Esam klusie līdzvainīgie

2018. gada 15. jūnijs 00:00

Pēdējā laika skaļākā slepkavība, protams, ir maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nošaušana. Jā, šausmīgi. Parasti pieturos pie man mācītā, ka par mirušajiem runā labu vai neko, taču, apspriežot šo notikumu, vairāk ir runa nevis par pašu nogalināto advokātu, bet sistēmu. No sirds man ir žēl Bunkus tuvinieku, jo zaudēt tuvu cilvēku ir neizsakāmi sāpīgi, bet nerunāt par to, kas notiek mūsu valstī saistībā ar uzņēmumu likvidāciju un vienas profesijas zelta āderi, nevar. Kas tās ir par super specialitātēm, kur cilvēks var nopelnīt vienu, trīs vai pat vairāk miljonu? Vai tas ir normāli? Manuprāt, un domāju, ka vairākumam cilvēku, protams, mati saceļas stāvus, izdzirdot par miljoniem, ko nopelna daži maksātnespējas administratori. Par ko? Kāpēc? Ko viņi tādu izdara, ka saņem miljonus? Un pats galvenais jautājums – ko iegūst valsts, uzņēmuma kreditori, darbinieki no šāda likvidācijas procesa? Diemžēl publiskajā telpā šādu ziņu parādās maz. Varbūt tāpēc, ka pēc miljonu nosmelšanas pāri nekas nepaliek?
Pēc katra šāda gadījuma cilvēkiem zūd ticība valstij. Ticība neatkarībai, ticība politiķiem. Jebkam. Vai tiešām visi zog? Protams, ka ne. Visi pie tās “siles” klāt netiek, jābūt kādiem īpašiem “nopelniem”, taču fakts, ka tas ir iespējams, ir šausminošs. Katrs no mums var uzdot jautājumu – kāpēc tas IR iespējams? Vai tomēr arī mēs – šīs valsts iedzīvotāji – neesam pie vainas, ka mūsu Latvijā var darboties kas līdzīgs mafijai? Mēs samierināmies gandrīz ar visu. Pilsoniskā aktivitāte ir līdzvērtīga nullei. Ko nu mēs, lai citi iet un karo. Mēs bieži pat neesam gatavi piezvanīt policijai, kad redzam kādas nekārtības, jo nevēlamies iesaistīties. Totālā vienaldzība noved pie situācijas, kad var šeptēties pa labi un kreisi. Paši tādus šeptmaņus ievēlam. Totālais stulbums (piedodiet), kas valda vai izvēloties, par ko balsot, ir šīs valsts iedzīvotāju vaina. Pirms vēlēšanām, kad mums ir dota iespēja izvērtēt, domāt un izvēlēties, attieksme ir tāda pati – ai, nekas tāpat nemainīsies, ai, no manis tāpat nekas nav atkarīgs, ai, labāk vēlēt tos pašus, varbūt mazāk zags nekā jaunie... Nu, atpazīstat sevi? Un velkam krustiņu pie tiem, kuru dēļ esam zaudējuši ticību savai kādreiz izsapņotajai Latvijai. Velkam krustiņu bez atbildības. Un tad šausmināmies, brīnāmies un dusmojamies, kas notiek Latvijā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Esam klusie līdzvainīgie

Kategorijas