Pati lielākā greznība – ļaut saviem bērniem uzaugt mūsu mājās – Latvijā

2018. gada 3. maijs 00:00

358

Pati lielākā greznība – ļaut saviem bērniem uzaugt mūsu mājās – Latvijā

Šobrīd biežāk kā jebkad dzirdam vārdu salikumu “Latvijai 100”. Latvijas valsts simtgade nudien ir vērienīgākais notikums mūsdienu Latvijas vēsturē. Gaidāmie svētki, kas sevī ietver daudzu nozīmīgu sabiedrisku pasākumu kopumu, rosina aizdomāties, ko katram no mums nozīmē Latvija, kādu ieguldījumu esam tai devuši un ko no tās sagaidām. Katram ir savs Latvijas stāsts. “Ziemeļlatvija”, sagaidot simtgadi, uzrunāja laikraksta lasītājas, cenšoties noskaidrot, kādas emocijas raisās, izdzirdot “Latvijai 100”, kas ļauj lepoties savā zemē un kādas ir mūsu patiesās vērtības.

Nepiesaistot milzu līdzekļus, latvieši ģenerē idejas un prot tās attīstīt
Ilze Haka, viena no biedrības “Smiltenes Pūra lāde” dibinātājām, savulaik ārvalstīs nodzīvojusi vairāk kā desmit
gadus

Šogad, sagaidot Latvijas simtgadi, iedzīvotāju vidū jūtama lielāka rosība. Cilvēki sākuši darīt tādas lietas, ko iepriekšējos gados nav darījuši. Iekšēji pārņem pozitīvisms, jo gandrīz katrs cenšas kaut ko dot Latvijai, kaut sakopjot savu sētu vai stūrīti. Bet ļoti ceru, ka tas turpināsies arī pēc simtgades, jaunas idejas un darbi būs arī valsts 101., 102. un arī 105. gadā.
Ilgu laiku esmu dzīvojusi ārzemēs – gadu Gērnsijā, gadu Lielbritānijā un desmit Nīderlandē. Jebkuras valsts iedzīvotāji mēdz nicināt un nemīlēt savu zemi, kritizēt valdību. Mēs, latvieši, ar to neesam unikāli. Holandieši dara tāpat, lamā deputātus un saka, ka nekas pie viņiem nav labi. Pat tad, kad dzīvoju ārzemēs, es Latviju uzskatīju par savu dzimteni un mājām. Tagad, dzīvojot Latvijā, jūtos patiešām laimīga, jo varu darīt to, ko esmu mācījusies, kas patīk un ko sajūtu. Tā ir amatniecība, arī mana vecmāmiņa bija amatniece. Man ir svarīgi izkopt latvisko dzīvesziņu un iemācīt savam bērnam šīs vērtības. Apzinos, ka nekad tā pa īstam darināt latviešu tautas tērpu nevarētu esot Holandē. Paliekot tur, mēs būtu kaut kas pa vidam ‒ ne šis, ne tas.
Man nav nekas iebilstams pret moderno, jaunākajām tendencēm, bet, kā es vienmēr saku, lai lasītu, vispirms ir jāmāk alfabēts. Un, lai mēs būtu īsteni latvieši, mums vispirms ir jāzina savs kods, alfabēts.
Manuprāt, Latvija ir īpaša ar saviem cilvēkiem. Neskatoties uz to, ka mums nav tik daudz finansiālo resursu, iedzīvotāji spēj izdomāt un paveikt tādas lietas, liekot lietā mazumiņu, kas ir fenomenālas un apbrīnojamas. Mēs ikdienā bieži to nedzirdam un neredzam, bet, tiklīdz aiziet pasaulē kāds latvieša projekts, pārņem ļoti liels lepnums, jo gandrīz vienmēr tas sācies gandrīz no nekā. Ar maziem projektiņiem, nepiesaistot milzīgus līdzekļus, mākam ģenerēt idejas, attīstīt tās, piepildot savus sapņus. Nesen lasīju internetā, ka latviešu dizaineru zīmolus sāk kopēt Ķīnā, bet puiši no Latvijas veiksmīgi atver sava uzņēmuma filiāli Amerikā, kur apdrukā krekliņus. Latvieši var!
Runājot par Latvijas simtgades pasākumiem, kas jau daudzviet sākušies, nevienā konkrētā neesmu plānojusi piedalīties. Taču mums, biedrībai “Smiltenes Pūra lāde”, ir pašai sava aktivitāte – simtgades laikapstākļu deķis. Tā nav mana oriģinālideja, bet aizgūta no ārzemēm, ko latviskoju. Ideja ir notamborēt vai noaust katru dienu pa rindiņai, izvēloties attiecīgās dienas laikapstākļiem atbilstošu krāsu. Esmu izstrādājusi temperatūru karti, par pamatu ņemot meteo krāsas. Kad par šo pastāstīju feisbukā, informācija izplatījās ļoti strauji un cilvēki šo ideju ātri uzķēra. Pašlaik pa visu Latviju top aptuveni simts laikapstākļu deķu, no tiem, cik zināms, seši ‒ Smiltenē. “Smiltenes Pūra lādē” esam iecerējušas uz Ziemassvētkiem izveidot izstādi. Pati esmu nolēmusi katru gadu izveidot pa vienam laikapstākļu deķim, lai pēc, piemēram, desmit gadiem no šāda skatupunkta paraudzītos uz klimata izmaiņām.
Latvijas simtgadē ikvienam iedzīvotājam novēlu izdarīt kaut vai sev simts labus darbus. Kaut vai, ejot cauri parkam, pacelt zemē nomestu pudeli, nav visam obligāti jābūt lielam un grandiozam. Viss sākas no mazumiņa. Nepaiet garām – iemācīt to arī saviem bērniem!

Latvieši prot sabalansēt starp smagu
strādāšanu un svētku svinēšanu skaisti
Eva Mince, ziedu veikala
“Laura” vadītāja

Latvijas simtgade – tas ir epicentrs jebkuram mana vecuma cilvēkam. Manas paaudzes cilvēki ir pieredzējuši gadsimta maiņu, un kas var būt skaistāks, ja mēs savā ģimeniskajā pilnbriedā, kad bērni aug un paši esam darbspējīgā vecumā, varam piedzīvot šādus grandiozus svētkus. Manā skatījumā latviskumu kā tādu raksturo tas, ka mēs mākam sabalansēt šo spēju pamatīgi strādāt un tajā pat laikā skaisti svinēt svētkus. Man šķiet, šis gads burvīgi atspoguļo šo visu.
Ja runājam par vērtībām Latvijā, tie esam mēs paši – cilvēki. Nekautrējoties teikšu – vispirms es pati, jo esmu piedzimusi fantastiskā ģimenē ar savām tradīcijām, man vīrs nāk no ģimenes ar savām tradīcijām. Pat nevaru iedomāties savādāku dzīves ceļu, scenāriju vai atrašanās vietu savas ģimenes eksistencei. Patiesībā mēs esam tie, kas paši rada savu dzīves scenāriju un tālāk veido stāstu. Mēs ģimenē nesūdzamies, esam tajā vecumā, kad varam strādāt, cīnīties un pelnīt, mums viss ir kārtībā. Taču esam runājuši arī par to, ka savu zālāju ziedotu mazdārziņa paplašināšanai, ja kaut kas notiktu, bet prom no Latvijas nebrauktu nekad. Tas pat nav apspriežams un domās netiek cilāts, jo būšana šeit ir tikai un vienīgi mūsu pašu rokās. Mēs vienmēr esam bijuši par to pārliecināti un idejiski dusmojušies uz tiem, kuri dara citādāk. Uzskatām, ka var dzīvot Latvijā. Tikai jautājums slēpjas tajā, kas ir mūsu prioritātes, kam tērējam savus līdzekļus un laiku. Cik lieliem jābūt šiem līdzekļiem, lai mēs justos komfortabli. Mūsu ģimenē tās nav lielas summas, lai mēs radītu sev svētkus. Balanss starp šo svētku svinēšanu un strādāšanu ir pamatīgs, jo visi strādājam daudz un, kad svinam svētkus, cenšamies to izdarīt skaisti.
Pats galvenais dzīvē ir miers, Dievs dod nepiedzīvot pretējo, jo pārējo varam mēs paši – vasarās saule mums spīd, ziemās ir sniegs, varam piedzīvot arī skaistus rudeņus un pavasarus. Ko vēl vairāk jauns cilvēks, kuram ir veselas divas rokas un kājas, galva uz pleciem, var gribēt. Lai ir vide, kurā var darboties, attīstīties, augt mūsu bērni. Visa ikdiena griežas ap savu ģimeni. Viss jau sākas no mazumiņa. Mēs esam šeit, ģimene, sēta, tālāk jau ir pilsētas robeža. Katru reizi pārņem milzīgs prieks, ka Smiltenes vārds izskan mazliet tālāk novadā, reģionā vai Latvijas robežās. Šī jau ir mūsu Latvija, kas aug no maza dēstiņa paša sētā un izaug līdz lielai Latvijai. Tas, ko man gribas teikt, ka viss jau no agras bērnības un jaunības sākas tikai no mums pašiem. Ļoti svarīgi ir atrast blakus sev līdzvērtīgu cilvēku, kas domā tāpat, un tad projām braukt negribēsies.
Mēs kopā ar vīru bieži vakaros runājam par to, ko vēlamies dod un iemācīt saviem bērniem. Laikam pamats ir cilvēkmīlestība, nekad to nezaudēt. Ikdiena nes līdzi ļoti lielu straujumu, tieši tāpēc ir svarīgi saglabāt šo cilvēciskumu, spēju būt līdzjūtīgam, pacietīgam. Ne diplomiem, ne atzīmēm nav tik lielas nozīmes kā cilvēkmīlestībai. Arī tautiskuma apziņa ir tā, ko cenšamies nodot mūsu meitiņām. Kā vīrs teica, iegādājoties savu māju, pirmais, kur mēs investēsim, ir karoga masts. Viņam un arī man ir ļoti svarīgi, ka, katru rītu pamostoties, tas, ko redz mūsu meitenes, ir Latvijas karogs. Atverot acis, tu ar to celies, un vakarā, ejot gulēt, mēness apspīdēts karogs vienmēr ir mastā, ne tikai sarkanajās svētku dienās.
Manuprāt, mūsu identitāte sākas ar cieņpilnām savstarpējām attiecībām. Bērni aug tādā vidē, kur nav jābaksta ar pirkstu. Mēs pamanām viens otru līdzās, bet nevērtējam, kāds tas ir. Jāatzīst, ka biļetes uz simtgades centrālajiem notikumiem, Dziesmu un deju svētkiem, nokavējām. Ceru, ka apstākļi sakritīs un jebkuram cilvēkam, kurš šobrīd fiziski atrodas Latvijā, būs vēlēšanās izbaudīt šo unikālo un vienreizējo kopības sajūtu, ko var radīt tikai latvietības dziļākais kodols. Nekur citviet pasaulē nav līdzvērtīgas tautības cilvēku, latvietim piemīt punktualitāte, atbildība un ārkārtīgi lielas darbaspējas. Tieši pretēji, mums jālepojas par to, kādi esam, nevis jāslēpjas. Īpaši gribu uzsvērt tos cilvēkus, kas te paliek, saņemas un atrod to ideju, kā vārdā palikt. Jo kas var būt lielāka greznība, kā atļaut savam bērnam izaugt savās mājās – Latvijā. Tā ir pati lielākā greznība!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pati lielākā greznība – ļaut saviem bērniem uzaugt mūsu mājās – Latvijā

Kategorijas