Desmit mēneši pavadīti Smiltenē. Gruzīnu meitenes Mariamas Tlašadzes stāsts par savu zemi

2018. gada 20. jūnijs 08:29

2134

Desmit mēneši pavadīti Smiltenē. Gruzīnu meitenes Mariamas Tlašadzes stāsts par savu zemi

Kad 22 gadus vecā gruzīniete Mariama Tlašadze pērn oktobrī ieradās mūsu valstī, lai pēc Tbilisi Valsts universitātes absolvēšanas strādātu Smiltenes novadā 10 mēnešus, viņa uzzināja, ka arī latviešiem ir svētki - Mātes diena.
Mariama stāsta, ka ģimene daudziem gruzīniem ir vissvarīgākā dzīves vērtība, tāpēc arī Mātes diena viņas zemē ir ļoti lieli svētki, arī Mariamas ģimenē, kur starp visiem ģimenes locekļiem ir sirsnīgas, siltas attiecības.

Satiksies pēc
10 mēnešu prombūtnes
Mariama gan piebilst, ka viņas tētis labāk svinot 8. martu (Starptautisko sieviešu dienu) un meitai, dēlam un sievai sakot – “Mātes diena – tā ir jūsu diena”.
“Es domāju, ka mātēm tā ir pati laimīgākā diena, kad bērni pasaka paldies par visu, ko viņas dara savu bērnu labā. Bet to, protams, nevajag darīt tikai reizi gadā, bet gan biežāk,” rosina jaunā gruzīniete.

Gruzijā Mātes dienu svin 3. martā. Šis ir pirmais gads, kad Mariama savu mammu Hatunu Mātes dienā nevarēja samīļot un iepriecināt ar savu klātbūtni, jo jauniete ir tālu no mājām – Latvijā, Smiltenes novadā, kur strādā brīvprātīgo darbu. Brīvprātīgā darba programma noslēgsies šogad jūlijā, un tikai tad Mariama pēc 10 mēnešu prombūtnes dosies mājās uz Tbilisi un satiks mammu, tēti Giorgi un vienu gadu jaunāko brāli Levanu.

“Ir grūti,” piekrīt Mariama, taujāta, kā viņas mamma iztur tik ilgu laiku, neredzot savu meitu, vien sazinoties ar viņu internetā, pārsvarā Facebook, un dzīvesgudri secina, ka mammas grib vairāk, nekā bērni vienmēr var dot. Piemēram, Mariamai bija iespēja aizbraukt uz Gruziju un apciemot savu ģimeni, taču jauniete tā vietā izvēlējās ekskursiju uz Poliju, jo viņai ļoti patīk ceļot un ir vēlme apskatīt pēc iespējas vairāk valstis.

“Ir mammas, kuras bērniem saka – “esi brīvs, dari ko gribi, galvenais, esi laimīgs”. Mana mamma arī grib, lai esmu laimīga, bet esot kopā ar viņu. Kad brālis bija “Erasmus” studiju apmaiņas programmā piecus mēnešus Vācijā, mamma uztraucās, kad viņš būs mājās. Tagad viņa uztraucas par mani, jau raizējas, kā būs, ja dabūšu stipendiju un sākšu studēt Tartu, kaut gan vēl nekas nav zināms. Mēs vienmēr esam bijušas kopā. Runājam par visu kā draudzenes. Mums vienai no otras nav noslēpumu. Zinu, kas mammu dara laimīgu. Tāpēc viņai tagad nav viegli bez manis,” intervijā “Ziemeļlatvijai” stāsta Mariama.

Šajā Mātes dienā viņai izdevās iepriecināt mammu, esot arī projām no mājām. Mariama aizsūtīja naudu brālim, lai viņš nopērk un pasniedz dāvanu no Mariamas. Mamma bijusi ļoti laimīga. Taujāta, kā Gruzijā svin Mātes dienu, Mariama stāsta, ka mājās bagātīgi tiek klāts galds ar dažādiem mammas gatavotiem ēdieniem, kas vienmēr sanākot ļoti garšīgi. Vēl papildu tam Mariamas mamma kopā ar draudzenēm svin Mātes dienu restorānā, atvēlot šo laiku tikai sev. Tāpat darot arī citas gruzīnu mammas. Mātes diena Gruzijā ir brīvdiena, valstiski atzīta svinamā diena, un gruzīnietēm ir vairāk laika, ko atvēlēt tikai sev.

“Ziedus dāvināt svētkos mīlam, bet ne tik ļoti kā latvieši, kuri ar ziediem vienmēr staigā,” piebilst Mariama.

Nākamie –
Gruzijas neatkarības svētki
Gruzijā ir daudz svētku. Mariama smaida, ka gruzīniem vajag tikai iemeslu, lai kaut ko svinētu, un svētki būs. Ikviena tāda reize ir iemesls, lai sanāktu kopā radinieki, arī kaimiņi, kuri kopā jūtas kā viena liela ģimene.

26. maijā visa Gruzija svin savas valsts neatkarības gadadienu, un tie gruzīniem ir ļoti lieli svētki. Gruzija savu neatkarību pasludināja 1918. gadā, taču noturēja tikai trīs gadus, jo 1921. gadā Gruzijā iebruka Sarkanās armijas karaspēks.
Valstisko neatkarību Gruzija atguva 1991. gadā. Togad 26. maijā notika pirmās Gruzijas valsts prezidenta vēlēšanas. Gruzīnu ģimenēs par šo dienu māca, ka jābūt lepniem par neatkarību un saviem senčiem, kā arī tas ir atgādinājums neatkārtot pagātnes kļūdas. Šajā dienā Gruzijā notiek militārās parādes. Cilvēki iziet ielās, kas ir izgreznotas ar valsts karogiem.

Kaut gan Mariamai ir tikai 22 gadi, viņa zina, ko nozīmē karš. Mariama ir dzimusi un uzaugusi Gori pilsētā, kas 2008. gadā, kad Mariama bija pusaudze, tika ierauta Gruzijas – Krievijas bruņotajā konfliktā, kas faktiski bija nepieteikta karadarbība. Togad vasarā Krievijas bruņotie spēki iegāja Dienvidosetijā un izvērsa uzbrukumu Gruzijā. Tas bija 11. augusts, kad Krievijas artilērija uzsāka intensīvu Gori pilsētas apšaudi, jo šajā pilsētā atradās Gruzijas armijas daļas.

“Gori toreiz bija epicentrs. Tas bija briesmīgi. Uz pilsētu krita bumbas. Mēs visi atstājām mājas, devāmies uz tuvējiem ciemiem, jo pilsētai tuvojās Krievijas karavīri. Maniem vecākiem pazīstami cilvēki apšaudē gāja bojā,” atceras Mariama.

Gori atrodas tikai aptuveni 70 kilometru attālumā no Tbilisi. Krievijas armijas virzīšanos uz Gruzijas galvaspilsētu toreiz atturējis vien tas, ka Gruziju atbalstījusi Eiropas Savienība, Tbilisi miera misijā steidzami ieradušies Francijas, Polijas un Baltijas valstu prezidenti (toreiz Latviju Tbilisi gan pārstāvēja premjers Ivars Godmanis, jo toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers Pekinā vēroja Olimpiskās spēles – redakcijas piezīme), savas un citu gruzīnu domas par tā laika notikumiem izteic Mariama.

Gruzīnu jaunā paaudze tiecas uz to, lai Gruzija kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, jo tas nozīmētu ne tikai atvērtas robežas, bet arī lielāku drošību.
Taču vecākajai paaudzei (vismaz daļai) ir cits viedoklis. Mariamas vecmāmiņa dzīvo Gori, kas ir Josifa Staļina dzimtā pilsēta, un jūsmojot par Staļinu. “Ko viņš tev labu darīja?” Mariama vaicājusi vecmāmiņai, taču tā laika paaudze savu domāšanu tik viegli nemaina.
Mariamas vecāki kopā ar bērniem no Gori uz Tbilisi pārcēlās, jo cerēja, ka galvaspilsētā vieglāk būs atrast darbu. Mariamas mamma ir medmāsa, tētis – ekonomists.

“Kad Gruzija 1991. gadā atguva neatkarību, sākās grūti laiki. Tad vēl izcēlās Abhāzijas konflikts (Abhāzija 1993. gadā pārrāva saites ar Gruziju un pasludināja savu neatkarību – redakcijas piezīme),” stāsta Mariama.
Taču arī Tbilisi viņas vecākiem darba savā specialitātē nav. Giorgi strādā celtniecības uzņēmumā. Hatuna pārdod ikonas pie vienas no pilsētas baznīcām.

Mariama piebilst, ka viņas mamma ir ļoti ticīga un visai ģimenei baznīca ir svarīga, tāpat arī – daudziem citiem gruzīniem (valdošā reliģija valstī ir pareizticība). Gruzijā ir daudz svētku, kas saistīti ar Pareizticīgo baznīcu.
“Šos svētkus cilvēki iesāk baznīcā, kur naktī sākas dievkalpojums. Pēc tam visi dodas mājās atpūsties, pagulēt, bet no rīta sāk sazvanīties ar radiniekiem, draugiem, sāk gatavot svētku maltīti,” stāsta Mariama un neslēpj, ka bijusi pārsteigta, redzot, cik salīdzinoši maz cilvēku apmeklē dievkalpojumus Latvijas baznīcās.

Par mammas satsivi
nekā garšīgāka nav
“Vai, dzīvojot Latvijā, skumsti pēc savas ģimenes, skumsti pēc Gruzijas?” intervijas laikā vaicāju Mariamai. Grūti esot bijis tikai sākumā, it sevišķi Latvijas tumšajā, drēgnajā novembrī, kas ir pilnīgs pretstats Gruzijas siltajam klimatam. Toreiz brīvajā laikā vēl nav bijis ko darīt. Nācies arī pierast pie pavisam citas kultūras, tradīcijām, cilvēkiem, arī pie citādiem ēdieniem.

Tagad Mariama pie visa ir pieradusi, izņemot ēdienus, jo Gruzijas virtuves garšu viņai Latvijā joprojām pietrūkst. Jauniete arī pabrīnās, ka, dzīvojot Latvijā, ir pieņēmusies svarā par pieciem kilogramiem, kaut gan gruzīni ēd daudz vairāk treknu, eļļā ceptu un arī no miltiem gatavotu ēdienu nekā latvieši.

“Jums arī majonēzes nav,” aizrāda Mariama, bet uz iebildumu, ka ir gan, paskaidro, ka majonēzi latviešiem aizstāj krējums, bet gruzīnu virtuvē ēdieniem klāt liek tikai majonēzi.
“Kāpēc visiem garšo gruzīnu ēdieni Gruzijā? Tāpēc, ka mēs nedomājam par kalorijām, bet, lai ir garšīgi, liekam klāt visu ko. Garša mums ir ļoti svarīga. Ja jūs redzētu, cik daudz siera liek klāt, gatavojot hačapuri (siera pīrāgu – redakcijas piezīme)!” izsaucas Mariama.
Man atliek tikai piekrist Mariamai. Gruzijā biju pirms vairākiem gadiem, un tur nobaudītie nacionālie ēdieni bija tik gardi, ka vēlāk speciāli Rīgā devos uz ēstuvēm, kas piedāvā gruzīnu virtuvi, taču tādu garšu kā Gruzijā neizdevās piedzīvot.

Iespējams, “vaina” ir arī vietējo svaigu produktu izmantošanā. Gruzīni ēdienu pagatavošanai izmanto nesalīdzināmi vairāk garšvielu, nekā vidusmēra latvietis. To apstiprina arī Mariama. Latvijā tādu garšvielu kā Gruzijā nav, tāpēc jauniete nevar pagatavot tādas zupas vai mērces kā savās mājās. “Gribēju pagatavot satsivi, bet nekā. Kas ir satsivi? Jūs nezināt? Jūs Gruzijā ar to nepacienāja?” brīnās Mariama un skaidro, ka satsivi ir gabaliņos sagriezta vista ar sasmalcinātu valriekstu mērci – gruzīnu nacionālais ēdiens, kam obligāti jābūt gadu mijas svētku galdā.

Mariamas mamma gatavojot tik garšīgu satsivi, ka visi to dievinot. Par pamatu mērcei ir sasmalcināti valrieksti, garšvielas un ķiploki - tradicionālās sastāvdaļas, ko plaši izmanto daudzos Gruzijas virtuves ēdienos.
Latvijā nevar nopirkt arī oriģinālu tkemali. Tā ir pikanta, skābeni asa, aromātiska mērce, kas pagatavota no meža plūmēm, garšvielām un zaļumiem un ar ko gruzīni uzlabo dažādu ēdienu garšu. Mariama stāsta, ka Gruzijā jau gatavas pirmās plūmītes un viņas mamma pagatavojusi tkemali no jaunās ražas.

“Mammai ļoti patīk konservēt. Tbilisi pie galvenās autoostas ir tirgus, kurā var nopirkt mājas produktus, augļus un dārzeņus no visas Gruzijas laukiem. Arī mamma tur iepērkas, tāpēc mums mājās vienmēr ir svaigi produkti. Viņai zvana paziņas – “zini, Hatuna, tirgū ir tas un tas, gribi?”. Mamma ziemai kompotus no augļiem un ogām daudz gatavo – 60 līdz 70 burkas,” stāsta Mariama.

Sufra par godu
pašu mājas vīnam
Mariamas tētis savukārt darina mājas vīnu. Ģimenei laukos ir savs, liels vīnogu dārzs. Kad vīnogas ienākušās, visa ģimene un arī radinieki sanāk kopā un vīnogas mīca kājām, kas Gruzijā ir sena tradīcija vīna darināšanā. Ģimenei tie esot lieli svētki – sufra.
“Tētim ļoti patīk darināt vīnu, brālim arī. Lai dzer citi! Bet vīns sanāk ļoti garšīgs,” slavē Mariama.

Taujāta, kā gruzīni prot pagatavot tik gardu šašliku, Mariama atteic, ka Gruzijā tas ir vīriešu darbs un viņi to zina labāk, vien skaidro, ka Gruzijā šašlika pagatavošanai nav nekādas saistības ar gaļas marinēšanu, – izmantota tiek tikai svaiga gaļa, sīpoli un zaļumi, sāls un pipari.

“Latvijā gan neēd tik daudz gaļu kā Gruzijā. Man gaļas, šeit dzīvojot, pietrūkst,” atzīst gruzīniete.
Uzzinot, ka esmu bijusi Mchetā, senajā Gruzijas galvaspilsētā, Mariama atkal pabrīnās, kāpēc neviens nav teicis, ka tur noteikti vajadzējis nogaršot vietējā ēstuvē pagatavotas pupiņas podiņā, jo citur Gruzijā tik garšīgu pupiņu neesot.

“Pat Tbilisi ne. Visi, kas brauc uz Mchetu, cilvēki no Gori, Kutaisi, citām pilsētām, tur iet ēst pupiņas,” stāsta Mariama.
No latviešu virtuves gruzīnietei visvairāk garšo speķa pīrādziņi un deserti, piemēram, mannas putra ar ķīseli un biezie ķīseļi ar pienu, bet galīgi pie sirds neiet marinētas sēnes.

Priecājas par latviešu
prasmi svinēt vienkārši
Kā tad īsti Mariama noķluva Latvijā? 2017. gadā jauniete pabeidza Tbilisi Valsts universitāti, kur studēja starptautiskās attiecības un nolēma kādu laiku strādāt brīvprātīgo darbu Eiropā.

Mariamu interesē tādas tēmas kā daba un klimats, tāpēc viņas uzmanību piesaistīja brīvprātīgo darba programmā atrasts projekts par permakultūru, ko piedāvāja biedrība “Smiltenei un Latvijai” Latvijā, Smiltenes novadā (permakultūra ir cilvēku filozofisks skatījums uz dzīvesveidu, kā saimniekot dabai draudzīgi, saskaņā ar vidi un lietderīgi izmantot dabas dotos resursus). Uz vienu vietu pretendējuši 15 cilvēki. Tikusi Mariama.

“Daudzi Gruzijā zina Latviju un to, ka Latvijā dzīvo labi, sirsnīgi cilvēki,” stāsta jauniete un savu izvēli doties uz mūsu zemi nenožēlo. Te viņa strādā Bilskas un Palsmanes pamatskolā, kur kopā ar otru brīvprātīgā darba veicēju francūzieti Lūsiju vada ekoklubiņus, un “Lejas Varicēnos” tur īstenotajos permakultūras projektos, kā arī palīdz Smiltenes novada bibliotēkā.

Latvijā pavadītajos vairāk nekā septiņos mēnešos Mariama uzzinājusi daudz sev jauna, ieguvusi jaunus paziņas un darījusi vairākas lietas pirmo reizi dzīvē, piemēram, slēpojusi, slidojusi, kopā ar Lūsiju sākusi dziedāt korī (Smiltenes “Pakalnos”).
“Citi brīvprātīgie varbūt teiks, ka latvieši ir atturīgi. Es tā nedomāju. Vismaz tie cilvēki, kurus Smiltenē pazīstu, ir izpalīdzīgi, sirsnīgi. Laikam tas atkarīgs no tā, kā tu pats pret citiem izturies,” spriež Mariama.

Taujāta, kas Latvijā līdz šim viņu visvairāk pārsteidzis, gruzīniete nosauc vairākas lietas, pirmkārt, mežus, jo Latvijā to esot ļoti daudz. Kad Mariama braukusi no lidostas uz Smilteni, tad skatījusies uz mežiem ceļa malā un domājusi, – bet kur dzīvo cilvēki?
Tad vēl patīkami pārsteidzis starptautiskais masku tradīciju festivāls, uz kuru līdzi paņēmusi Smiltenes pagasta “Lejas Varicēnu” saimniece, biedrības “Smiltenei un Latvijai” pārstāve Līga Krūmiņa-Krīgere.

Mārtiņbērni, čigāni, miežvilki, budēļi, ķekatas, - kas tik tur nav bijis par maskām! “Biju ļoti pārsteigta. Nekad savā dzīvē neko tādu nebiju redzējusi. Tā bija mana laimīgā diena! Mute vaļā bija visu laiku,” vēl tagad jūsmo Mariama.
Daudz par latviešu kultūru gruzīniete uzzina, dziedot Smiltenes jauktajā korī “Pakalni”. Jāpiebilst, ka Mariama jau labi runā latviski un latviešu valoda ir trešā svešvaloda, ko viņa pārvalda līdz ar angļu un krievu valodām, tāpēc korī dziedāto dziesmu tekstu jauniete arī izprot, nevis tikai iekaļ no galvas.

Pateicoties tam, ka Mariama ir “Pakalnu” koristu vidū, viņa šovasar dziedās lielajos Dziesmu svētkos Rīgā, Mežaparka estrādē. Gruzīniete apzinās, cik tā ir liela privilēģija, un piebilst, ka abas ar Lūsiju ir lepnas par šo viņām doto iespēju. Piemēram, Gruzijā kļūt par kāda kora dalībnieku esot grūti, jo jāiztur stingra atlase. “Kad man Latvijā piedāvāja dziedāt korī, prasīju, vai tas ir iespējams?” Mariama neslēpj pārsteigumu.

Gruzīnietei arī patīk latviešu paražas sarīkot vienkāršas mazas ballītes, kur katrs atnes savu cienastu. “Domāju, ka jūs esat laimīgi cilvēki, protot sarīkot arī mazus svētkus pat tikai diviem vai trijiem cilvēkiem un ar mazām dāvanām. Gruzijā cilvēki arī mīl svinēt dzimšanas dienas, bet dievina tās kā lielus svētkus, mīl pasūtīt restorānu, pirkt lielas dāvanas. Tāpēc man nepatīk svinēt savu dzimšanas dienu, jo negribu lielas svinības. Manas draudzenes gan tā dara,” teic Mariama.

Labākas zemes par dzimteni nav
Jūlijā Mariama dosies atpakaļ uz savām mājām, uz Gruziju, bet varbūt viņa vēl atgriezīsies Baltijas valstīs, šoreiz tikai Igaunijā, jo vēlas iegūt eiropeisku izglītību un maģistra grādu Tartu universitātē. Tas gan būs atkarīgs no tā, vai viņai tiks piešķirta stipendija studijām.
Taču savu turpmāko dzīvi Mariama saista tikai ar dzimteni, ar Gruziju. “Nevaru ilgu laiku iztikt bez cilvēkiem, ko mīlu. Vēlos, lai arī mani bērni, kad tādi būs, uzaugtu Gruzijā. Galvenais, ir jātic savai valstij un tam, ka tai klāsies labāk,” teic jauniete.

Mariama arī aicina latviešus braukt ekskursijā uz Gruziju, kas ir ļoti skaista, viesmīlīga zeme un kurā ir daudz ko redzēt. Noteikti vajagot apskatīt Svanetiju augstu Kaukāza kalnos, kas tiek dēvēta par Gruzijas pērli.

Jebkurā gadījumā piecas dienas ir minimums Gruzijas apceļošanai. Vislabākie mēneši, lai dotos uz šo zemi, ir maijs un jūnijs, kad gaisa temperatūra vēl ir salīdzinoši zema, plus 25 līdz 30 grādi. Tad jau ir ienākušies jaunie ķirši un plūmes.

Valstiski atzītās
svinamās dienas
Gruzijā
Jaunais gads – 1. janvāris
Ziemassvētki – 7. janvāris
Dieva kristīšanas svētki –
19. janvāris
Mātes diena – 3. marts
Starptautiskā Sieviešu diena – 8. marts
Nacionālās Vienotības diena –
9. aprīlis
Lielā Piektdiena, Lielā Sestdiena, Lieldienas un Gaišā Nedēļa
Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā diena – 12. maijs
Neatkarības diena – 26. maijs
Dievmātes aizmigšanas diena – 28. augusts
Gruzīnu pareizticīgo svētki Svetichovloba – 14. oktobris
Sv. Georga diena – 23. novembris

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Desmit mēneši pavadīti Smiltenē. Gruzīnu meitenes Mariamas Tlašadzes stāsts par savu zemi

Kategorijas