priekšu. Godīgi sakot, man nepatīk īgni cilvēki. Saprotu, ka ne visi ikdienā tā spēj priecāties par sīkumiem kā es. Kāds blakus burkšķ, bet tas vēl vairāk liek novērtēt dzīvi. Johaidī, tev rokas ir, kājas ir, veselais saprāts ir – ej, domā, radi!
Man ir palaimējies ar draudzenēm, ar kurām kopā varam darīt trakas lietas, izrunāties, ar ģimenes draugiem, saviem un vīra vecākiem, bērniem un vīru. Protams, dzīvē iet visādi, bet viņš un tikai viņš spēj atbalstīt un izprast mani tā pa īstam, nevis aizcirst durvis un noburkšķēt, ko tu te ņemies. Manos dusmu brīžos viņš aiziet uzpīpēt un, atnākot atpakaļ, saka – mincīt, priecājos, ka beidzot tev kāda daļiņa no dusmām izgājusi pa šiem daudzajiem gadiem. Mēs esam kā cimds ar roku. Attiecībās tas ir ļoti svarīgi. Reizēm es viņam smejos, ka negribētu būt viņa vietā, jo ar mani nemaz tik viegli nav. Apbrīnoju viņu!

- Vai tev kāds ir teicis, ka esi kā spridzeklis un arī ļoti strauja?
- O, jā! Ātrums mani fascinē! Tas man patīk it visā, tāpēc nereti apkārtējie gan darbā, gan mājās netiek līdzi. Bet esmu arī nepacietīga, ja gribas, tad uzreiz. Ja man būtu jāpasaka, kas es esmu, atbildētu, ka pērtiķis. Esmu dzimusi Pērtiķa gadā, bet pēc horoskopa Dvīnis. Pērtiķim ir strauja daba, ja viņš kasa sev blusu, tad to dara nekautrējoties, jo ir patiess. Tāpēc man reizēm ir bail dzirdēt, ko par mani saka, pat ja labu. Piemēram, veikalā es bieži skaļi domāju (runāju). Eju pa veikalu un sev saku ‒ tā, ko man vajadzētu nopirkt, lai es varētu apgleznot to vāzi. Dažos veikalos pārdevējas jau pie tā ir pieradušas, bet, ko padomā citi?! Bet tieši tāda ir Ieva – īsta!
- Vai ne reizi nav bijušas alkas pēc vientulības?
- Protams, ir. Reiz tik ļoti gribējās pabūt vienai, ka aizbraucu līdz jūrai, lai sakārtotu domas. Todien pludmalē gandrīz neviena nebija, sēdēju krastā, veroties plašajā horizontā. Man pietika ar trīsdesmit minūtēm vienai, lai atkal gribētos būt kopā ar saviem mīļajiem – ģimeni. Šī pusstunda man šķita daudz garāka, kā patiesībā tā bija. Katram prioritātes var atšķirties, taču spēja priecāties par dzīvi mīt katrā no mums. Atliek vien paraudzīties apkārt. Ārā ir pavasaris, saule un gaišums dod spēku un enerģiju. Ņemiet to pretim!

VIEDOKLIS
Ilva Stīpniece, Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” metodiķe:
- Ieva mums ir universāls cilvēks. Viņa ir aktīva, pretimnākoša, vienmēr nāk ar savu iniciatīvu un idejām. Allaž gatava tās arī pārtvert, lai izdotos labs mācību darbs un skaisti svētki. Zināms, ka viņas sirdslieta ir teātris, tāpēc nereti tieši Ieva pasākumos ir iejutusies kādā tēlā, lai iepriecinātu audzēkņus. Viņa arī veido brīnišķīgus priekšnesumus. Darbs ar bērniem patiešām ir Ievas sirds darbs, tāpēc viņai ļoti svarīgi ir meklēt jaunas lietas un pieeju it visā, lai bagātinātu mācību procesu. Ar tādu cilvēku kā Ieva ir viegli visu sarunat un izdarīt. Viņa ir ļoti vērtīga kā kolēģe. Apbrīnojamas ir Ieviņas darbaspējas, jo nekas viņai nebūs par grūtu. Iestādē mums ir tradīcija sveikt kolēģus apaļajās dzīves jublejās, bet kāds tieši būs šis sveiciens, lielā mērā ir Ievas nopelns.