Līgovakara stāsts jeb Astoņdesmit vēl nav vecums

2018. gada 26. jūnijs 00:00

Notrausis sviedrus no pieres, Aldonis turpināja slīpēt nelielo koka gabaliņu - vecajam siena grābeklim jau atkal bija izkritis zars. Laikam jau Emīlija būs grābusi lekno gārsu sētmalē… Tur viņš reiz bija sācis veidot akmeņdārzu, bet sieva skaisto ideju neatbalstīja, un darbs apstājās pusceļā. Meita gan viņam bija atvedusi pāris plastmasas grābekļus, bet Aldonis palika pie sava – vislabākie ir un paliek vecie koka grābekļi. Ar tiem strādājot, var justies tuvāk zemei. Tad rokās ieplūst koka siltums un spars, un darbam tiek svētība.
Nekāda lielā siena kasīšana gan Aldonim nesanāk, tik vien, kā tā mazā pļaviņa dārza vidū, ko viņš pats ar veco izkapti agrās rīta stundās pakāpeniski izpļauj. No diviem siena zārdiem desmit trušiem ziemā pilnīgi pietiek. Emīlija gan dusmojas, ka viņš nevis pļaujot, bet ākstoties – visu dārzu kušķiem izplūkājot. Kaimiņu Zigmunds daudz gludāk to lietu nostrādātu, ja vien Aldonis piekristu, bet viņš tādu domu pat nepieļauj. Kā tad viņa paša darbaprieks? Patīkamais vingrums kājās un mugurā, līdzko tā ielocījusies un sasilusi. Sviedros piemirkušais krekls un smeldzošie muskuļi, kas ikdienā tik lēnām iekustināmi. Un pats galvenais – savas sētas saimnieka apziņa, ka rasotais rīta cēliens tāpat kā kādreiz pavadīts godam. Nē, to visu vajag Aldonim pašam! Lai Emīlija izbeidz nepārtraukti atgādināt, ka viņam gandrīz jau astoņdesmit gadi! Tā tikai dokumentos rakstīts, bet spēka viņam pietiks vēl otru tādu pašu pļavu novīlēt! Vajag tik saspļaut plaukstās un cieši apņemties, un darbs ies no rokas!
Sieva gan iebilst, ka ar lielību vēl neviens neko nav paveicis, bet kurš tad pagājušajā vasarā tās septiņas nastas siena sapļāva un ieveda šķūnī? Tāpat dārzu uzraka un piecus maisus kartupeļu izaudzēja! Un divstāvu trušu būdu sanagloja! Varētu jau vēl visu ko nosaukt, bet, ja tā pavisam godīgi, tad pašam sev klusībā nācās atzīt, ka pēdējā laikā krustos arvien biežāk iemetas sāpe, pirksti neklausa un acenes gluži miglainu bildi rāda. Reiz viņš Emīlijai par to ieminējās, bet sieva uzreiz aizsūtīja viņu pie ārstiem, tāpēc tagad Aldonis cieta klusu. Turklāt vēl pavisam nesen viņš bija atklājis brīnumlīdzekli: līdzko rokās paņem kādu malkas šķūnī noglabātu liepas vai bērza kluci, pirksti uzreiz sasilst, stīvums atlaižas un acis dzidrākas kļūst. Visi draugi un paziņas jau sen apdāvināti ar viņa darinātām koka karotēm, gaļas dēlīšiem, izgrieztiem mājas vārdiem un rotaļlietām. Viens otrs pat tika pasūtījis soliņus un puķu galdiņus. Visi kā viens atzina, ka koka darbi Aldonim padodas. Varbūt tāpēc, ka viņam ikreiz tā patīkamā siltuma sajūta pirkstu galos un dzīslās.
Uz apaļā galda novietotais radiouztvērējs jau atkal skandina līgodziesmas un mudina visus gatavoties vērienīgajiem tautas svētkiem. Savulaik arī Aldoņa sētā tie tika plaši svinēti, lai gan cita iemesla pēc – tieši Līgovakarā pirms astoņdesmit gadiem māte bija viņu laidusi pasaulē. Tas bija pietiekami nopietns iemesls, lai šajā dienā kopā pulcinātu nedaudzos radus, draugus, skolasbiedrus un kolēģus. Tā tas turpinājās ilgus gadus, līdz pat tai ziemai, kas kā ar izkapti vienu pēc otra nopļāva viņam tuvākos cilvēkus. Tad arī Aldonis apjauta, cik nekontrolējama ir šī robeža starp dzīvību un nāvi. To nepārvaldīja ne gudru dakteru zināšanas, ne izmisīgas un cerības pilnas lūgšanas visaugstajam. Šī atziņa Aldoni pārņēma kā smacējošs miglas mākonis, un viņš vairs nealka svinēt katru nākamo gadskārtu. Pēdējos sešus gadus vienīgie ciemiņi bija dēla un jaunākā brāļa ģimene. Šovasar dēls teicās aizbraukt pie sievas radiem uz Īriju, bet brālis jutās sašvakojies un nekur nevēlējās doties.
Kad Emīlija jūnija sākumā ieminas, ka šogad gan vajadzētu saņemties un visus atkal pulcināt kopā, Aldonis nepatikā atgaiņājas, lai gan vēlāk par to aizdomājas. Iemesls it kā ir pietiekami nopietns – astoņdesmit gadu robežu reti kuram izdodas pārkāpt. Tikai – pavisam maz atlicis to, kurus Aldonis vēlētos satikt. Kas gan tur ko redzēt? Pašam sevi spogulī negribas skatīt, kur nu vēl citu krunkainos vaigus un salīkušās muguras. Turklāt vēl tās apnicīgās sarunas par vecuma kaitēm, vientulību un pieticīgo dzīvošanu… Neko no visa tā viņam vairs negribas. Ir labi tāpat - divatā ar Emīliju. Pagalma stūrī iekurs ugunskuru, apliks roku sievas plecam un abi klusām padziedās. Aldonis iztukšos pāris alus pudeles, pavēros liesmas un jutīsies labi.
Eh, ja spētu vēl tā kā pirms gadiem divdesmit, kad prāts nesās uz jautrošanos un joku plēšanu! Tad būtu pavisam cita lieta – būtu smiekli, mūzika un danči uz nebēdu. Saulei lecot, pliko skriešana kalnā – tieši ausmai pretim, alus mucas ripināšana un mērošanās spēkiem… Bet tuvākie domubiedri Vitauts un Ilgonis tagad jokus plēš citā pasaulē, un Aldonim vienam neko no visa tā vairs negribas.
Emīlijai jau viegli runāt par draugu kopā pulcināšanu. Savos tikko septiņdesmit gados sieva vēl izskatās tīri sprauna un žigla, un, daudz nekurnēdama, aprūpē visu mājas soli. Cik nu vairs tā darāmā te ir, tomēr viņa vienmēr atrod, ko piekārtot un izmazgāt. Tieši sievas rosīšanās ir tā, kas arī Aldonim neļauj mierā sēdēt, un sievas aizrādījumi, ka viņš tikai maisoties pa kājām, piešķiļ pakulām uguni. Tāpēc viņš ceļas un iet. Vispirms uz malkas šķūni kādu pagali pacilāt un plaukstas pie koka sasildīt, bet pēc tam jau var arī saimniecību pārlūkot un kaut ko padarāmu ieraudzīt.
Emīlija gan nerimstas un palaikam atgādina, cik jauki reiz visi kopā pasēdējuši, kā padziedājuši un dvēseles sasildījuši. Cik jauni jutušies un viens otram vajadzīgi. Aldonis klusē. Sākumā gan viņš sievai iebilst, ka tā, kā bijis, vairs nebūs nekad - gadi, rūpes un savrupība darījuši savu. Turklāt viņam nemaz negribas to visu jezgu un izrādīšanos. Labāk tāpat mierīgi, divatā un klusiņām. Emīlija atsmej, ka tieši tā jezga piedod dzīvei asumiņu un vēl jau te neviens nav tik vecs, lai nevarētu kājas pacilāt. Tam Aldonis pilnībā piekrīt un jau tūlīt dodas uz malkas šķūni, kur līdz ar citām saimniecības lietām glabājas arī Ulmaņlaiku kaplītis – tāds gluži izdilis, tāpēc ļoti plāns un ass. Ies viņš arī kādu kartupeli dārzā aprušināt.
Šajā pirmssvētku nedēļā Emīlijas rosība šķiet pārāk aizdomīga. “Vai tikai viņa kaut ko klusībā neperina?” Aldonis pie sevis bažījas. Te viņa manāma pagalma otrā stūrī ar telefonu pie auss - dēls esot zvanījis, te – pārmazgājam jau tā tīrās stikla glāzes. Redzot viņu balinām svētku galdautu, Aldonis apjautājas par gaidāmajiem ciemiņiem, bet sieva tikai attrauc, ka dzelteni plankumi parādījušies. Logiem aizkarus viņa mainot, jo vecie divu mēnešu laikā nokvēpuši. Pieķerot viņu pārskaitām banknotes naudas makā, Aldonis uzdod konkrētu jautājumu: “Nepietiek?” Emīlija uz to atbild ar platu smaidu: “Pāri paliek.” Nekādus tālākus paskaidrojumus Aldonis no viņas tā arī nesagaida. Lai arī kā viņš cenšas pamanīt vēl kādas norādes par gaidāmajiem ciemiņiem, Emīlija izturas kā partizāns. Visas Aldoņa aizdomas viņa noraida kā bagātīgas fantāzijas augļus. Tieši tāpēc viņš tagad bezrūpīgi sēž istabas vidū un, klusībā pukodamies, drāž zarus koka grābeklim. Vēl mazliet un viņš varēs doties uz dārzu pie saviem siena klēpjiem.
Nākamās divas dienas paiet nemanot, varbūt tāpēc, ka, patvēries malkas šķūnī, Aldonis sievu tikpat kā nemana. Kad jau Emīlijai ir noslēpumi, būs arī viņam savi. Tikai sestdienas pēcpusdienā, kad pagalmā ieripo brāļa mašīna ar pilnu ģimenes komplektu iekšā un uzblīdušu, līdz galam neaizvērtu bagāžnieku, Aldonis saprot, ka viņa aizdomām bijis pamats: Emīlija tomēr apņēmusies nosvinēt vīra astoņdesmit gadus.
Kamēr Aldonis vēl iztaujāja brāli par viņa veselību, Andreja dēli jau paspējuši sarūpēt gan ugunskuru, gan grilu. Vedeklas ar Emīlijas palīdzību klāj galdu, kad mājas priekšā piestāj labi kopts “žigulis”. Pēc sievas nāves bijušais klasesbiedrs Jānis visu uzmanību esot pievērsis mašīnai. Viņam līdzi atbraukušais kaimiņu pāris ar lepnumu stāsta, cik pamatīgi Jānis pucējis savu auto, gatavodamies šim braucienam. Ieva Aldonim noadījusi biezu džemperi. Piemērot jubilāra platajiem pleciem, pati gan smej, ka acis caur biezajām brillēm vairs īsti valdziņus nerādot, bet gan jau kopā turēšoties.
Mazpamazām pagalms pildās ar tuvākiem un tālākiem ciemiņiem, bet vislielāko pārsteigumu sagādā mikroautobuss ar dēla ģimeni. “Kā tad Īrija?” pārsteigts jautāja Aldonis. Esot paspējuši gan tur pabūt, gan arī pie tēva atskriet - Didzis atsmej un steidz izkraut atvestās mantas. Jau pēc neilga laiciņa mājas priekšā slienas raibām vītnēm apvīti goda vārti, bet pats jubilārs tiek ietērpts svētku drēbēs – platmalē, garos pelēkos svārkos ar jostu un pastalās. Iesēdināts izpušķotā krēslā, Aldonis piesārtušiem vaigiem vēro visu notiekošu un nesaprot – dusmoties uz Emīliju vai tomēr teikt viņai paldies. It kā jau viņam patīk visa šī kņada un burzma, ko nesteidzīgu vērš sirmām galvām pildītais pagalms. Labi, ka pa vidam pavīd arī dažas jaunākas sejas – tās Aldonim liek atcerēties jaunību. Īpaši uzmundrina jaunākais mazdēls, uz kuru skatoties šķiet – viņš lūkojas savās bērnības bildēs.
Tad kādā brīdī blakus piestāj Emīlija, tērpusies tautiskos brunčos un amizantu aubīti galvā. “Ko nu māžojies?” smaidot iebilst Aldonis un viegli noglauž sievas muguru, tomēr pats atzīst – tagad viņi izskatās kā tas tautiskais pāris uz senās pastkartes. Pat jāņuzāļu pušķa un ozollapu vainaga uz rokas netrūkst.
Pēdējie šīvakara viesi ierodas jau vēlā pievakarē, kad puslokā sasēdinātie sirmgalvji jau pieklusuši, atnestais bagātīgais mielasts noplacis un viens otrs sāk prātot par mājās došanos. Kādam esot sasāpējusies mugura no ilgas sēdēšanas, citam – notirpušas kājas, vēl kāds atgādina, ka nu jau esot tas vecums, kad reizē ar vistām jādodas gulēt.
“Un tā vienkārši tas viss beigsies?” Aldonis sev jautā. Tik daudz pūļu ieguldīts, tādas štātes savilktas un pat ondulācijas taisītas, un bārdas skūtas! Un tagad visi tā vienkārši ņems, celsies no galda un dosies prom? Tās pāris kopā nodziedātās dziesmas un īsā aplīgošanās jau nav nekas, tikai tāda iesildīšanās. Vajag tā pamatīgāk, lai skan kā kādreiz!
Aizsteidzies uz malkas šķūnīti, Aldonis skalu grozā samet visus savus pēdējo dienu darinājumus un steidzas pie ciemiņiem – ja siltais koks palīdz viņam jaunību atgriezt kaulos, gan jau arī citiem nenāks par sliktu! Kastaņetes, tarkšķi un grabuļi, stabules un svilpes… Tā tik būs mūzika! Tas tik būs īstais jandāliņš! Tas nekas, ka viens otrs no ciemiņiem atgaiņājas un sauc viņu par galīgi dumu. Mazdēls toties uzreiz datorā sameklē Lapčenoka dziedāto “Somu pirti” un uzgriež visā skaļumā. “Pirtī tāds, kāds esi - jauns un pliks…” jau pēc īsa brīža auro un skaļi grabina visa kompānija. “(..) kļūstu jauns un jauna sirds.” Un vairs neviens nerunā par mājās došanos un vistu gulētiešanas laiku. Aldonis satver Emīlijas roku, viņa piemēram seko brālis un dēls, un drīz vien pagalma vidū sen aizmirstos disko ritmos kratās visi, kas vien spēj kustēt. “Tā, lūk!” sauc Aldonis. “Tieši tā būs svinēt svētkus!”
Tiesa, saimnieku gan neviens nedzird, jo skaļāk par mūziku un vārdiem tarkšķ, grabina un svilpj viņa darinātie koka mūzikas instrumenti. “Tā būs svinēt,” nočukst Emīlija un pieglaužas Aldoņa plecam. Ir tik labi - kā kādreiz jaunībā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Līgovakara stāsts jeb Astoņdesmit vēl nav vecums

Kategorijas