Ziemellatvija.lv ARHĪVS

“Ziemeļlatvijas” praktikants Didzis – puisis ar īpašām vajadzībām – veiksmīgi pabeidz praksi un skolu

Inga Karpova

2018. gada 26. jūnijs 00:00

62
“Ziemeļlatvijas” praktikants Didzis – puisis ar īpašām vajadzībām – veiksmīgi pabeidz praksi un skolu

Aizvadītajā piektdienā “Ziemeļlatvijas” kolektīvam bija svētki, jo ciemos atnāca valcēnietis, puisis ar īpašām vajadzībām Didzis Melngailis kopā ar vecākiem.

Ar Didzi iepazināmies martā, kad viņš kopā ar mammu bija ienācis redakcijā, lai apjautātos, vai nevaram viņam piedāvāt iespēju iziet skolas praksi. Prakses uzdevumi ir veiksmīgi pabeigti, un pagājušajā nedēļā Didzim bija izlaidums Smiltenes tehnikuma profesionālās izglītības kompetenču centra Alsviķu struktūrvienībā.
Apsveicot Didzi, laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore Ingūna Johansone novēlēja viņam dzīvē sastapt labus cilvēkus un atzina: “Didzi, tev ienākšana redakcijas kolektīvā droši vien bija nozīmīgs notikums, bet šis tavs prakses laiks arī mums bija ļoti laba pieredze. Ir ļoti liels prieks, ka biji mūsu kolektīvā un mēs pārvērtējām lietas, ko ikdienā savā dzīvē reizēm nepamanām. Didzi, tu ļoti apzinīgi izturējies pret katru savu pienākumu. Tu biji mums paraugstunda. Ikdienā mēs mēdzam čīkstēt un “ņemties”, bet tad atnāci tu un ar savu degsmi parādīji, cik ļoti pozitīvi var izturēties pret katru, pat vismazāko darbu. Mēs tevi no sirds sveicam tavā svētku dienā!”
Septembrī Didzis turpinās apgūt datorlietas Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā Jūrmalā, Dubultos.
Līdz skolas sākumam Didzis kopā ar vecākiem saimniekos ģimenes mazdārziņā un sola, ka atsāks braukt ar velosipēdu un arī vingrot. Jaunietis atzīst, ka viņam ikdienā trūkst iespēju satikties ar gados jauniem cilvēkiem, jo Valkā nav dienas centra cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Didzis vienu reizi kopā ar draugiem apmeklējis Valkas novada multifunkcionālo jaunatnes iniciatīvu centru, bet, izjūtot ziņkārīgus un pētošus skatus, juties neērti. Viņš atzīst, ka pašam jābūt garā stipram, lai labi justos sabiedrībā, jo bieži kaunas par savu vainu – kustību traucējumiem un runu.
Stāstot par saviem nākotnes sapņiem, Didzis cer, ka kādreiz varēs strādāt īstā darba kolektīvā, piemēram, redakcijā, plecu pie pleca ar kolēģiem. Vai Didža sapnis piepildīsies, rādīs laiks, bet viņš ir apņēmies nopietni apgūt datorlietas, kas, cerams, ļaus viņam īstenot savu apņemšanos – strādāt un būt ikdienā kopā ar cilvēkiem, nevis dzīvi pavadīt vienam četrās sienās.