Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Svešā zemē stādu rozes...

Sarmīte Ozola

2018. gada 27. aprīlis 00:00

112
Svešā zemē stādu rozes...

Šonedēļ internetā viena no apspriestākajām tēmām ir ģimene, kura pirms došanās dzīvot uz ārzemēm paziņoja, ka iemesls ir vilšanās savā valstī. Cilvēki sadalījušies divās par savu taisnību pārliecinātās nometnēs. Komentāri burtiski “vārās”.
    Vieni slavē šo lēmumu un metas gānīt Latvijas ikdienu, otri – pārmet medijiem, ka tiek tiražēts šāds stāsts un  ka tādā veidā nedrīkst notikumus atspoguļot. Lai kāda būtu katra no mums attieksme, patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu, lai svaru kausi būtu līdzsvarā.
    Vajadzēja vai nevajadzēja rakstīt? Droši vien, ka vajadzēja. Tiešā tā iemesla dēļ, lai rosinātu diskusijas, lai liktu aizdomāties. Kāpēc aizbrauc tūkstošiem? Kāpēc aizbrauc  ģimene, kura sevi pozicionē kā strādīgu? Kāpēc viņi nevar vai negrib sevi realizēt dzimtajā zemē?
    Tā ir sagadījies gadu griezumā, ka mani senči gan no tēva, gan mātes puses visu savu  mūžu ir pavadījuši savā zemē – ne svešo uzkundzēšanās, ne pašu vēlmes nav likušas doties kaut kur pasaulē glābiņu vai labāku dzīvi meklēt. Tā dzīvoju arī es, tā cenšos audzināt savus bērnus. Vai tas ir pareizi? Nezinu. Bet man ir sakņu sajūta, un tas šobrīd ir vissvarīgākais.
    Pirms kāda laika satikos ar cilvēkiem, sēdējām, malkojām kafiju un runājam par dzīvi, par bijušo, par nākotnes plāniem. Parastās sarunas, bet joprojām ir palikušas mieles. Neatstāj sajūta, ka tie, kuri paši pabāzuši degunu aiz Latvijas robežas vai vismaz pārbīdījuši tai pāri savus bērnus, šeit palikušos uzskata par lūzeriem, kuri neprot izmantot iespējas.
Jā, arī es ar daudz ko neesmu apmierināta mūsu valsts lietu kārtībā. Bet vienmēr tur, kur mūsu nav, būs spožāka saule un zaļāka zāle. Bet mani NEVIENS NEDRĪKST uzskatīt par otrās šķiras cilvēku tikai tāpēc, ka mana izvēle ir dzīvot savā dzimtenē un kopt to mazo zemes pleķīti, kuru saucu par savu! “Svešās zemē stādu rozes...” – šis smeldzīgais meldiņš nav par mani, tāpēc atļaujiet man ar to lepoties nevis pieklust sarunas laikā, kad atkal kāds lielās ar superdzīvi un superiespējām!