Ko atcerēsies par mums?

2018. gada 12. jūnijs 00:00

Šovasar svinamajiem Smiltenes pilsētas svētkiem izvēlēts uzrunājošs moto – “Manas pēdas Smiltenes zemē”. Tikpat labi to ikviens var attiecināt uz savu dzīvesvietu – Valku, Strenčiem, citu pilsētu vai ciemu, kurā dzīvo, un uz brīdi padomāt, kādas tad ir manas atstātās pēdas. Un vai tādas maz ir? Varbūt tā pēdu atstāšana vēl tikai priekšā?
    Par to, ar kādu vēsti šovasar no 13. līdz 15. jūlijam Smiltenes pilsēta svinēs savus svētkus, uzzināju vien dažas dienas pēc tam, kad “Ziemeļlatvijā” izlasīju kādu rakstu, kas mani ļoti uzrunāja. Paldies raksta autoram Jānim Siliņam un viņa domubiedriem, bijušajiem Smiltenes vidusskolas audzēkņiem, par publikāciju “Smiltenieši – Latvijas simtgadei” Smiltenes vidusskolas bijušā direktora Elmāra Blīgznas piemiņai. Viņš vadīja skolu no 1944. līdz 1967. gadam.
    Raksts tapis ar domu lūgt sabiedrības ziedojumus, lai atjaunotu un labiekārtotu kapavietu Smiltenes pilsētas kapos E. Blīgznam, kurā atdusas arī skolotājas Marija Lielgalve un Kristīne Boka.
    Kad Elmārs Blīgzna vadīja Smiltenes vidusskolu, es pat nebiju piedzimusi. Taču nostāsti par leģendāro direktoru Smiltenes sabiedrībā bija dzīvi arī tad, kad mācījos Smiltenes vidusskolā, un tos stāstīja nevis pedagogi skolā, bet Blīgznas bijušie audzēkņi, mana laika skolēnu vecāki (arī mana mamma mācījās Smiltenes vidusskolā Blīgznas laikā).
    Tā nu, bērns būdama, zināju lietas, ko skolā nemācīja, proti, ka kādreiz bija tāds ļoti inteliģents mūsu skolas direktors Elmārs Blīgzna, kurš ik dienu pie skolas durvīm sagaidīja un sveicināja skolēnus, mācīja viņiem pasaules kultūru, kura iecienīta pastaigu vieta bija Līgo kalns Smiltenes pagastā. Toreiz dzirdētais man palicis atmiņā vēl tagad.
    Un nu man ir neērti pašai no sevis. Savā rakstā Jānis Siliņš pamatoti norāda, ka Smiltenes vidusskola būtu pelnījusi saukties Elmāra Blīgznas vārdā. Neērti man ir tāpēc, ka tad, kad nesen mūsu pilsētas apvienotajai skolai tika gudrots nosaukums un izdomāts, ka tā varētu būt firsta Paula Līvena vārdā nosauktā Smiltenes vidusskola, es, žurnāliste būdama, publiskajā telpā neierosināju ideju nosaukt skolu Elmāra Blīgznas vārdā. Jo biju direktoru Blīgznu gluži vienkārši piemirsusi. Tāpat tas neienāca prātā toreizējā sastāva Smiltenes novada pašvaldības deputātiem, kuru vidū tāpat bija iedzimtie smiltenieši.
    “Mans darbs, mani svētki un mans mūžs ir manas pēdas Smiltenes zemē,” šovasar Smiltenes svētkus aicina svinēt to rīkotājs – pilsētas kultūras centrs. Uz zemes pēdas aizskalo lietus. Paliekošas pēdas var saglabāties tikai nākamo paaudžu atmiņā. Ja tās atcerēsies.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ko atcerēsies par mums?

Kategorijas