Toķīti, mēs tevi atradām!

2018. gada 11. maijs 00:00

Jau otro nedēļu šādus vārdus savam kaķītim saka Juta Aušte no Kārķiem. Mūsu cītīgie lasītāji noteikto atcerēsies ziņu “Ziemeļlatvijā” par to, ka Smiltenē pēc pārciestās operācijas no saviem pieskatītājiem aizmuka kaķis Toķis.

Vetklīnikas darbinieki satraucās, ka daži, pavirši izlasot ziņu, nodomājuši, ka kaķis aizmucis no klīnikas un kā tad dakteri tik neuzmanīgi, bet tā tas nebija. Vienkārši Toķim bija veikta operācija, un tas tika minēts, jo noskūtais dibens noderēja kā zīmīga atpazīšanas zīme. Kaķis aizmuka tehnikuma teritorijā no saviem “aukļiem”, bet ne no klīnikas.
Uz karstām pēdām sāktā meklēšana rezultātus nedeva. Juta kopā ar vīru ceļu no Kārķiem uz Smilteni mērojuši neskaitāmas reizes. Staigājuši pa Smiltenes ielām, bet sapratuši, ka atrast kaķi staigājot nav iespējams. Kad ziņu ielikām laikrakstā un portālā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzina par pazudušo kaķi, bija pagājušas jau vairākas dienas. Tad arī sākušies zvani no cilvēkiem. Un atkal mašīnā un prom uz Smilteni. Izrādās, Smiltenē ir kundzes, kas baro kaķus bomzīšus un burtiski pazīst katru kaķi pēc sejas. “Es esmu tik saviļņota par cilvēku atsaucību, par vēlmi palīdzēt. Tas ir neaprakstāmi, cik daudz ir sirsnīgu cilvēku. Re, kā sanāk, it kā nelaime, bet bez tās es nemaz neuzzinātu, cik labi ir cilvēki,” saviļņoti stāsta Juta Aušte. Tā jau saka, ka nelaime vieno. Jutas kundzei zvanījusi sieviete no Salacgrīvas, kuras kaķis jau rudens pusē pazudis Smiltenē un arī ir pelēks, tikai ar baltu krūtiņu. Viņa tik ļoti skumst un joprojām cer, ka kaķis atradīsies, jo kāds pamanīs un nebūs vienaldzīgs.
Tieši šī īpašība nebūt vienaldzīgam raksturīga arī Toķīša glābējām – meitenēm, kā saka Jutas kundze, no veikala ‒ noliktavas “Labais”. Kad atskanējis kārtējais zvans no Smiltenes ar ziņu, ka laikam esam atradušas jūsu kaķi un viņam ir noskūts dibens, Juta momentā sapratusi – Toķītis ir atradies. “Tik aizkustinoši, ka cilvēki nav vienaldzīgi, ka saprot otra sāpi. Viņas varonīgi bija kaķi saķērušas un iedabūjušas kastē. Es tai saviļņojumā un uztraukumā nepajautāju, kā sauc sievieti ar skaistajām brūnajām acīm no Lielās ielas, kur mūsu Toķītis tika aiznests, barots un uzpasēts, līdz mēs atbraucām. Nav vārdu, lai pateiktu, cik pateicīgi esam,” stāsta Juta.
Nu jau visas lielās kaislības ir rimušas un Auštu mājā dzīve rit ierastā ritmā. Beidzot esot miers mājās, sarunā nosmej Juta. Sākumā Toķis bijis nobijies un aizdomīgs, pilns ērcēm, badīgs un ēdis ļoti daudz, varējis redzēt, ka viņam grūti bija klājies, bet nu jau ar lielo kaķi iet paši savās darīšanās uz objektiem un mājās nes ķirzakas. “Viss notiek. Guļam lielajā gultā atkal trijatā, cīnāmies ar smiltīm, bet tas nekas, tik un tā ir tāda laime, ka mūsu Toķis ir mājās. Paldies vēlreiz visiem! Bez “Ziemeļlatvijas” un atsaucīgajiem smilteniešiem tas nebūtu iespējams!” pateicas Juta Aušte.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Toķīti, mēs tevi atradām!

Kategorijas