Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tiešām bāž kabatā

Inga Karpova

2018. gada 18. maijs 00:00

103
Tiešām  bāž kabatā

“Tiem satiksmes autobusiem nav ne vainas, tikai grūti iekāpt,” teica Mirttante no tautā iemīļotās Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Pēc pieredzes varu teikt, ka nav ar nekādas vainas – mūsdienās satiksmes autobusi ir ērti, daudzos ir kondicionieri, pieejams internets, skan neuzbāzīga mūzika un pat tiek nosauktas pieturas. Runa ir par starppilsētu autobusiem, ar kuriem pēdējā laikā man ir nācies pārvietoties no Valkas līdz kādai Vidzemes mazpilsētai. Šo maršrutu izmanto arī lauku iedzīvotāji, kuri brauc uz tuvējo pagasta veikaliņu vai pilsētu iepirkties.
    Nesen ziņās dzirdēju, ka Latvijā grasās slēgt vēl kādus satiksmes autobusu maršrutus, kā iemeslu minot to, ka maršruti ir nerentabli, jo ir maz pasažieru. Viens no iemesliem, kas tiek minēts, – negodprātīgi šoferi no pasažieriem par braukšanu naudu paņem, bet biļeti neiedod. Tātad nauda tiek, kā tautā saka, iebāzta kabatā. Es vēl saprastu, ja autobuss vairs nekursēs tāpēc, ka nav pasažieru, bet, ja to slēdz dēļ šoferu negodprātības, tad tas tiešām ir kaut kas ārkārtējs. Pieļauju, ka šoferi tā rīkojas, jo viņiem ir mazas algas, bet kaut kā negribas ticēt, ka uz vispārīgā fona Latvijā algas ir tik niecīgas, ka jāapzog darba devējs.
    Arī es pirms mēneša piedzīvoju situāciju, ka šoferis, smaidot un koķetējot, tā arī pateica, ka viņš mani izlaidīs pie mājas, nevis pieturā, bet par to man būs jāmaksā par eiro mazāk un man nedos biļeti. Atklāti sakot, es apjuku par tik klaju nekaunību un, piedodiet, kā pēdējā zoss, piekritu šai nelikumīgai darbībai. Ne jau tāpēc, lai ietaupītu eiro, bet tāpēc, ka bija jau tumšs un šoferis mani tiešām izlaida gandrīz pie mājas durvīm. Pēc tam, pārdomājot šo situāciju, jutos ne visai labi. Piedevām šoferis mani kā pasažieri pakļāva riskam, jo, ja gadījumā būtu kontrole, mani sodītu, jo braukšanas biļetes jau man nebija. Teiksiet, pati vainīga. Protams, ka pati, jo neviens jau mani nespieda pakļauties šofera darījumam. Atliek vien piekrist, ka šī sērga tik tiešām ir reāla un nav izdomājums, jo viens šis manis piedzīvotais gadījums tam arī ir apliecinājums. Kā ar to varētu cīnīties? Pirmkārt, pašiem pasažieriem jābūt uzstājīgiem un jāpieprasa braukšanas biļete un acīmredzot pasažieru pārvadājuma kompānijām autobusos jāuzstāda videonovērošana. Citu variantu nav.