“Senlatviešu karavīrs” – tāds, kādu vēsture to ir saglabājusi

2018. gada 12. jūnijs 00:00

354

“Senlatviešu karavīrs” – tāds, kādu vēsture to ir saglabājusi

Jau vairākus gadus valcēniešus ir uztraukusi viena doma – kāpēc viens no Valkas pieminekļiem, kurš atspiedies uz vairoga, vērojot un sargājot varoņu kapus, ir bez sejas. Stāsts par 1919. gada brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekli “Senlatviešu karavīrs”.

Pirmais sārtajā granītā cirstais monumentālais tēlniecības darbs Latvijā “Senlatviešu karavīrs” atrodas brāļu kapos Valkā, Varoņu ielā 31a. Pie šī pieminekļa daudzus gadus noslēdzas 11. novembra svinīgais piemiņas gājiens, tāpēc nav brīnums, ka daudzi ir ievērojuši, ko laikazobs ir paveicis ar pieminekli.
Lai izprastu šī brīža pieminekļa izskatu, būtu jāsāk ar skulptūras sākumu. To “Ziemeļlatvija” izpētīja. Par pieminekli gan vietējos, gan lielāka mēroga laikrakstos raksti parādījās jau 1922. gadā, kad ap un par to sāka veidot projektus. Tā laika Valkas rajona laikrakstā “Mūsu Zeme” teikts, ka 1922. gada februārī tika izgatavotas “Ziedojuma vākšanas listes pieminekļa celšanai Ziemeļlatvijas atbrīvošanas kaujās kritušajiem brāļu kapos Valkā” ar mērķi atgādināt nākamajām paaudzēm cienīt mūsu senčus, jo, pateicoties viņiem, mūsu sētā nekundzējas svešinieki. Latviešu tauta saviem spēkiem saziedoja naudu pieminekļa izejmateriāliem un darbam, aptuveni 80% no ziedojuma summas bija Valkas apriņķa iedzīvotāju ziedojumi.
Arī “Ziemeļlatvija” par “Senlatviešu karavīru” ir rakstījusi iepriekšējos izdevumos, kuros minēts, ka 1922. gada 1. oktobrī, svētdienā, Valkā pieminekli atklāja Jānis Čakste ar spēcīgiem vārdiem: “Šodien še sapulcējusies visa Ziemeļlatvija. Še dus jūsu bijušie līdzcilvēki. Šie upuri gaiši liecina, ka mūsu tautā bija dzīva un stipra neatkarības ideja. Darbs, kas veikts, darīts idejai. Mums tagad ir pamats zem kājām. Tauta, kura pate sevi cienī, nekad nepazudīs. Brīvība un neatkarība ir augstākā manta, cēlākais ideāls.” Par spīti laikam, kas ir pagājis no pieminekļa sākumiem, līdz mūsdienām vēl ir saglabājušies pieminekļa gravējumi. Pjedestāla priekšpusē veidots ozollapu vainags un zemāk teksts: “4. Valmieras kājnieku pulka kaujās kritušiem par Latviju 1919.”, bet pretējā pusē rakstīts: “Pirmie Tautas pulku kritušie varoņi Ziemeļlatvijā” un saraksts ar 18 kritušo karavīru vārdiem. 1923. gada 18. novembrī pie pieminekļa tika novietota balta marmora piemiņas plāksne ar tekstu: “Labāk ozols sadeg liesmās, nekā viņam purvā būt. Tautas varoņiem Latvijas valsts 5 gadu pastāvēšanas dienā 18. novembrī 1923. g.” Sešus metrus augstās skulptūras autors ir rencēnietis Emīls Melderis, kurš bijis ārstējies tepat vietējā pilsētas hospitālī. Latvijas provincēs “Senlatviešu karavīrs” bija pirmais lielākais mākslinieciski veidotais piemineklis, kas veltīts Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Aivara Ikšeļa grāmatā “Valkas diližanss” minēts, ka pēc pieminekļa atklāšanas tā laika Pedeles iela tika pārdēvēta par Varoņu ielu, par godu šai varoņu piemiņas vietai.
1993. gadā žurnālā “Skola un Ģimene” bija raksts par to, ka “Senlatviešu karavīrs”, tāpat kā visi citi Latvijas pieminekļi ar līdzīgu mērķi, stalti, spēcīgi, dzīvību raisoši savā vietā stāvēja vien līdz Otrā pasaules kara beigām, kad tos Staļina laika okupācijas iestādes nojauca. Kādā vasaras dienas novakarē Valkas pieminekli nogāza no postamenta, nolīdzināja pauguriņu un kapa vietas pārklāja ar nezālēm. Pārvilkts uz ielas otru pusi, tuvāk estrādei, tas tika aprakts. Vairāk nekā 35 gadus skulptūru sedza zeme, nevienam nezinot, kur tā dus.
Kad 1988. gadā Valkā pulcējās pirmā Tautas frontes iniciatīvas grupas sanāksme, aptuveni 200 cilvēku klātbūtnē Arturs Goba ierosināja pieminekli atrast un atjaunot. 1988. gada 10. oktobrī pieminekli atrada un no zemes klēpja ārā cēla Latvijas Tautas frontes “Lauktehnikas” un Valkas pilsētas grupu biedri. Tālis Papēdis, kurš pats piedalījās pieminekļa atrakšanā, atzina, ka cilvēki nebija cerējuši, ka skulptūru tik ātri atraks, jo “Senlatviešu karavīra” galvu varēja manīt jau pusmetra dziļumā. “Paši rakšanas darbi ilga tikai stundu,” atminas Tālis Papēdis. Pilsētas izpildkomiteja, Valkas pilsētas grupas biedri un Latvijas Tautas frontes “Lauktehnikas” grupa rūpējās par pieminekļa atjaunošanu. 1989. gada 26. maijā Valkā tika ielikts pamatakmens, lai atjaunotu E. Meldera veidoto skulptūru. Diemžēl baltā marmora piemiņas plāksne netika atrasta.
Svarīgi tas, ka pieminekļa atjaunošanai atkal naudu saziedoja tauta. “Nolemts, ka skulptūru uzstādīs tādu, kādu to atdeva Māte Zeme – ar vandaļu cirstu brūci vaigā. Lai pie šī pieminekļa apstājoties, visi atcerētos un iegaumētu uz laiku laikiem, ka nekādu, pat viscēlāko mērķu vārdā nav pieļaujams vandalisms, varmācība, necieņa pret mirušo piemiņu.” Šādus vārdus Latvijas Tautas frontes Valkas nodaļa teica laikrakstam “Mūsu Zeme” 1989. gadā, kad tika izspriests, ka piemineklis netiks atjaunots. Arī Tālis Papēdis min, ka tajā laikā vairāk domāja par taisnīgumu – lai tas, ko cilvēki ir izdarījuši, tiktu saglabāts – gan piemineklis kā tāds, gan šī rēta, kas paliks redzama gadsimtu griežos.
Nu jau vairākus gadus karavīrs – sargātājs stāv savā postenī, atspiedies uz vairoga, skumst par kritušajiem, bet ir lepns par iegūto brīvību. Par pārdzīvoto liecina vairs vienīgi rupjā brūce granīta galvā – brūce, kas nekad nesadzīs, brūce, kas mūžīgi liecinās par to laiku mūsu tautas vēsturē, ko gribētos aizmirst.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

“Senlatviešu karavīrs” – tāds, kādu vēsture to ir saglabājusi

Kategorijas