Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tādi cilvēki ir “zelta fonds”

Sandra Pētersone

2018. gada 25. maijs 00:00

313
Tādi cilvēki ir “zelta fonds”

Ceturtdienas, 31. maija rītā, Mudīte Pavasare pēdējo reizi atvērs savas darbavietas – Variņu pagasta bibliotēkas  – durvis, esot šās iestādes vadītāja, jo dosies pelnītā atpūtā pēc šajā amatā  godprātīgi un radoši nostrādātiem 58 gadiem.

Viņas vietā no 1. jūnija sāks strādāt variņiete Madara Antēna.

Kad dara vairāk, nekā prasīts
Ievērības cienīgs ir  fakts, ka  tagadējā Variņu pagasta (agrāk – Palsmanes ciema) bibliotēka ir Mudītes Pavasares vienīgā darbavieta: oficiāli no 1960. gada, bet bez pārtraukuma – no 1966. gada.
Šajos 52 gados  Mudītes paveikto darbu uzrunātie variņieši novērtē ļoti augstu, raksturojot sava pagasta bibliotekāri kā sirds cilvēku, kurš dara vairāk, nekā no viņa prasīts darba pienākumos.
Tam apliecinājums ir arī Mudītes rūpīgi veiktais novadpētniecības darbs, kas bibliotēkā apkopots daudzās mapēs un albumos, sākot jau par bijušo kolhozu “Oktobris”, pēc tam – par Variņu pagastu un tā iestādēm un uzņēmumiem. Savas atsevišķas mapes ir bijušajam kolhoza “Oktobris” priekšsēdētājam Ēvaldam Viļumsonam un bijušajam lauksaimniecības uzņēmuma SIA “Palsa” valdes priekšsēdētājam Jānim Krasņickim.
“Mudīte cilvēkiem visus šos gadus devusi garīgumu, pratusi “novest” līdz cilvēkiem grāmatas un avīzes. Tiem, kuri nevarēja atnākt uz bibliotēku, aiznesa grāmatas uz mājām. Nenogurdināmi uz katriem Ziemassvētkiem un Lieldienām rīkoja mūsu pagasta rokdarbnieču izstādes,” paldies bibliotekārei par darbu teic arī variņiete Skaidrīte Andrupe.
Kad 14. jūnijā Brantu pagastā notiks Valkas, Smiltenes un Strenču novada bibliotekāru seminārs, to apmeklēt ielūgta arī Mudīte, jo kolēģi viņai vēlas pateikt paldies un godināt par nostrādātajiem darba gadiem.
“Tāda kolēģe kā Mudīte Pavasare ir mūsu zelta fonds, uz kuru arvien varam  paļauties un prasīt padomu, - apzinīga, kārtīga un arī lieliska darbaudzinātāja jaunajiem kolēģiem. Esam arī viņai ļoti pateicīgi par vietējās sabiedrības kultūrvēsturiskā mantojuma vākšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Šis ieguldījums ir Mudītes mūža darbs,” uzsver Smiltenes novada bibliotēkas vadītāja Inta Mežule.

Lielākais gandarījums –
savi lasītāji
Arī “Ziemeļlatvija” bija tik ļoti pieradusi vienmēr, ierodoties Variņos un apciemojot arī bibliotēku, sastapt tur rosāmies Mudīti, ka vēl tagad grūti apzināties – turpmāk tur sagaidīs cita šās iestādes vadītāja.
“Nē, nē, ilgāk vairs nevarēju turpināt. Nav tie gadi, man pensionēšanās vecums jau sen pāri. Lai nāk jaunie! Tagad pat sāksies novadpētniecības materiālu digitalizācija. Man tas vairs nav pa spēkam,” teic Mudīte un pasmaida, ka turpmāk vasarās un rudeņos darba pietikšot savā mazdārziņā.
Variņu ciemā (agrāk kolhozā “Oktobris”) Mudīte, dzimusi trikātiete, iesakņojās uz palikšanu, pateicoties kolhoza “Oktobris” priekšsēdētājam Ēvaldam Viļumsonam, kurš 1960. gadā ataicināja dzīvot un strādāt šajā kolhozā visus tā gada izlaiduma Smiltenes vidusskolas 11.c klases absolventus.
Viņu vidū bija arī Mudīte. Vispirms viņa pusgadu strādāja dažādus lauku darbus, tad no 1. decembra sāka vadīt ciema bibliotēku, bet drīz pēc tam devās bērnu kopšanas atvaļinājumā, no kura pārradās 1966. gadā. Tad bibliotēka jau atradās tagadējā ēkā, 3. stāvā, no kura paveras iespaidīga panorāma uz Variņu ciemu. “Tā man arī visus šos gadus Variņu izaugsme bijusi acu priekšā,” smaida Mudīte un priecājas par pagasta sakoptību un čaklajiem cilvēkiem, kuri pratuši un spējuši saglabāt Ēvalda Viļumsona atstāto mantojumu, izņemot vienīgi putnu fermu, kuras slēgšana bija arī Eiropas Savienības direktīvu rezultāts.
Taujāta, par ko bijis vislielākais gandarījums bibliotēkas vadītājas amatā, Mudīte atteic, – par grāmatu lasītājiem, kurus raksturo kā erudītus cilvēkus.
“Kad rīkoju bibliotēkā pasākumus, man vienmēr ir cilvēki, ar kuriem rēķināties. Nekad  nebūs tā,  ka  sēdēšu te  viena. No savas puses arī esmu centusies dot bibliotēkas apmeklētājiem labāko, ko varu. Viņu gaumi zinu no A līdz Z, tāpēc cilvēki paļaujas uz grāmatām, ko ieteikšu. Šajos gados esmu secinājusi, ka grāmatu lasīšana ir ģimenes mantojums. Ja lasa vecmāmiņas, lasa mammas, tad lasa arī bērni,” teic Mudīte.
Tagad, atvadoties no saviem lasītājiem un citiem bibliotēkas apmeklētājiem, Mudīte viņu priekam sarūpējusi dāvanu – variņietes Ritas Strautiņas krustdūrienā izšūto skaisto gleznu izstādi.
“Nekas jau nav beidzies. Veiksmi un daudz radošu ieceru jaunajai vadītājai Madarai!” novēl Mudīte.