Ar plašu sirdi

2018. gada 26. jūnijs 00:00

Ir tādi līdzcilvēki, kuru devums, sirds siltums un mīļums ne tikai vienam iedzīvotājam, bet dažādām sabiedrības grupām ir nenovērtējams. Iespējams, klusībā viņi ar savu veikumu (vairāk nekā pienākums liek) ir lepni, bet uz āru to neizrāda.
    Esmu patiešām laimīga, ka mūsu vidū ir tādi cilvēki kā Gunta Mežule jeb, kā mēs viņu vienmēr mīļi saucam, Guntiņa. Viņu iepazinu laikā, kad mana meita, nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, pusotra gada vecumā uzsāka bērnudārza gaitas. Taču joprojām ar Guntiņu aprunājos katru mīļu brīdi, kad esam satikušās bērnudārzā, kādā labdarības pasākumā, koncertā, vai nejauši uz ielas “saskrējušās”.
    Tieši pirms Jāņiem Guntiņu satiku Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā, kur viņa kopā ar kolēģi Ingunu Slapjumu kārtējo reizi bija ieradušās ciemos pie pansionāta iemītniekiem, kurus jau gadu gaitā dēvē par saviem draugiem. Agrāk koncertiņus tur sniedza arī mana meita, dažādos svētkos skaitot dzejolīšus, dziedot un dejojot, tādējādi iepriecinot sirmgalvjus. Tā bija arī iespēja ieraudzīt, kā dzīvo veci cilvēki, nojaust, cik ļoti viņiem nepieciešams līdzcilvēku sirds siltums. Ja toreiz nebūtu bijusi audzinātājas uzņēmība, iniciatīva un degsme darīt vairāk nekā pienākums prasa, arī mēs neko no tā nepiedzīvotu. Tas viss turpinās, un ne tikai pansionātā, bet arī citos pasākumos. Zinu, ka Guntiņa labprāt palīdz patversmes dzīvnieciņiem, iesaistot arī bērnus un viņu vecākus, savu artavu sniedz arī labdarības pasākumā “Balta, balta mana sirds”. Tā, visticamāk, ir maza daļiņa Guntiņas labo darbu sarakstā.
    Manuprāt, pirmsskolas skolotāja ir īpaša ar savu attieksmi un plašo sirdi. Jā, atceros, ka viņa bija stingra audzinātāja, bet bērni viņu mīl un ciena joprojām. Kad meita mācījās sākumskolā, ik pa laikam kopā ar klasesbiedrenēm devās uz bērnudārzu ciemos pie savas pirmās audzinātājas. Mazās pašas no savas kabatas naudas veikalā bija nopirkušas šokolādi, ko pasniegt Guntiņai. Audzinātāja joprojām apjautājas, kā klājas nu jau lielajai skolniecei, un lepojas ar panākumiem, kā arī apsveic svētkos. Tas patiešām ir mīļi. Guntiņai labestības un laika pietiek tik daudziem, un tas ir apbrīnas vērts. Nezinu, vai darbadienas beigās viņa jūtas novērtēta, vai kāds pasaka labu vārdu, taču viens ir skaidrs – Guntiņa ir to pelnījusi. Paldies, ka Tu esi!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar plašu sirdi

Kategorijas