Ar slidu pa zobiem?

2018. gada 17. aprīlis 00:00

Par nebūšanām veselības aprūpē runā visai daudz, bet par zobārstniecību dzird krietni mazāk. Zobus iespējams ārstēt tikai privātpraksēs. Nav valsts zobārstu. Atlaides ir atsevišķām iedzīvotāju grupām – bērniem, černobiliešiem. Pārējie maksā par zobu labošanu tik, cik pakalpojums maksā. Un maksā pie katra zobārsta atšķirīgi. Vai visi var atļauties salabot zobus? Domāju, ka ikviens pateiks, ka nevar. Tieši pakalpojuma cenas dēļ, nu un otrs iemesls laikam – baiļu dēļ, mūsu paaudzes un vecāki cilvēki atceras tās zobu urbšanas šausmas, kādas bija jāizbauda socgados. Jā, tad zobārstniecība bija reti nepatīkama urbšanas sāpju dēļ, tagad iešpricē un sāpju nav, taču ir cita bēda un tā ir pieejamība.
Domāju, daudzi atceras filmu, kur pēc lidmašīnas katastrofas kāds vīrietis nonāca uz neapdzīvotas salas un viņam sasāpējās zobs. Tad nu pašam to nācās sev izsist. Ar slidu!
Domājat, mūsdienās un pilsētā, kur ir pat vairāki zobārstniecības kabineti, cilvēks nevar nonākt šādā situācijā, kad zobu “labot” vajag pašam, jo neviena cita nav?! Zobārstniecība mūsu valstī ir joma, par kuras pieejamību nez kāpēc visi klusē. Privāta sfēra, un valsts atbildību no sevis ir noņēmusi. Šodien biju pie zobārstes un runāju par šo lietu. Viņa atceras, kā bija padomju laikos, kad zobārstiem bija dežūras un bija pienākums apkalpot tos, kam pēkšņi sasāpējies zobs. Viņa neslēpj, ka tagad ir situācijas, cilvēks atnāk ar sāpēm, bet viņa fiziski to nevar apkalpot, jo rindā sēž cilvēki, kas pierakstījušies pie ārsta mēnesi ātrāk. Viņiem nevar teikt, pasēdiet vēl stundu, man te ar sāpēm jāpieņem. Reizēm izdodas kaut kā starp pacientiem izbrīvēt laiku, lai palīdzētu sirdzējam, bet reizēm cilvēkam saka – piedodiet, pameklējiet kādu citu. Ja nepaveicas, tad cilvēks izstaigā visus kabinetus un nekā. Ņem kaut slidu kā Toms Henks filmā un sit to sasodīto zobu ārā. Vai te vainojami zobārsti? Protams, nē. Te vainojama sistēma. Novārtā pamesta un nesakārtota. Jā, ir jau Rīgā diennakts palīdzība pieejama, bet vai maz ar vienu vidējo pensiju vai minimālo algu viena zoba salabošanai pietiks, lai līdz Rīgai aizbrauktu un par pakalpojumu samaksātu.
Manas kolēģes meitai, kura dzīvo Rīgā, reiz vakarā sasāpējās zobs. Stipri. Nācās meklēt “vietējo” zobārstu, kas var pieņemt uzreiz. Kolēģes tādu ieteica, un viņa priecīgi devās likvidēt sāpi. Skaists kabinets, pieejams zobārsts, viss bija jauki, līdz ārste nosauca summu, kas jāmaksā. Nevēlos samelot, bet vairāk nekā divsimt eiro. Tā lūk.
Par laimi, mazpilsētās nav tādas cenas, bet tas pagaidām. Lai kļūtu par zobārstu, izglītībā jāiegulda lieli līdzekļi. Kabineta iekārtošana ar visu tur nepieciešamo ir kārtīgas mājas cenā. Arī prasības, kas jāizpilda stomatoloģiskiem kabinetiem, bieži vien ir pārāk drastiskas un dārgas. Un šī nauda ir jāatpelna. Un kāpēc gan nevarētu būt valsts zobārstniecības kabineti, kur zobārsts būtu nevis privātuzņēmējs, bet algots darbinieks un pieņemtu cilvēkus ar sāpēm? Tāpēc, ka tie, kas pie lemšanas, dzīvo Rīgā un var samaksāt, un nezina, kā ir, kad sāp zobs, bet ārsta nav.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar slidu pa zobiem?

Kategorijas