Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Smiltenes personība: Elmārs Blīgzna ‒ direktors, skolotājs, humānās pedagoģijas īstenotājs, sabiedriskais darbinieks

 Smiltenes personība: Elmārs Blīgzna ‒ direktors, skolotājs, humānās pedagoģijas īstenotājs, sabiedriskais darbinieks

Latvijas 100 gadē plānotie greznie  pasākumi reāli domājošiem  cilvēkiem it kā  atgādina, ka izglītotas sabiedrības raksturīga iezīme ir arī pieticība  svarīgās lietās. Mums vajadzētu prast saskatīt svētku nozīmību arī vienkāršajā un novērtēt tuvāko līdzcilvēku devumu attiecīgās apkārtnes iedzīvotājiem, kas ar gaišumu un atbildību ziedoja sevi, sagatavojot mūsu tautu  turpināt Latvijas valsti.
   JKP darba grupā Smiltenē tika izskatīts priekšlikums atjaunot un labiekārtot kapavietu Smiltenes pilsētas kapos  Smiltenes vidusskolas direktoram  Elmāram  Blīgznam  (laikā no 1944.  līdz  1967. gadam), kurā atdusas arī skolotājas Marija Lielgalve un Kristīne Boka, uzstādot pienācīgus kapakmeņus.


   Ar to mēs valsts 100 gades pasākumu ietvaros uzsvērtu, cik  valsts idejas saglabāšanas laikā nozīmīga vieta bija būt Latvijas patriotam laikā un vietā. Būdams skolas direktors, ikdienā un dažādos skolas pasākumos caur mākslas, kultūras pasaules vērtībām viņš centās dot izpratni par konservatīvo vērtību nozīmi jaunā Latvijas pilsoņa valstiskās attieksmes veidošanā.
  Elmārs Blīgzna ‒ direktors, skolotājs, humānās pedagoģijas īstenotājs, sabiedriskais darbinieks. Tas ir „Blīgznas laiks” ne tikai Smiltenes vidusskolā, bet arī Smiltenes sabiedriskajā dzīvē, it īpaši kultūrā, kas sāka atgūties pēc kara.


“Ap Blīgznu izveidojās gaišāko prātu kopa. Iekustējās mākslinieciskā pašdarbība, sākās pirmie lugu iestudējumi. Par vietējo inteliģences pulcēšanās vietu kļuva Lielgalvju māja, kur tika diskutēts par mākslas tēmām, skandēta dzeja, lasītas lugas(..). Biežs viesis šajā mājā  bija Elmāra mūža draugs, Valmieras teātra režisors Pēteris Lūcis (viņš palīdzēja  iestudēt  pirmo  izrādi – V. Lāča lugu “’Bāka uz salas“), komponists Arvīds Žilinskis. Mājas abos stāvos gar visām sienām grāmatas dažādās valodās – par mākslu, vēsturi, literatūru, ievērojamiem cilvēkiem un pasaules valstīm.“ *


  Uz  Smiltenes vidusskolu brauca mākslinieki, dzejnieki (biežs viesis bija S. Kaldupe). Psihologi, humanitāro zinātņu pārstāvji lasīja lekcijas, vadīja diskusijas.


   Skolēniem bija iespēja tikties ar pavisam jauno Ojāru Vācieti, citiem literātiem, kā arī augstskolu pasniedzējiem, studentiem un sportistiem (ātrslidotājas Ārija Gulīte un Lāsma Avotiņa), kuri palīdzēja skolēniem rosināt turpmākā ceļa izvēli.


   Skolai vajadzēja būt ne tikai zināšanu avotam, bet arī kultūras un mākslas centram: daudz ko iespējams uzcelt, radīt, bet bez dvēseles neveidosies humāna sabiedrība. Tādēļ viņš bērnus un pieaugušos iesaistīja lugu iestudējumos, pie pirmās izdevības runāja par pasaules mākslas vērtībām. Skolā tika iestudētas A. Brigaderes pasaku lugas: „Sprīdītis”, „Lolitas brīnumputns” ,”Maija un Paija” ‒ latviešu  folklorā sakņoto ētisko vērtību  nesējas. Vecāku, skolēnu, skolotāju sadarbība radīja  kopības sajūtu, visi rosījās vienā elpā, šuva tērpus, gatavoja dekorācijas,  zīmēja programmiņas, mācījās tekstus un  juta  līdzi. 


Uz  izrādēm ieradās skatītāji no  visas  pilsētas, izrāžu laikā zāle bija pārpildīta. Pedagogu kolektīva kopības sajūtu radīja arī teātra apmeklējumi Rīgā, ekskursijas uz Ermitāžu Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga), uz Aglonu vaļējā smagajā automašīnā, tepat (kopā ar  skolotājiem Eisleriem) pārgājieni uz slēpēm līdz Mežoles  skolai  un atpakaļ – draudzēties.


 “Vēl tagad bijušie audzēkņi, kam matos jau gadu sudrabs, atceras lielisko skolas izlaiduma tradīciju: rīta ausmai parādoties, roku rokā ar audzēkņiem ķēdē aptvert visu skolas iekšpusi un atvadīties ar dziesmu „Aijā, žū-žū”.”*
Elmārs Blīgzna bija viens no pirmajiem skolotājiem republikā, kurš LPSR laikā sāka mācīt mākslas vēsturi vidusskolā, stundās stāstīja par pirmskara ceļojumiem uz Itāliju, Franciju, Vāciju, Šveici. Skolēnu atmiņās uz  visu  mūžu palikuši iedvesmojošie stāsti par monumentālo grieķu mākslu, par arhitektūras pieminekļiem  Romā  un  citviet pasaulē. Stundas noritēja interesanti,  jo skolotājs prata aizraut ar savu stāstnieka prasmi un oratora mākslu, ko bija apguvis Zeltmata  dramatiskajos kursos.


Direktors domāja par to, lai mazpilsētas skolēni nenorobežotos no aktualitātēm skolas un sabiedriskajā dzīvē: informēja par mākslas dzīvi, stāstīja par jaunākajām teātra izrādēm, operas uzvedumiem un izstādēm Rīgā, rosināja apmeklēt  kino  un  teātra  izrādes.
 Ar savu personību, stāju, runas kultūru, plašajām zināšanām E. Blīgzna centās iemācīt skolēniem, ka atkarībā no personības ētisko un estētisko vērtību bagātības veidojas  plašāks vai šaurāks dzīves skatījums, labā un ļaunā atšķiršana, pareiza orientācija vispārcilvēcisko vērtību noteikšanā kas noteikti palīdzēs atrast savu vietu dzīvē.


 Viena no spilgtākajām direktora inteliģences iezīmēm bija uzmanība pret otru cilvēku, ārkārtīga tolerance. Viņš laipni sarunājās ar katru apkopēju, uzmanīja jaunākos skolēnus ‒ lai šallīte aplikta ap kaklu. Rita Cera-Kokare: “Tad, kad Blīgzna  bija  direktors, vakara  maiņai stundas  sākās 13.30. Un jau no kādiem plkst. 13.00 direktors, glīti saģērbies, stāvēja pretim ārdurvīm  un sasveicinājās ar skolēniem un pārējiem skolas apmeklētājiem. Ja ienāca vecāki vai arī kāds svešs cilvēks, viņš to pavadīja līdz garderobei, iepazinās un uzzināja skolas apmeklējuma iemeslu. Uz skolēniem viņš neuzkrītoši paskatījās, novērtēja viņu  rīcību un vienmēr zem četrām acīm pamācīja, kā labāk rīkoties ‒ nelikt rokas kabatās, pa ielu iet taisni, pieklājīgi pavadīt uz mājām meiteni. Ja kāds skolēns  bija slimojis, apjautājās, vai ar veselību viss ir  kārtībā. Tur viņš  bija katru dienu, un ar to jau sākās skola. Mēs jutāmies gaidīti, bijām kā viens kolektīvs.” ** „Blīgznas laika” bijušo skolnieku atmiņās   viņš vienmēr  sagaida savu  saimi, stāvot kāpņu galā ‒ galants, smaidīgs, tāpat viņa skatiens pavada, mājās aizejot. Ja gadījās sastapties ceļā, direktors atņēma sveicienu, paceļot  platmali. Pamatskolnieces sveicināja pirmās, bet vidusskolnieces viņš sveicināja pirmais. 


  Elmāra Blīgznas  vadībā  Smiltenes vidusskola guva dažādus panākumus. Astoņus gadus par  panākumiem skolas agroķīmijas  prakses saistībā ar lauksaimniecisko  ražošanu, kā  arī lietišķajā  mākslā, skola bija PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes godalgota dalībniece.
 Par sporta laukuma izveidi stāsta skolotāja Eislere: “Direktora Blīgznas laikā tika veidots skolas sporta laukums. Pirms tam, tur bija zālājs. Ar buldozeru tika izdzīta vieta skrejceļam, akmeņu drupinātājs sasmalcināja akmeņus, un ar  ķerrām vedām tos un pildījām skrejceļus.”***


Skolotāja Rainbaha atceras: “Sporta laukuma veidošanā ļoti aktīvi iesaistījās  arī skolēni ‒ brida pa upīti, lasīdami oļus stadiona skrejceļam. Peldēšana skolā  bija no trešās klases.” ****


Ne tikai gaiši mirkļi ievīti Palsmanes mežsarga dēla Elmāra dzīves stāstā. No politikas viņš stāv tālu, taču, vienalga, jāstaigā „kā pa naža asmeni”, lai varētu turpināt pedagoga darbu. Kāda skolniece atceras direktora teikto: „Ne visu var runāt, ko domā.” Tāds bija laiks. Viņš izdarīja visu, kas bija iespējams tobrīd ‒ saglabāja pieredzes bagātos kadrus ‒ inteliģentus, augstas kultūras un morāles skolotājus ‒ Boku,  Lielgalvi, Kainu, Liezeri, Vanadzīti, Valdēnu. Taču varai  nepatika E. Blīgznas „buržuāziskās manieres” ‒ galantums, smalkā uzvedība, tās bija „sapuvušās inteliģences jeb parazītiskās inteliģences” iezīmes. Tāpat nepatika stāsti par pasaules vēsturi un mākslu stundās (ir taču “PSKP vēstures īsais kurss” un Staļina Konstitūcija);  1951. gadā viņu atstādina no direktora amata, atkal atjaunojot amatā  1956. gadā, kurā  viņš nostrādā  līdz sava mūža nogalei 1967. gadā.


 E. Blīgznas bērēs līdz ar tuviem  un  tāliem  draugiem  sēroja  visa  Smiltene. Radiostacija “Amerikas Balss” pārraidīja līdzjūtības  apliecinājumus no  bijušajiem  E. Blīgznas audzēkņiem trimdā. Atzinība ārzemēs bija par pamatu, lai  skolai  dotu norādījumu  Blīgznas  vārdu  nepieminēt. Vārdu patiešām ilgi nepieminēja ne skolā, ne kultūras  namā, arī  šodien  tam  nav  ierādīta  pienācīga goda vieta. Smiltenes vidusskola būtu pelnījusi saukties  E. Blīgznas  vārdā.  Jaunajai  paaudzei varbūt  tas  nav  tikai  leģendārs  tēls  vectēvu  un vecvecāku  nostāstos, bet noteikti tās būs paaudžu pārmantojamības ceļā nonākušas  vērtības  mazmazbērniem. 
  Jau  vairākkārt  bijušie audzēkņi domājuši par pienācīgu kapakmeni Skolotāja mūža vietai, bet  nodoms  nav  īstenojies. Diez vai šinī gadījumā prasīt finanšu līdzekļus valstij un pašvaldībai būtu īsti vietā. Tā ir mūsu katra atbildība un pienākums pateikties šai personībai par ilgtermiņā ieguldīto darbu, un mēs ar savu artavu vienotos kopējam mērķim – sakopt atdusas vietu Marijas Lielgalves kapu dārzā, kur atdusas Elmārs Blīgzna un arī skolotāja Kristīne Boka. 


 Turpinot  šo  ideju, mēs  vēršamies pie visiem Smiltenes vidusskolas bijušajiem absolventiem  Elmāra Blīgznas  vadības  laikā  ar  lūgumu atbalstīt ar minimāliem  finanšu  līdzekļiem, lai Smiltenes kapos Elmāra Blīgznas atdusas vieta  liecinātu mūsu nākamajām paaudzēm, ka šī cilvēka devumu mūsu sabiedrībā mēs novērtējam pirmkārt paši. Līdz ar to mēs nākamajām paaudzēm sniegsim  pareizu vēstījumu, ka izglītība, kultūra un māksla  stāv pāri naudai  un  šis vēstījums  ir  tieši  aktuāls  mūsdienu  sabiedrībai.
Kapu dārza labiekārtošanas un piemiņas akmeņu izgatavošanas un uzstādīšanas kopējā tāme plānota  astoņi tūkstoši eiro.

 Ziedojumu lūdzam ieskaitīt biedrību nodibinājuma “Sabiedrības izaugsmei”, reģistrācijas numurs 40008276918, kontā LV21UNLA005500066029, SEB bankā ar norādi, ka tas ir “ziedojums Elmāra Blīgznas piemiņas akmenim”, un ziedotāja uzvārdu.
Sīkāku informāciju varat saņemt pa tālruni +371 29429959. 

Atsauces:
* Aivars Zilbers “Laiks liek akmeņus salasīt…”. “Mūsu Zeme”, 1989. g. 5. maijs
 ** 55. lpp. Inga Savicka “Smiltenes ģimnāzijai ‒ 90”
 *** 76. lpp. Inga Savicka “Smiltenes ģimnāzijai ‒ 90”
 **** 78. lpp. Inga Savicka “Smiltenes ģimnāzijai ‒ 90”