Aivara Maltavnieka dzīves vadmotīvs ir: “Suņi rej, bet karavāna brauc tālāk!”

2018. gada 16. jūnijs 08:49

3338

Aivara Maltavnieka dzīves vadmotīvs ir: “Suņi rej, bet karavāna brauc tālāk!”

Nu jau trešo gadu Smiltenes tehnikumam ir teritoriālā struktūrvienība Alsviķos. No šā mācību gada struktūrvienību vada Aivars Maltavnieks. Sirdsgudrs cilvēks ar bagātu pieredzi izglītības iestāžu vadīšanā, vēlētāju apvienības “Novadnieki” deputāts. Atgriezies saimniekot savās vectēva un tēva mājās – Trapenes pagasta “Lapsukalnā”, viņš no sirds arī citiem novēl atrast piepildījumu un dzīves aicinājumu savā dzimtajā pusē. Jo tieši tur viņi nepieciešami visvairāk…

“Sabiedrībā iesakņojušies spēcīgi stereotipi ne vien par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, bet arī par Alsviķu teritoriālo struktūrvienību, kura daudziem joprojām asociējas ar “nerātnajām” meitenēm vai ar izglītības iestādi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” atzīst struktūrvienības vadītājs. “Taču esam PIKC (Profesionālās izglītības kompetences centra) “Smiltenes tehnikums” struktūrvienība.”

Aivara Maltavnieka dzīves vadmotīvs ir: “Suņi rej, bet karavāna brauc tālāk!” Viņš nepadodas, cīnās par ikvienu savējo un ir no sirds pateicīgs par Smiltenes tehnikuma direktora Andra Miezīša sapratni un atbalstu.

“Aizvien vairāk domājam par to, lai mūsu skolu izvēlētos audzēkņi no visas Latvijas. Taču tā ir vienmēr paliks īpaša iespēja arī vietējiem iedzīvotājiem.

Skolai ir izcila materiālā bāze un labi pedagogi. Piedāvājam darba tirgū ļoti vajadzīgas profesijas. Vienīgi nesen mainījās profesiju standarti,” informē Aivars Maltavnieks. “Līdz ar to daudzi jūtas pārsteigti, ieraugot jaunās izglītības kvalifikācijas. Pavāra palīgu vietā tagad mācīsim virtuves darbiniekus. Galdnieku vietā nāks koksnes materiāla apstrādātāji. Taču izglītības kvalitāte tāpēc nemainīsies.

Apavu labotāji, būvstrādnieki, šuvēji un aprūpētāji mācīsies pēc agrāk izstrādātajām, laika pārbaudi izturējušām un vairākkārt uzlabotajām mācību programmām.

Liels bonuss ir arī tas, ka Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem nav vecuma ierobežojuma. Jaunākajam ir 15, vecākajam – 60 gadi. Skolā mācījušies arī vairāki cilvēki ar augstāko izglītību. Kādā dzīves posmā viņi nolēmuši pieņemt citus izaicinājumus un mainīt specializāciju.

Arī jaunajā mācību gadā turpināsim rūpēties par audzēkņiem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija. Diemžēl, situācija mūsu valstī neveidojas par labu šiem cilvēkiem. Dzīvē mēdz notikt visādi un bez mājām var palikt ne vien invalīds, bet arī vesels cilvēks. Tāpēc ir jābūt vietai, kur viņš var atgūt ticību saviem spēkiem un rast iespēju pašam nopelnīt sev maizīti.

Tāpat neviens nekad nevar zināt, kāda nelaime ar viņu var notikt. Ļoti daudzi cilvēki ar speciālām vajadzībām invaliditāti iemantojuši dzīves laikā – ciešot avārijās, pēc dažādām traumām utt. Par minēto jomu atbildīgo valsts iestāžu, amatpersonu un sabiedrības, nevis -tikai vienas skolas, uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un tāpat arī citām mazāk aizsargātām ļaužu grupām nezaudēt cerību un vajadzības gadījumā mainīt specialitāti, darbības jomu,” uzskata Alsviķu teritoriālās struktūrvienības vadītājs. “Laika gaitā pierādījies, ka šādi cilvēki var būt ne vien darba ņēmēji, bet arī uzņēmēji. Labu piemēru netrūkst, tikai par tiem pārāk maz runājam.”

Galvenais kods - iecietība

Alsviķu teritoriālās struktūrvienības vide ir maksimāli pielāgota, lai cilvēki ar speciālām vajadzībām tajā justos labi. Audzēkņiem nodrošina individuālo sociālo rehabilitāciju ar medicīniskās rehabilitācijas elementiem. Par viņu veselību rūpējas medicīniskais personāls. Skolā strādā psihologs un sociālais pedagogs.

Skolotāji, no kuriem daudzi skolā nostrādājuši vairāk nekā 10 un 20 gadus, iemācījušies katru cilvēku pieņemt kā īpašu. Taču audzēkņiem ne vienmēr tik gludi iet prakses vietās. Struktūrvienības vadītājs atzīst, ka visbiežāk Alsviķu skolas audzēkņus praksē pieņem uzņēmēji, kuri ar šo skolu sadarbojas gadiem ilgi.

“Reizēm jauniešiem par lielu problēmu izvēršas tas, ka prakses vietā nav iespējams nodrošināt dzīvesvietu vai audzēknis nevar finansiāli atļauties tik dārgus ēdināšanas pakalpojumus, kādus piedāvā prakses vietai tuvākie uzņēmumi,” stāsta Aivars Maltavnieks. “Bet parasti jau par visu izrunājamies un atrodam optimālo risinājumu.

Audzēknim ar speciālām vajadzībām ir ļoti būtiska ir vide, kurā viņš atrodas. Ja kādreiz prakses vadītājs vai kolēģi gadās neiecietīgāki, nepieņem to, ka šādi cilvēki bieži ir noslēgtāki, uzreiz nespēj būt tik atvērti kā citi, tad viņš jau pirmajā brīdī iekšēji aizver sev priekšā dzelzs aizkaru. Tā mēdz darīt ne vien audzēkņi ar speciālām vajadzībām, bet arī cilvēki, kas cietuši no vardarbības. Šādos gadījumos mums ļoti palīdz skolas psihologs. Kāds tas ir gandarījums, redzot, ka šie bērni sāk smaidīt un sarunāties! Tāpat kā liels prieks par to, ka arī mūsu skolas audzēkņi ar “Erasmus+” projektu atbalstu var tikt praksē uz ārzemēm.”

Likteņa pirksts

Nokļūšanu Smiltenes tehnikumā Aivars Maltavnieks uzskata par likteņa pirkstu. "Pirmo augstāko izglītību (esmu fiziķis – matemātiķis) ieguvu Daugavpils universitātē,” par sevi stāsta struktūrvienības vadītājs. “Pēc tam Latvijas universitātē ieguvu pedagoģijas maģistra grādu. Daudzus gadus nostrādāju par Lejasciema vidusskolas direktoru. Biju viens no pēdējiem, kas paspēja ielēkt attiecīgajā “vilcienā” un pārveidot šo skolu par izglītības iestādi ar mūzikas novirzienu. Nodibināju pūtēju orķestri, kas pastāv joprojām. Uzskatu: ja katrā latviešu ģimenē kaut viens ģimenē muzicēs vai dziedās, tad latviešu dziedāšanas prasme nepazudīs.”

Aivars Maltavnieks arī pats jau no vidusskolas laika vienmēr spēlējis kādā orķestrī un dziedājis korī.

No Lejasciema viņu karjeras ceļš aizveda uz Sikšņiem. “Tur piecus gadus nostrādāju par Sikšņu pamatskolas direktoru, tad sirds sāka saukt aizvien tuvāk dzimtajai pusei. Pārgāju uz Trapenes pamatskolu, kas ir arī mana pirmā skoliņa. Paralēli darbojos vēlētāju apvienībā “Novadnieki”, centos darīt visu iespējamo, lai skola saglabātu pamatskolas statusu. Bet bērnu skaits samazinājās un skoliņu nācās pārveidot par sešgadīgo sākumskolu. Tad jau biju pārcēlies dzīvot savās dzimtajās mājās, kuras vectēvs ieguva par piedalīšanos Latvijas brīvības cīņās. Sapratu – vairs negribas mētāties apkārt pa pasauli. Jau agrāk bija doma – pajautāt, vai Alsviķos nevajag matemātikas – fizikas skolotāju… Uzzināju, ka skola meklē vadītāju, sapratu – tas ir mans nākamais izaicinājums.”

Lai atvieglotu sarunu ar nākamo darba devēju

Vidzemes Uzņēmējdarbības centra īstenotā iecere “Vidzeme lauž stereotipus” šopavasar Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienības audzēkņus un pedagogus saveda kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Funkcionālā dizaina apakšnozares profesori Barbaru Ābeli un maģistrantūras studentiem, kuri kopā ar skolas darbiniekiem viņiem palīdzēja izveidot portfolio un sagatavoties dialogam ar potenciālajiem darba devējiem. Ir jau notikušas pirmās darba intervijas, pēc kurām patiesu gandarījumu piedzīvojuši visi projektā iesaistītie stereotipu lauzēji.

Portfolio Latvijā ir jauna metode, kā iepazīstināt darba devēju ar būtiskāko informāciju par sevi. “Portfolio var veidot ikviens. Ne tikai sociālās atstumtības riskam pakļautie vai cilvēki, kuriem nepieciešams novērst funkcionālo traucējumu ietekmi uz darba rezultātu,” uzskata profesore Barbara Ābele. “Portfolio ir sarunu rīks, kas atvieglo saprašanos un sekmē tā īpašnieka patstāvību. To var izmantot ne vien darba intervijā, bet arī stājoties skolā vai iesaistoties sabiedriskā organizācijā. Tas, atšķirībā no CV, ir personiskāks.”

“Portfolio ir īpaša iespēja tiem cilvēkiem, kuri pazīstamā vidē jūtas brīvi, bet, nonākot ārpus tās, iekšēji sastingst,” uzskata Aivars Maltavnieks. “Šādam cilvēkam dialogs ar nākamo darba devēju var beigties, tā arī pa īstam nesācies. Portfolio darba devējs var gūt informāciju, kas rosina uz dialogu un maina pirmo priekšstatu. Tāpēc noteikti par to izstrādi domāsim arī turpmāk.”

Skolas sociālā pedagoģe Ligita Kūle uzskata, ka portfolio rosina uz godīgu dialogu un ir labs atbalsts ceļā no skolas uz darba dzīvi.

Portfolio izveidi atzinīgi vērtēja arī aptaujātie Alsviķu struktūrvienības audzēkņi. Tos izstrādājot, katrs no viņiem kaut ko iekšēji pārvarējis un, apzinājies savas personības spēcīgākās puses, jūtas atraisītāks un brīvāks.

“Ideāli, ja audzēknis sadarbībā ar visu priekšmetu skolotājiem portfolio sāk veidot jau pirmajā kursā, jo tad tas ir saturiski bagātīgāks un ietver būtiskāko informāciju par visu apgūto,” uzskata Barbara Ābele. “Portfolio veido četras daļas. Pirmā - identitāte – tā ir specialitāte, kuru audzēknis izvēlējies. Šeit var būt atsauces uz klasisko dzīves un darba gājumu, CV, kam pievietota fotogrāfija, kurā cilvēks redzams darba vidē. Otrā daļa – profesija, kurā viņš sniedz informāciju par profesionālajām iemaņām, kuras mācību laikā apguvis (t.sk. - par instrumentiem, ar kuriem prot strādāt, par apgūtajām tehnoloģijām un to, cik ilgs laiks nepieciešams konkrētā darba veikšanā), par darbiem, kas padodas labāk un arī tiem, kas ne pārāk...

Trešā daļa – personība, kas arī darba devējam ir ļoti būtiska, lai labāk izprastu savu darbinieku. Šajā sadaļā cilvēks var iepazīstināt ar saviem hobijiem un cilvēciskām kvalitātēm. Darba devējam par konkrēto cilvēku daudz var pateikt gan tas, ka viņš brīvajā laikā dejo, spēlē teātri, aizraujas ar dziedāšanu, gan tas, ka viņš ir uzņēmies atbildību par noteiktiem darbiem ģimenes saimniecībā.

Portfolio var pieminēt arī psiholoģiskos aspektus. Piemēram – esmu sabiedrisks, labprāt strādāju komandā. Vai arī – ja palieku pārlieku emocionāls, lūdzu atstājiet mani uz brīdi mierā. Var informēt par veselības stāvokļa izpausmēm un to, kas darba devējam būtu jāņem vērā, lai tās neapgrūtinātu savstarpējo komunikāciju vai kādā neizraisītu bailes.

Portfolio ceturtā daļa – vide - iepazīstina darba devēju ar to, kā izmantojot minimālus resursus, var parūpēties, lai konkrētais cilvēks strādājot justos ērti (piemēram, paskrūvēt augstāk darba virsmu).

Runājot par vidi, vēlos uzsvērt, ka Alsviķu teritoriālā struktūrvienība ir labi aprīkota, eiropeiska skola,” atzīst profesore Barbara Ābele. “Darba devējiem ir svarīgi zināt, ka šie audzēkņi strādājuši ar ļoti labām tehnoloģijām. Tas attiecas uz visām jomām, kurās tikām aicināti līdzdarboties – šūšana, apavu labošana, būvniecība, galdniecība, darbs ar tekstiem. Skola nodrošina to, ka audzēkņiem tiek sniegtas ne vien teorētiskās zināšanas, bet viņi paralēli visu laiku mācās arī praktiski - darbnīcās, reālā darba vidē.”

Jauna iespēja

“Uzņēmējiem ir brīvi pieejama informācija par to, kādu finansiālo atbalstu viņi var saņemt, pieņemot darbā cilvēku ar speciālām vajadzībām. Taču līdz šim pietrūka zināšanu par to, kādus jautājumus šādam cilvēkam uzdot darba intervijas laikā un, kas jāņem vērā, lai komunikācija veidotos veiksmīgi,” pēc pirmajām uzņēmēju un Alsviķu skolas audzēkņu darba intervijām Smiltenes tehnikumā atzīst Vidzemes plānošanas reģiona uzņēmējdarbības speciālists Ģirts Broks. “Jaunie portfolio šajā ziņā ir liels atbalsts. Iniciatīva “Vidzeme lauž stereotipus” arī mums pašiem palīdzējusi apzināt galvenos stereotipus, aizspriedumus un bailes. Ir izveidotas iestrādes, kā pret tiem cīnīties. Tagad tikai jāstrādā.”

“Pirmoreiz ieejot zālē, kur gaidīja Alsviķu skolas audzēkņi, tā trīcēja sirds,” atzīst LMA funkcionālā dizaina apakšnozares 1. kursa studentes Krista Miltiņa un Aiga Beinaroviča, kuras kopā ar kursabiedriem Alvi Berngardu, Jāni Ķīnestu un Didzi Jaudzemu, sadarbojoties ar Alsviķu teritoriālās struktūrvienības darbiniekiem un audzēkņiem, palīdzēja 13 skolas audzēkņiem atklāt un definēt viņu labākās prasmes un izveidot portfolio. “Sākumā audzēkņi bija noslēgtāki, bet ar katru tikšanās reizi kļuva aizvien atvērtāki. Iepazinām viņus kā ļoti sirsnīgus, radošus un patīkamus cilvēkus. Stereotipus par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām var lauzt tikai komunikācijā ar viņiem. Tad tas notiek dabiski un neatgriezeniski. Viens no mūsu lielākajiem ieguvumiem, iesaistoties minētajā pasākumā, ir tas, ka esam lauzušas pašas savus stereotipus. Kāds ir galvenais priekšnoteikums, lai sabiedrībā lauztu ačgārnos priekšstatus? – Vēlmei to darīt! Viss jau sākas ar sevi,” uzskata jaunietes.

“Vārds “dizains” visbiežāk asociējas ar skaisti sakārtotu tekstu, atbilstoši izvēlētām krāsām utt. Šā projekta ietvaros redzējām, cik būtiska loma, veidojot sociālo dizainu, ir sarunai un personiskā saskarsmē iegūtajai informācijai.”

Cilvēkiem jāmācās domāt plašāk!

Pirmajās Alsviķu skolas audzēkņu darba sarunās ar nākamajiem darba devējiem piedalījās arī Vidzemes augstskolas projekta SEMPRE (spējināšana/spēcināšana lauku reģionos) un SIA “Pieturvietas” pārstāve Hanna Mihailova. SIA “Pieturvietas” šobrīd kārto formalitātes, lai iegūtu sociālā uzņēmuma statusu. “SEMPRE projekta ietvaros apzinājām mazāk izsargātās iedzīvotāju grupas, noskaidrojām kādās jomās viņi varētu darboties un tā arī radās doma par sociālo uzņēmumu. SIA “Pieturvietas” būs daudzprofila uzņēmums. Ar savu kafejnīcu, kurā varēsim pieņemt praksē un ar laiku varbūt arī darbā Alsviķu struktūrvienības audzēkņus,” stāsta Hanna Mihailova. “Nodarbosimies ar pasākumu organizēšanu, piedāvāsim bērnu pieskatīšanas un gida pakalpojumus.”

Uzņēmēja uzskata, ka stereotipi attiecībā uz cilvēkiem ar speciālām vajadzībām joprojām ir gana spēcīgi ne vien Vidzemē, bet visā Latvijā. “Vidzemes Uzņēmējdarbības centrs ar aktivitāti “Vidzeme lauž stereotipus” ir sava ziņā celmlauži šajā jomā. Kādi ir populārākie stereotipi, kas būtu jālauž? – Uzskats, ka cilvēks ar speciālām vajadzībām nevar sniegt kvalitatīvu pakalpojumu, ka viņi neko nespēj labi izdarīt un viņiem neko nevar iemācīt. Tās ir muļķības! Daudzi no šiem cilvēkiem spēj un var daudzas lietas paveikt labāk par vienu otru veselo. Viņi ir ļoti radoši un daudzpusīgi, tikai cilvēkiem ar speciālām vajadzībām jāpalīdz noticēt pašiem sev!”

Saskaņā ar Hannas Mihailovas visdziļāko pārliecību – sabiedrībai ir jāmācās domāt plašāk. Nevis tikai par peļņu un savu ģimeni.

“Meklējot sadarbības partnerus, esmu satikusi daudzus jaunus, veiksmīgus un enerģiskus uzņēmējus, kuri ir gatavi mūsu ieceres atbalstīt un sadarboties! Tas rosina raudzīties nākotnē ar cerību.”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Baiba Vahere, no Aivara Maltavnieka un Alsviķu teritoriālās struktūrvienības audzēkņu personiskā arhīva