Ja tu vari to izsapņot – tu vari to izdarīt (V. Disnejs)

2018. gada 1. jūnijs 00:00

Amalfi, Positano, Sorento un Kapri – skan kā mūzika un izskatās kā pasaka, tā es teiktu par Itālijas vienām no gleznainākajām vietām un līdz ar to ‒ tūristu iecienītākajām, ko izdevies mazliet iepazīt. Tik mazliet, lai sapņotu, ka kādreiz izdosies tur atkal atgriezties.
Domāju, ka katram cilvēkam, kas “saslimis” ar ceļošanu, ir tādas vietas, kuras viņš vēlētos apmeklēt. Man viena no tādām bija Amalfi. Vispirms es laikam iemīlējos šīs vietas nosaukumā, tad, skatot citu cilvēku ceļojuma foto un video, sapratu – jā, tā ir vieta, kur vēlētos kādreiz aizbraukt. Šī cerība dzima pirms vairākiem gadiem un tad šķita, nu būtu jau skaisti, bet pārāk sarežģīti, pārāk dārgi. Esat taču dzirdējuši teicienu – vēlies uzmanīgi, jo sapņi mēdz piepildīties. Tā arī manam sapnim par Amalfi bija lemts piepildīties, pateicoties jaunatklātajam lētās lidsabiedrības reisam uz Neapoli no Kauņas. No Neapoles līdz Amalfi ir kā ar roku aizsniegt – ap simts kilometriem. Ieraugot, ka lidojums maksā vien 80 eiro turp un atpakaļ, sapratām, jādomā ātri, lai cenas nesadārdzinās, kā tas mēdz būt – ir laiks sapni pārvērst īstenībā.
Pēc biļešu iegādes lasīju vairāku ceļotāju atsauksmes par Amalfi ceļu, par Kapri un jo īpaši par Neapoli, un tās mani nedaudz sabiedēja, tāpēc šis apraksts būs mana pieredze, kas varbūt noderēs kādam lasītājam, kurš arī sapņo par brīnumskaisto Itālijas vietu apmeklējumu bez aizspriedumiem un bailēm.

Pirmais mīts – viss ir ļoti dārgi
Ja sāksiet lasīt dažādas atsauksmes par Kapri, Amalfi un Positano, tad pirmais aizspriedums, kas radīsies, – tas ir dārgi, jo tur brauc atpūsties pasaules bagātākie cilvēki. Jā, visticamāk, ka viņi tiešām tur brauc atpūsties, iespējams, kāds pūlī vai kafejnīcā nejauši saskrienas ar kādu filmu vai modes zvaigzni, bet tas ir mīts, kas neiztur kritiku. Pasaules bagātajiem tur ir savas villas, kuras parastiem mirstīgajiem nav aizsniedzamas, jo atrodas uz kādas klints, maksā miljonus, bet viņi nelido ar lētajiem avioreisiem, nebrauc sabiedriskajā transportā un nedzīvo budžeta naktsmītnēs. Šis Itālijas reģions ir brīnumskaists un tā baudīšana nav tikai bagāto prioritāte. Visu nosaka izvēle un iespējas.
Man dzīvē ir palaimējies, jo varu izmantot draugu ‒ pieredzes bagātu ceļotāju ‒ padomus, un mūsu nopelns brīnišķīgā ceļojuma piedzīvošanā lielā mērā ir tikai jau izstrādāta maršruta izpildīšana savā improvizācijā, ņemot vērā draugu ieteikumus. Tātad, ja arī jums Amalfi, Positano skan kā mūzika un vēlaties to piedzīvot, plānojiet ceļojumu laikus. Gribētāju tur pabūt bez jums netrūks, tāpēc šis nav labākais pēdējā brīža maršruts, ja vien neesat no tiem, kas ceļo ar tūrisma firmu. Atšķirība? Protams, firma apmaiņā pret nopirkto ceļojumu jūs vadās, plānos, ko jums skatīt un cik ilgi, bet tas izmaksās tieši uz pusi dārgāk nekā tad, ja ceļojumu plānosiet paši. Mūsu pieredze liecina, ka tas tā tiešām ir. Bet pāri visam, pašiem plānojot savu ceļojumu, ir iespēja izvēlēties, ko vēlies, un brīvība darīt, kā vēlies. Neviens neteiks ‒ tiekamies pēc stundas, jo jāatgriežas viesnīcā.

Plānojiet visu laikus
Tātad pirmais ieteikums – plānojiet braucienu laikus. Mēs lidmašīnas biļetes nopirkām deviņus mēnešus iepriekš par jau minētajiem 80 eiro. Tā kā maršruts jau mums bija skaidrs – ceļosim saviem draugiem pa pēdām, tad mums vajadzēta atrast naktsmājas Neapolē, Kapri un Sorento. Izdomāt, cik dienas katrā vietā pavadīsim. Ceļojuma ilgums ‒ 11 dienas. Naktsmājas mēs meklējam booking.com un airbnb.com. Atšķirība – booking.com samaksa bieži vien nav jāveic uzreiz, bet airbnb.com var prasīt samaksāt rezervācijas brīdī. Tam ir savi plusi un mīnusi. Ja plāno braucienu krietnu laiku iepriekš, tad viss, par ko jau ir samaksāts, atslogo budžetu ceļojuma laikā. Mums iepriekš bija jāsamaksā par mājokli Anakapri un jāveic pirmā iemaksa 70 eiro apmērā par dzīvokli Neapolē. Ja lasīsiet daudzās atsauksmes par Kapri, tad uzkrītoši ir stāsti, ak, cik skaisti, ak, cik žēl, ka jau pulksten 5 pēcpusdienā atiet prāmis uz Neapoli vai Sorento. Un tikai dažas stundas te varējām pabūt. Dažs vēl padalījies, cik bezcerīgi meklējis kādu lētāku iespēju pārnakšņot uz šīs skaistās salas, bet nekā – viss par kaut cik sasniedzamu summu izpirkts. Man te ir tikai viens komentārs – kāpēc jums neienāca prātā doma noīrēt naktsmājas kaut uz vienu nakti Kapri vai Anakapri, jo tik skaistā vietā pabūt dažas stundas ir vienkārši grēks.
Mēs skaidri zinājām, ka Kapri apskatei veltīsim četras dienas un nakšņosim uz salas trīs naktis. Naktsmājas meklējām ar lielu prieku, jo deviņus mēnešus iepriekš piedāvājums bija liels, cenas mūsu maciņiem aizsniedzamas. Mēs jau zinājām, ka dzīvosim Anakapri, kas ir Kapri salas augstākajā daļā, kur mazāka burzma un zemākas cenas, turklāt skats no augšas allaž ir labāks. Izvēlējāmies mājvietu ar divām guļamistabām un divām vannasistabām, jo ceļojām četratā, un balkonu. Protams, pirms neesi dzīvokli redzējis, allaž pastāv bažas, ja nu nav tik skaisti kā bildēs, kaut gan zinām, ka jāskata ne tikai bildes, bet jālasa arī to ceļotāju atsauksmes, kas tur pabijuši pirms mums.
Otrs ieteikums – naktsmājas izvēlieties tādā attālumā no centra, lai varat vakarā aizdoties bez bažām pastaigā kājām un nestresot, kā tiksiet atpakaļ. Protams, allaž var papētīt, cik attīstīts konkrētajā pilsētā ir sabiedriskais transports, taču lēmums – dzīvot iespējami tuvu centram ‒ allaž nostrādā kā liels pluss. Neapolē mēs atradām skaistu divstāvu dzīvokli šķērsielā blakus centrālajai iepirkšanās ielai pašā centrā. Te man uzreiz gribas uzrakstīt trešo noteikumu – esi kritisks pret citu cilvēku negatīvo pieredzi. Divas dienas pirms došanās ceļā, vēlreiz pārlasot atsauksmes par Neapoli, gandrīz gribējās šo pilsētu izslēgt no maršruta. Atkritumu kalni, haotiska satiksme, kad nevar pāriet ielu, zagļi, kas izrauj somiņas no rokām, cilvēki nelaipni. Labi jau, ka pa rokai ir kāds, kurš tās “šausmas” savām acīm redzējis un mierina – muļķības, Neapole ir skaista, brīnišķīga pilsēta, vien nevajag apmesties kādā apšaubāmā stacijas rajonā. Protams, izlasītais nekur jau nepaliek un aizdomas, kā nu nez būs, saglabājas līdz brīdim, kad “nelaipnais” itālis, kā dzīvokli mēs esam noīrējuši, trīs reizes jau apjautājies, cik tālu esam un taksometra šoferi burtiski “atvedis” pa īsāko ceļu līdz savam namam. Nākamais pārsteigums no “nelaipnā” itāļa pārsteidz vēl vairāk, mūsu saimnieks, zinot, ka mēs pārvaldām krievu valodu, uzaicinājis savu onkuli – poliglotu, kurš runā neskaitāmās valodās, tai skaitā labi krieviski un nedaudz igauniski, jo tur dienējis. Vīrietis mūsu dēļ kopā ar kundzi braucis no viena Neapoles gala līdz centram, un tāda uzmanība patiesi aizkustina. Tā nu mums tiek izskaidrots, no kā Neapolē ir jāuzmanās, no kā ne, kur doties ēst labākās picas, kur ir lielveikals, kādi ir apskates objekti, kurus vajadzētu apmeklēt, kur taisnākais ceļš līdz ostai, lai dotos uz Kapri. Esam tik aizkustināti, ka skaidrs – nost ar citu slikto pieredzi. Esi uzmanīgs, vērīgs, sargi sevi pats, un tad viss būs labi. Ak, jā, nevienu atkritumu kalnu Neapoles centrā neredzējām. Tos skatīt jābrauc uz stacijas rajonu, visticamāk, tur tos varētu arī atrast. No šī man izkristalizējās doma, ja tūristu vēlā vakara stundā ievestu un izlaistu Rīgā, Maskačkā, kāds nez būtu viņa Rīgas redzējums. Tieši tāds pats komentārs sagaidāms par jebkuru pasaules lielpilsētu, pat pašu skaistāko, ja cilvēks rezervējis apšaubāmā rajonā gultasvietu hostelī un neko daudz vairāk par šo rajonu nav redzējis. Mēs Neapoli redzējām kā apskates ievērīgu pilsētu, kuras aplūkošanai noteikti ir par maz ar divarpus dienām. Ak, jā, – vienas “šausmas” patiešām arī mums šķita šausmas, un tā ir haotiskā satiksme. Ne tik traka kā austrumu zemēs, bet pietiekami šokējoša, lai tādas mazas valsts pārstāvim kā latvietim izkristalizētos ceturtais padoms.

Nesarežģījiet savu dzīvi
Šī Itālijas daļa ir tā vieta, kur silti iesakām ‒ neīrējiet automašīnu. Neapoles satiksmē iekļauties un izprast, kur braukt un kā braukt, grūti, kaut vai nolūkojoties vien uz to, kā piecās vai sešās rindās mašīnas “drasē” taurējot, spraucoties viena otrai garām tik tuvu, ka saproti – bez noskrāpēšanas, iebuktēšanas te nevar iztikt neviens auto. Stāvam ceļa malā un pētām, vai ieraudzīsim kādu neapskādētu auto. Jā, dažas redzam, bet ļoti maz. Braukt pa Neapoli tiešām varētu būt liels stress. Un jums to vajag? Savs auto jau parasti vajadzīgs ērtībai, ne papildu stresam.
Šajā Itālijas daļā ir ļoti labi organizēts sabiedriskais transports. Piemēram, no Neapoles lidostas ik pēc stundas kursē autobuss uz Sorento, attiecīgi arī no Sorento uz lidostu. Biļetes cenā iekļauta arī bagāža, un biļetes tirgo autobusa šoferis. No Sorento pa Amalfi piekrasti uz visām skaistākajām vietām, piemēram, Amalfi, Positano, Villa Rufalo un citām apdzīvotām skaistvietiņām arī kursē autobusi. Ir tūristu autobusi, kur biļetes dārgākas, bet papildus iegūstat iespēju noklausīties informāciju par vietām, ko aiz loga redzat, un ir parastie maršruta autobusi, kur viens brauciens izmaksā vien divus eiro. Amalfi ceļš ir viens no gleznainākajiem un arī bīstamākajiem, satiksme te ir intensīva un neprašām uz šī ceļa klājas grūti. Vismaz mums tā šķiet. Itāļi brauc “uz milimetru”, bieži ir situācijas, kad šķiet, nu nevarēs izgrozīties līkumā autobuss un neprasmīgs vieglā auto vadītājs, bet viņi izgrozās gan. Nevienu avāriju uz šī ceļa neredzējām, kaut visu laiku ir avārijas sajūta. Kad pa līkumoto, klintī burtiski izgrauzto šauro ceļu brauc ar autobusu un redzi, kā uz šī ceļa, kur vienā pusē kalns, otrā pusē krauja un jūra, samainās pretī nemitīgi braucošās mašīnas, skaidrs, ka ceļojums mums ir izdevies tieši pateicoties ceturtajam padomam, kas, iespējams, ir pats būtiskākais – nevadīt auto pašiem. Zinu vairākus “drošuļus”, kas tomēr auto ir īrējuši un šajā trakajā braucienā pa Amalfi ceļu devušies. Jācer, ka viņu nervu sistēma ir nesatricināma un vadīt prasmes ir tik augstā līmenī, ka stresainā braukšana uz milimetru ar īrētu auto ceļojumu nav sabojājusi. Ak, jā, nespēju iedomāties, kur šajā ceļā ar auto var pieturēt, lai kaut nedaudz pabaudītu skaistos skatus – auto novietošana šeit ir ekskluzīvs pakalpojums. Mēs bijām ļoti laimīgi, ka paklausījām padomam – neīrēt savu auto un braucām gan ar autobusiem, gan kuģīšiem.

Valsti sajust caur ēdienu
Piektais padoms. Gatavojiet mājās, tas allaž būs lētāk un varēsiet mazliet justies kā Itālijā dzīvojošs. Protams, nevar doties uz picas dzimteni Neapoli un nenogaršot īstu, autentisku, malkas krāsnī ceptu picu, taču ārpus mājas, tas ir, kafejnīcās, ieturēt visas maltītes varētu būt pārāk dārgi, turklāt Itālijā kafejnīcās ir tā saucamā galda vai krēsla nauda, cena, kuru nākas maksāt par vietu. Anakapri mēs, īsti nesaprotot, ka par vietu būs jāmaksā nevis divi eiro kopā, bet katram, dārgāk samaksājām par vietu nekā picu, kas, starp citu, bija izcila. Vienu reizi uz šī “grābekļa” uzkāpuši, pēc tam mēs allaž paskatījāmies, cik konkrētā vietā būs jāmaksā par vietu. Protams, grēks ir nenobaudīt Itālijā arī viņu zivis un pastu jeb makaronus mūsu izpratnē, bet ne mazāk interesanti ir iepirkties tirgū vai veikalā un pagatavot ēdienu mājās. Tā kā mēs allaž īrējam apartamentus, nevis viesnīcas numuriņu, tad virtuve ir pašsaprotama lieta. Jau Kapri mēs atklājām, ka veikalā nopērkami ļoti kvalitatīvi pusfabrikāti no gaļas. Kvalitatīvi tāpēc, ka bez kādiem piemaisījumiem. Nogaršojām viņu desiņas, bifštekus un dažādus citus nopērkamus “brīnumus”. Pirmo reizi Sorento gatavojām mīdijas vietējā vīnā. Pretējā ielas pusē mums atradās augļu un dārzeņu, vīna un zivju tirgotavas. Tā nu, atgriežoties mājās, allaž varējām iegādāties vietējās vīnogas, melones un tomātus. Tik gardi, tikai žēl, ka sākumā nezinājām, ka visgaršīgākie ir lielie un ne visai smukie tomāti. Sākumā brīnījāmies, kāpēc itālietes pērk tādus puszaļus nesmukus tomātus, ja blakus sarkani. Izrādās itāļiem nav vienkārši tomāti, ir tomāti pastai, tomāti salātiem, tomāti no Vezuva pakājes picai utt. Tik gardas vīnogas kā mūsu veikaliņā laikam citur neesmu ēdusi, bet cenas gan mazliet dārgākas nekā Latvijā sezonas laikā. Vēl īpašs stāsts ir par sieru. Kad izvēle ir liela, bieži “jāšauj uz dullo”, tā mēs darījām un trāpījām desmitniekā – jau Neapolē izvēlējāmies tik gardu sieru, ka, atgriezušies Latvijā, devāmies to meklēt Rīgas smalkākajos veikalos – “Stockman” un “MC2”. Par mūsu favorītu kļuva maskarpone ar garganzolu, maigs siers ar piesātinātu garšu, kā radīts baudīšanai. Nu jā, protams, viņu desas un vītinātās gaļas ir arī tik lielā izvēlē, ka mēs izstrādājām vietējo novērošanas taktiku, lai saprastu, ko pērk visvairāk un ko lai izvēlamies paši.

Tik skaisti, ka bail
Nu un tagad par pašu galveno, kāpēc ir vērts doties uz Kapri, Amalfi un Sorento. Viennozīmīgi jāsaka, ka tāpēc, ka šīs vietas ir kā skaistuma esence. Tik skaistu skatu koncentrāciju es nekur citur neesmu piedzīvojusi. Jā, katrā valstī, vietā ir savas skaistās vietas, bet te skaists ir viss. No ikvienas vietas lūkojoties uz apkārtni, ir tik skaisti, ka mazliet bail, ka neko skaistāku jau vairāk nevar cerēt ieraudzīt. Neapolē gluži vai sirreāls šķita skats uz Vezuvu, tu redzi šo vareno vulkānu, kas reiz no skaistuma pārvērties par nāvējošu briesmoni un aprijis Itālijas pilsētu Pompejas. Pompejas ir pa ceļam starp Neapoli un Kapri un kā Vezuva, tā Pompeju apskate ir viens no šī maršruta apskates vērtajiem objektiem. Kapri, kas, neapšaubāmi, ir viena no skaistākajām Itālijas pērlēm, sala, ko aprakstījis zviedru rakstnieks un ārsts Aksels Munte savā darbā “Stāsts par Sanmikelu”.
“Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļ man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas; kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spozmi?” tā rakstījis Aksels Munte. Un patiesi, redzot šo dabas radīto spozmi, jājautā – vai var būt vēl kas skaistāks? Aksela Muntes māja un skats no tās ir obligāts apmeklējuma objekts, jo bez tā nevar izjust Kapri. Vēl jāuzbrauc Solerno kalnā, jāapskata Augusta dārzi, jāiebrauc zilajā grotā un Kapri sajūta paliks uz mūžu. Jo vairāk mēnešu paies kopš atgriešanās, jo skaistāk viss šķitīs. Jāatzīst, ka tur, Kapri, es domāju, ka esmu kļūdījusies sastādot maršrutu un Kapri vajadzēja atstāt saldajā ēdienā, tik skaisti tur bija, taču nē, jau tuvojoties Sorento, kas ir pavisam citādi skaista pilsēta, bija skaidrs – skaisto un pārsteidzošo skatu laiks turpinās. Sorento ir pilsēta, kas pacēlusies virs Sorento līča. Lejā jūra, augšā pilsēta, kas apbur ar savu šarmu, savu dzīvību. Vispirms, protams, mēs, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, ar Waze norādēm atradām savu māju, tad izpētījām, kas ir apkārtnē, kur atrodas autoosta un kā kursē autobusi uz Amalfi. Centrs ir pietiekami kompakts, lai neapmaldītos, un jāteic, ka pilsēta ir ātri aptverama, jo vienā pusē kalns, otrā jūra. Pa vidu Sorento ir milzīga grava, kas, apaugusi ar zaļiem vīteņaugiem, rada iespaidu par zemes dalīšanos. Paskaties lejā, tur aiza un pa to plūst auto rinda. Sorento palikām sešas naktis, un no šejienes mēs devāmies izbraukumos uz Amalfi un Positano. Abas vietas vienā dienā gan nav iespējams apvienot, tad tāda degustācija vien sanāktu. Tik skaistas vietas prasa ceļotāju uzmanību. Jāteic, – jau sākot ceļu uz Amalfi, bažas, ka skaistākais jau redzēts, atkāpās, jo, lai kur tu esi, visur ir skaists jūras skats ar izmētātajām saliņām tajā, bet uz sauszemes kalnos ir kā iespiedušies krāsainu mājiņu puduri. Viens pudurs Positano, nākamais Amalfi. Kad stāvēju Amalfi katedrāles pakājē, nevarēju noslēpt izbrīnu, kā cilvēki šo ir uzbūvējuši. Un to māju, tur kalnā, un to, kur, šķiet, vispār nav nekāda ceļa. Kā cilvēki spējuši radīt tik daudz skaistuma un tai pat laikā uz šīs zemes uzvedoties arī kā postītāji. Jāteic, ka Itālijā gan postītājus neredzējām, iespējams, ka tas skaistums, kas viņiem dabas uzdāvināts, ir tik visaptverošs, ka negribas lauzt kādu koku, kā nereti notiek pie mums. Vai arī paši bijām tik skaistuma pārņemti, ka slikto vienkārši neredzējām. Kaut vairāk mums būtu tādu brīžu, kad skaistums aizēno un padara par neesošu sliktās lietas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ja tu vari to izsapņot – tu vari to izdarīt (V. Disnejs)

Kategorijas